Apsveikumi, pantiņi, dzejoļi un novēlējumi

Kas ir pirmais, ko Jūs vēlaties darīt Jūsu drauga dzimšanas dienā? Protams, ka nosūtīt apsveikuma pantiņu, kas tiek rūpīgi sameklēts, lai varētu paust Jūsu vēlējumu. Ne katrs no mums ir dzejnieks, lai sacerētu asprātīgu dzejoli, kas ir adresēts tieši Jūsu draugam. Izmantojiet iespējas, ko varam Jums sniegt. Šeit ir apvienoti dažādi apsveikumi un novēlējumi, starp kuriem viennozīmīgi var būt izcelti tie pantiņi, kas būs piemēroti tieši Jūsu gadījumā.

Visā pasaulē ir pieņemts, ka sveicot kādu svētkos, tiek pateikti kādi īpaši vārdi ar novēlējumu vai raksturotu šo cilvēku. Tādēļ daudz tika sacerēti dažādi dzejoļi un apsveikuma pantiņi, kas varētu būt adresēti, kādam konkrētam cilvēkam. Šāda veida pantiņi satur it kā personīgu, bet tajā pat laikā vispārīgu vēstījumu, tāpēc tie var būt adresēti dažādām personām. Un ir tik parocīgi, kad ir vietas, kur tiek apvienoti interesantākie novēlējumi, pārdomāti dzejoļi un kodolīgi pantiņi, ko var izmantot savam apsveikumam.

Visbiežāk, kad tiek meklēti apsveikumi, tiek atrasts milzīgs skaits ar dažādiem tekstiem, kā gan var atrast īsto? Šeit visi dzejoļi un pantiņi ir sadalīti pēc to nozīmes, piemēram, jautrie apsveikumi, dzimšanas dienas dzejoļi un tamlīdzīgi. Tas palīdz ērti sameklēt īsto tekstu un Jūs varat būt droši, ka atrastie pantiņi būs tieši ar to nozīmi, ko vēlaties Jūs.

Kādi novēlējumi ir vispiemērotākie – jautrie vai mīļi? Tas ir atkarīgs no tā, ko vēlaties Jūs, kā arī no tā, kam tie ir adresēti. Piemēram, apsveikuma pantiņi kolēģiem parasti ir ļoti korekti, jo nebūtu īsti vietā šeit izvēlēties nerātnos dzejoļus. Ja Jums jau ir izvēlēta dāvana un ir vēlme, lai apsveikumi saskanētu ar dāvanu, to var interesanti noformēt atrodot piemērotāko tekstu, izmantojot filtru.

Apsveikumi var būt nosūtīti dažādos veidos, gan pa pastu, gan izmantojot sociālos tīklus vai telefonu, vai arī pasniegti personīgi kopā ar dāvanu vai pateikti ar vārdiem. Svarīgākais ir, lai Jūsu vārdi atnes tieši to vēstījumu, ko gribējāt pateikt.

Rādīt vairāk ↓

Tēt…kam gan paldies varētu teikt?
Par to, ka dzīvē varu kaut ko darīt, kaut ko veikt.
No tevis mācījies es esmu cīņas sparu,
Ar stipru garu tagad dzīvē daudz ko darīt varu.
Tu man esi piemērs – kaut ņem jebkuru jomu,
Gribu pārņemt visu tavu pieredzes somu.
Tu man rādi piemēru, kā būt par vīru,
Kā būt par tēvu ar sirdsapziņu tīru,
Tu man esi iemācījis dzīvot dzīvi.
Man viss izdosies – vari uzelpot brīvi.
Es tevi mīlu! Man prieks, ka esmu tavs dēls!
Un zini – pasaulē tu esi labākais tēvs!
/Raimonds Blisiņš/

Tētis
Visus darbus, kurus darīt nav spēka
ne mammai, ne brālim, ne māsai, ne man,
izdara tētis.
Kur gan bez tēta lielā spēka mēs visi liktos?
Stāvētu katrs neizdarāmā darba priekšā
un varbūt pat nesatiktos.
Domātu skumjas domas un kaltu plānus,
kā labāk padarīt darbus nepadarāmos,
līdz atnāktu tētis, stiprs kā lācis,
paņemtu katrā rokā pa darbiņam,
mammu, brāli, māsu un mani
uzceltu plecos
un visu paveiktu smiedamies.
Pēc tam tētis mūs pasviestu gaisā,
un mums nebūtu bail
iekrist tēta stiprajās rokās visiem kopā.
/Iveta Skapste/

Tēvs, mans paraugs un balsts,
Mans lepnums un spēks,
Kā akmens, aiz kā paslēpties,
Kā klints, aiz kā patverties.
Bet arī mīļš un jauks
Kā zēns, ar kuru pa pļavu skriet
Un no virves šūpoles siet.
Kā tētis, kā paraugs, kā draugs,
Kā sapnis, kurš ir bijis jauks.

Visus darbus, kurus darīt nav spēka
ne mammai, ne brālim, ne māsai, ne man,
izdara tētis.
Kur gan bez tēta lielā spēka mēs visi liktos?
Stāvētu katrs neizdarāmā darba priekšā
un varbūt pat nesatiktos.
Domātu skumjas domas un kaltu plānus,
kā labāk padarīt darbus nepadarāmos,
līdz atnāktu tētis, stiprs kā lācis,
paņemtu katrā rokā pa darbiņam,
mammu, brāli, māsu un mani
uzceltu plecos
un visu paveiktu smiedamies.
Pēc tam tētis mūs pasviestu gaisā,
un mums nebūtu bail
iekrist tēta stiprajās rokās visiem kopā.
/Iveta Skapste/

Kas ir mammai otra puse?
Kas prot strādāt smagus darbus?
Kas prot taisīt putnu būri?
Kas prot stūrēt auto stūri?
Kas nes plecos mazo brāli?
Kas prot priecāties un jokot?
Protams, tas ir tētis mans
Pasaulē vislabākais!

Mūsu tētis
Ik rītu uzsākt omā labā,
Ir mūsu tēta dabā.
Viņš mājās visus modina,
Uz skolu doties mudina.
Tētis pats uz darbu brauc,
Brīžam tā, ka riepas kauc,
Jo viņam darbs ir atbildīgs –
Gan smags, gan skarbs, gan iespaidīgs.
Arī mūs viņš māca tā,
Jābūt apzinīgiem, lai vai kā!
Tētis zina, kā labāk būt,
Kā, darbu darot, prieku gūt.
Par to es viņam cieņu dodu,
Jo zinu – jāuzvar ar godu.
Tētis man ir arī draugs,
Bet es viņa acuraugs.

Tētis mans ir diezgan stingrs,
Reizēm viņš ir arī vingrs.
Dažreiz mani sabārt var,
Likt, lai kādu darbu dar’.
Tētis mans ir arī stiprs,
Visās jomās diezgan ņiprs.
Darbus veic viņš apzinīgi,
Čakli, veikli, atbildīgi.
Tētis mans ir arī strādīgs,
Un par visiem arī gādīgs.
Visu vienmēr nokārto,
Dažreiz gudri paprāto.
Tāds nu ir mans tētis,
Nekad nepaies viņš sānis.
Reizēm jautri uzsmaidīs,
Mani mājās sagaidīs.

Tēvs ir katram bērnam savs,
Tāpēc ka tas tētis tavs.
Mīļākais un jaukākais,
Foršākais un stiprākais.
Iemāca tas visu ko,
Katram bērnam svarīgo.
Stāsta jokus arī tas.
Spēlēs līdzi darbojas.
Skriet tad arī ejam mēs,
Kurš gan mūs vairs panākt spēs.
Tētis man vislabākais,
Vienmēr uz šīs pasaules!

Ir saulains rīts
Kā spoža zvaigzne,
Ieklaudzas durvis, viņš nāk,
Ar smagu, sastrādātu soli.
Man pretim savu roku sniedz.
Tad atskan rīta sveiciens,
Tik drošs ir tēva plecs,
Pat tad, kad dažreiz asaras acīs,
Tad noder tēva plecs,
Paldies tev, tēt, par pirmo soli,
Iemācīto…
Tu esi tā kā saules stars!

Katrs no mums –
Dēls!
Mazdēls!
Vectēvs!
Un tēvs!
Katrs no mums tik īpašs un svēts,
Katram no mums pieder it viss, kas ir gūts.
It viss, kas nākotnē sagaida mūs.
Kalni un lejas,
Kāds raud, un kāds smejas,
Bet kopā mēs spodrinām zvaigznes.
Kalni un lejas,
Kāds krīt un kāds ceļas,
Mēs atrodam durvis un bezizejas.
Dēls!
Mazdēls!
Vectēvs!
Un tēvs!
Mēs esam labākais alfabēts –
No burtiem un vārdiem,
No vārdiem un stāstiem,
Mēs ceļojam blakus ik brīdi.
/Jānis Jerofejevs/

Iesim ļaudis, skatīties,
Vai ir vārti appušķoti,
Vai ir vārti appušķoti?
Vai ir dārzi izravēti.

Labvakari, rudzu lauks,
Kā Dieviņis tev līdzēja?
Kā Dieviņis tev līdzēja
Baltiem ziediem noziedēt?

Lec, Jānīti, kur lekdamis,
Lec kāpostu dārziņā,
Lai aug balti kāpostiņi
Kā Jānīša cepurīte.

Lec, Jānīti, kur lekdamis,
Lec lopiņu laidarā,
Izmin usnes, izmin nātres,
Tīri manu laidariņu.

Jāņu nakti līgot gāju,
Arājiņu lūkoties;
Nolūkoju arājiņu
Pašā Jāņu vakarā.

Paldies saku māmiņai,
Ka Jānīti vārdā lika:
Kad atnāca Jāņa diena,
Visi mani daudzināja.

Ņem spēku no Jāņu zālēm,
Ko tās Tev šovakar sniedz,
Tas paliks ar Tevi tik ilgi,
Kaut sen būs novītis zieds.

Ņem spēku no Jāņu gaismas,
Kas pakalnos gaiši spīd,
Tā paliks ar Tevi tik ilgi,
Kaut sen būs atausis rīts.

Ņem spēku no Jāņu dziesmām,
Kas līgo visapkārt Tev,
Tās paliks ar Tevi tik ilgi,
Kaut vārdi būs zuduši sen.

Ņem spēku pati no sevis,
Ko dvēsele sevī slēpj,
Tas paliks ar Tevi tik ilgi,
Kaut liksies – kāds tīklus vērpj.

Ņem spēku no Jāņu zālēm,
No gaismas, kas kalnos zied,
Ņem spēku no nakts bez tumsas,
Kas šonakt pār zemi iet.

Saule un Mēness
Spēle sākas ar dziesmu:
Neguli, saulīte, ābeļu dārzā!
Mēnesis izgāja malējas meklēt.
Bēdz, bēdz, saulīte, mēnesis dzenas!
Jau drīz saulīte mēneša rokās.

Spēlētāji izveido dārziņu. Meitene (saule) un puika (mēness) nostājas ārpus dārziņa. Dziedādami pirmos divus pantus, līgotāji iet pa apli. Saule un Mēness iet gar dārziņu pretējā virzienā. Ar vārdiem «Bēdz, bēdz» līgotāji apstājas. Mēness mēģina noķert Saulīti, kas bēg apkārt. Trešo pantu atkārto, līdz Sauli noķer, un tikai tad dzied ceturto pantu. Tad Saule un Mēness izraugās sev vietniekus vai arī – Saule nākamo Mēnesi, un otrādi.

Viena pate Jāņu zāle
Brīžam liela, brīžam maza:
Siltumā izstiepās,
Aukstumā sarāvās.

Es tev lūdzu, Jāņa māte,
Atver man vaŗa vārtus,
Atver man vaŗa vārtus
Līdz pašami ziemeļam!

Visi gaida Jāņu dienu,
Puiši gaida, meitas gaida,
Puišiem alu, puišiem sieru
Meitām zāļu vainadziņus.

Lai tad puto Jāņu alus,
Jāņu siers lai zobos drūp,
Un no kontrabandas gaļas,
Šašliks cepinoties kūp

Jāņu nakti lietus lija,
Tad dancoju aizkrāsnē;
Kad saulīte rotāsies,
Tad dancošu zālītē.

Brīnumu vara
Vai nav mums vairs brīnumu tagadnē?
Vai senatnes vara jau lauzta?
Un viss, kas noticis pagātnē,
Ir teika tik, sapņu austa?
Nē! — Spēcīgs arī vēl tagad tas gars,
Kas no akmeņiem maizi spēj radīt.
Un spožs viņš kā Jahves liesmu stars
Spēj tautas caur tuksnešiem vadīt.
Un aizbirusi tā vieta nav vēl,
Kur citkārt bij Jēkaba aka:
Tā krūtīs ir sirds, kurai citu žēl
Un kas gurušus, tvīkušus slaka.
Un cilvēcei radies jauns pareģons
To glābt no verdzības lāsta,
Un āmuru klaudziens un mašīnu jons
Par viņa gudrībām stāsta.
Un vasarsvētki mums uzausīs,
Kas nākotnē redzas jau tāli,
Tad uguns mēles pār galvām mums līs
Un mēs sveiksim cits citu kā brāļi.
/Aspazija/

Katru gadu Jānīts nāca
Savus bērnus apraudzīt:
Ko tie ēda, ko tie dzēra,
Kā darbiņu pastrādāja.

Dievs lai līdz, Dievs lai līdz
Vasarsvētkus sagaidīt,
Tad stāvēšu ar tautieti
Pliku gālu baznīcei.

Klusu klusu klausījos,
Kas nātrēs čabinās:
Jāņa māte sieru sēja,
Lai neredz Jāņa bērni.

Kuriet augstu Jāņa guni
Pašā Jāņa vakarā.
Jāņa bērni nosaluši,
Jāņu zāles lasīdami.

Šķil uguni, pūt uguni
Pašā Jāņa vakarā,
Pūt ārā ienaidiņu
No maliņu maliņām.

Dedzi gaiši, Jāņa gune,
Pār deviņi novadiņi,
Pār deviņi novadiņi,
Līdz saulīte rotāsies.

Cik gaismiņa atspīdēs,
Tik ļautiņi svētīsies,
Tik ļautiņi svētīsies,
Jāņa nakti līgojot.

Nekad nepietiek laika, lai darbu padarītu labi, taču darba pārstrādāšanai laiks vienmēr atrodas. /Mērfija likums/

Visu gadu dziesmas krāju Līgo, Līgo,
Jāņu dienu gaidīdama Ligo, Ligo.,
Nu atnāca Jāņu diena Līgo, Līgo,
Nu dziesmiņas jāizdzieda Līgo, Līgo..,
Dod Dievini kalna kāpti Līgo, Līgo,
Ne no kalna lejiņā Līgo, Līgo,
Dod Dievini otram doti Līgo, Līgo..,
Ne no otra mīļi lūgti Līgo, Līgo.,
Par gadskārtu Jānītis nāca Līgo, Līgo..,
Savus bērnus apraudzīti Līgo, Līgo..,
Vai tie ēda, vai tie dzēra Līgo, Līgo..,
Vai Jānīti daudzināja Līgo, Līgo..,
Gan tie ēda, gan tie dzēra Līgo, Līgo..,
Gan Jānīti daudzināja Līgo, Līgo..,
Vai tas visas jaunas meitas Līgo, Līgo,
Kas līgoja Jāņu nakti Līgo, Līgo,
Vecas sievas māmuliņas Līgo, Līgo.,
Tas bij īstas līgotajās Līgo, Līgo.,
Visa laba Jāņu zāle Līgo, Līgo,
Kas zied Jāņu vakarai Līgo, Līgo.,
Visu pirms buldurjānis Līgo, Līgo.,
Sarkanais āboliņš Līgo, Līgo.,
Kādu mūžu Laima lika Līgo, Līgo.,
Tāds būs Tev jādzīvo Līgo, Līgo,
Tu nevari pāri kāpti Līgo, Līgo.,
Par Laimiņas līkumiņu Līgo, Līgo,
Jauni puiši jaunas meitas Līgo, Līgo,
Jāņu nakti neguļati Līgo, Līgo,
Tad rītai redzesieti Līgo, Līgo.,
Ka saulīte rotājusi Līgo, Līgo,
Noriet saule vakarai Līgo, Līgo,
Koku galus zeltīdama Līgo, Līgo.,
Par plāviņu pariedama Līgo, Līgo,
Pļavas dziesmu nodziedāju Līgo, Līgo,
Atcel vārtus Jāņa māte Līgo, Līgo,
Nu nāk Tavi Jāņu bērni Līgo, Līgo,
Nu nāk Tavi Jāņu bērni Līgo, Līgo,
Jāņu zāles kaisīdami Līgo, Līgo,
Es savai Jāņu mātei Līgo, Līgo,
Došu puķu vainadziņu Līgo, Līgo.,
Lai tai auga labas govis Līgo, Līgo,
Ziedainami kājiņām Līgo, Līgo,
Es savami Jāņu tēvam Līgo, Līgo,
Liks ozola vainadziņu Līgo, Līgo,
Lai tam auga labi zirgi Līgo, Līgo.,
Diži resni ka ozoli Līgo, Līgo,
Sieru, sieru Jāņu māte
Tev jau govis lai darai
Ja nedosi sieru ēsti
Paliks govis alavas Līgo, Līgo!

Ej ar dievu, Jāņu diena,
Pēterdienu sagaidām,
Jāņam zirgus aizjūdzam,
Pēterami nojūdzam.

Kas Jāņu nakti guļ, tas visu vasaru gulēs.

Jāņa māte man iedeva
Raibu govi platiem ragiem,
Durvīs ragi neiegāja,
Kūtī rūmes tai nebija;
Ved’ ābeļu dārziņā
Zem kuplās ābelītes.

Ai bagāta Jāņa diena,
Atved man arājiņu;
Ja ved jaunu, tad ved skaistu,
Ja ved vecu, tad bagātu!

Es sasēju lielu sieru,
Jāņu dienas gaidīdama;
Jāņu dienu izdalīju
Pa maziemi gabaliem.

Darbu aizsākot ir nepieciešams būt optimistam, bet nobeidzot – šaubu pilnam.

Brēkdams gailis laktā lēca,
Nu būs miežu vasariņa;
Nu dzers alu Jāņu bērni,
Snīpus krūzā mērcēdami.

Jāņu māte sieru sēja
Aiz namīna krūmīnā,
Jāņu meitas govis slauca,
Laidarāi tupēdamas;
Pienīc gāja; šņību, šņābu,
Kaņepīte: knipu, knapu.

Ai, Jānīša vakariņis,
Ozoliņu tērētājis,
Grib dārziņi, tīrumiņi,
Grib meitiņu vainadziņi.

Kas tās manas lievenītes
Ar sudrabu nobārstīja,
Jāņa bērni nobārstīja,
Jāņa nakti staigādami.

Jāņa māte izpušķoja
Ar apsēm istabiņu.
Vai tev trūka bērzu, kļavu,
Vai kuplāi ozoliņa?

Gan priekos, gan bēdās.
Gan darbos, gan nedarbos.
Gan mierā, klusumā, gan trakotā negaisā.
Gan ar saules stariem siltumā, gan zem lietus lāsēm aukstumā.
Māmiņa mums blakus ir.

Māmiņa mīļā
Tu esi kā saule
Tava mīlestība sasilda mani
Saule vai silts kažociņš.

Jājejiņa bāliņš biju,
Jāju dienu, jāju nakti:
Dienu jāju kunga zirgus,
Nakti kunga gaspažiņu.

Kanādā ar katru gadu Mātes dienas svinēšana paliek arvien lielāka, pie tam nešķirojot un dāsni apdāvinot gan savas mammas, gan vīramātes un sievasmātes. Protams, tas attiecas uz pieaugušajiem bērniem.

Aitas rasotā pļavā
Senos laikos peldināja aitas Jāņa dienas rasā, lai tām būtu bieza un skaista vilna. Arī paši mazgājās rasā, lai būtu skaisti. Spēle ir ar to saistīta. Vadītājs – Jāņumāte stāv vienā pusē, vilks – kāds dalībnieks, paslēpies citā pusē, visi pārējie dalībnieki – aitiņas – “ganās” pļavas pretējā pusē. Jāņumāte sauc, aitiņas atbild:
– Aitiņas, mājās!
– Nevaram! (drebelīgā balsī).
– Kāpēc nevarat?
– Vilks krūmos!
– Ko viņš tur dara?
– Zobus trin!
– Cik asi vilkam zobi?
– Kā zobens!
– Un cik spožas acis?
– Kā mēness! (Dialogu pēc patikas var turpināt un pārveidot).
– Aitiņas, mājās!
Nu tad visas aitiņas skrien pie Jāņumātes, bet vilks mēģina noķert. Noķertās aitas pārvēršas par vilkiem un to paliek arvien vairāk. Kad paliek divas aitas, tās paliek par Jāņumāti un vilku nākamajā spēlē.

Ja Jāņos līgotājus aizraida prom, tad gaidāma kāda nelaime

Ja grib, lai gari mati aug, tad Līgo naktī pusnaktī vajag iet, kur apīņi aug un sukāt galvu.

Strādā, cik gribi, vairāk par asi zemes nenopelnīsi.

Uz rītu atlikts darbs arvien paliek nedarīts.

Zobenam, lāpstai un domai nekad nedrīkst ļaut ierūsēt.

Lēni, lēni Jānīts brauca
No kalniņa lejiņā…
Līgo dziesmas salonā,
Pats pie stūres reibumā!

Jānīts savu stīvu bībi
Ar dūrēm sadūrēja,
Kam rāmi negulēja
Melnajās biksītēs.

Ja Jāņos gultas galvgalī piesien pīlādžu zaru – visu gadu līdz nākamajiem Jāņiem nelabais klāt nesitas.

Ja kāda meita grib sev garus matus uzaudzēt, tad Jāņu naktī jāiet tur, kur aug apiņi un jāsukā mati.

Kārlēns lūdzas Ieviņu
Doties meklēt ziediņu.
– Kārlīt, mīļais, zinu es,
Krūmos neaug papardes.

Jurģī, uz jaunās mājas zemes uzejot, jāiekurina uguns.

Kur meitiņas apčurāj’šas,
Aug zāle žuburiem,
Sanāca stalti dēli
Sprauž pie savas cepurītes.

Jo grūtāks darbs, jo ar lielāku prieku jāķeras pie tā. Prieks par veikto kliedē nogurumu./Z.Maurņa/

Māt, Tu redzi kādu esi mani radījusi.
Tu tā, kas mani ļoti esi mīlējusi,
Paldies par sirsnību, par gadību, par laimi,
Ko audzinot man esi dāvājusi.
Tu zini, Māt, es esmu pateicigs par to!
Ir bijis tā, ka esmu sāpinājis Tevi,
Ir grūti bijis mani izprast, Māt.
Par visu to es piedošanu lūdzu,
Es tagad cenšos dzīvot savādāk.
Paldies par skaisto bernību, par mājām,
Par glāstiem, uzslavām paldies Tev Māt!
Par brīžiem kad mēs kopā visur gājām
Un atsteidzies, kad nācās mierināt.

Cilvēks ir dzimis darbam līdzīgi kā putns lidošanai./M.Luters/

Sanācieti, Jāņa bērni,
Te ir laba līgošana
Te ziedēja dāboliņis
Deviņāmi lapiņām.

Jāņu nakti, meitiņ, sargi
Savu puķu vainadziņu,
Nakts ir silta, galva karsta,
Novīst puķu vainadziņš

Jura dienā jāliek alus kanna rudzu vagā; ja kannas vairs nevar saredzēt, tad būs laba vasara.

Jānīšam, brālīšam,
Caur cepuri mati aug,
Kad atnāca līgo diena,
Vainadziņa nevaidzēja

No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecēties, gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.

Lielajā piektdienā jāizvairās no ciemos iešanas.

Pasniedz savas rokas pretī,
raupjās saujās sauli sniedz
un, ar savu gaišo smaidu,
vēlreiz bērnam justies liec

Ļauj man vēlreiz iegrimt miegā,
galvu Tavā klēpī likt
un pie seno dienu sapņiem,
tā kā bērnībā, reiz tikt

Ļauj man atcerēties vārdus,
kurus sirdī spēju rast,
tikai, diemžēl, tajās dienās
pateikt nespēju Tev prast

Vēlreiz bērnību ļauj meklēt,
vēlreiz Tavā sirdī smelt,
lai es smago dzīves nastu
spētu viegli plecos celt

Ja man ļautu vēlreiz dzīvot,
vēlreiz mīlestību krāt,
kā visdārgāko no rotām,
Tevi sargātu es, māt!

Jurģu rītā agri jāuzceļas un jāiekur krāsns, lai dūmi izskrien pa skursteni. Kas to pirmais izdarīs, būs laimīgs.

Īsa, īsa Jāņu nakts,
Par visām naksniņām.
Saldens alus, zeltains siers,
Klāt vēl jautra Līgo dziesma.

Ejot Jurģos uz jaunu dzīves vietu, nevienam nevajag ardievas sacīt, tad jaunā dzīves vietā ies labi.

Ja Jāņu rītā pamosties vienā gultā ar sievasmāti vai vīratēvu, tad naktī esi izdzēris vairāk kā vienu alus kausu!

Pūpoli blāķiem un olas ar sāli,
Šūpolēs kačājas pilsoņi bāli.
Zaķis no brīnumiem sācis dēt pautus,
Mūžam nav redzējis šitādus rautus!

Lieldienu nedēļā nevajag malt dzirnavas, kā arī vispār nedarīt nekādus trokšņainus darbus, lai vētras un pērkona negaisi nenodarītu postu.

Lai saulgriežu naktī
Līgotājus silda
Jāņuguns liesmas
Un sirdī ikkatrā
Skan gaismas dziesmas!

Lieldienās nedrīkst zāli plūkt, jo tad tā nokalst.

Jānīts stāda ozoliņu
Pašā sētas pagalmā,
Lai tas augtu, lai zaļotu
Līdz citiem Jānišiem.

Zaķis zilus dūmus pūta,
Sveicienus no manis sūta!
Otrs tikai acis bola –
Esot nospertas tam olas.
Cieniet olas tā kā nākas jo no olām dzive sākas! 🙂

Vasarsvētkos jāiet baznīcā, tad esot svētība.

Jā, mīļā māt, ne tikai dziedāt
tu mācēji man,
arī darbu darīt palaikam,
iet taisnības ceļu un grūtumu panest.
Un daudzas bij reizes,
Kad Tev klusi sacīju paldies.

Kar, brālīti, šo Lieldienu
Māsiņai šūpulītes!
Kārsi citu Lieludienu
Savai jaunai līgavai.

Starp vecu un jauno Jurģa dienu ap visiem tīrumiem un dārziem tiek vaga dzīta, lai nezāles izskaustu.

Lieldienās, lai saule silda,
Olas tavu punci pilda,
Kad no šūpolēm būs miers,
Kārosies jau Jāņu siers.

Kam vajaga reizu ratu?
Jānītim reizu rati:
Divi mazi ritentiņi,
Trešā gara diselīte.

Izstaigāju grāvu grāvus,
Buldurjāņa meklēdama;
Nu atradu buldurjāni
Pašā dārza maliņāi.

Jāņu nakti jāiet papardes zieds meklēt, ja to atrod, tad visu gadu mošķi liks mierā.

Liela nāca Liela diena,
Mazi mani bāleliņi;
Sagaidīju Lielu dienu,
I bāliņus izaugot.

Ja pirms Ūsiņiem ir pērkons, būs bada gads.

Kāds vējš Jurģu dienā uzvar, tāds visvairāk to gadu pūš.

Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksēm, tad vārnas cāļus neēd.

Jurģits jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi;
Es teceju vārtu vērt,
Man iedeva devito.

Tur, kur līgotāji Līgo naktī ejot pār pļavām, augot labāka zāle.

Jāņuguņu gaismā
Kupls ūdensrožu vaiņags
Liesmo.
Tikai vienam
Baltais vaiņags vīts,
Tikai vienu
Acu skati tver.
Jāņugunis spīgo!
Meiten, meiten
Nebēdnīgo,
Briesmas draud!
Ierakstiet,
Jel ierakstiet
Meiteni šo nebēdnīgo
Sarkanajā grāmatā,
Ierakstiet…

Puiši uz meitiņām lūkojas,
Meitas uz puišiem līgojas.
Vainadziņš galviņā neturas,
Jāņa naktī viss notiekas….

Jāņu diena pupucīte,
Atved man brūtgāniņu;
Ja ved jaunu, tad ved skaistu,
Ja ved vecu, tad bagātu.

Jurģa dienā no rīta, bez saules, jāpeldina kumeļi, lai tie aug stipri.

Kāds darītājs, tāds i darbs.

Līgodama upe nasa
Zaļu zīda zīļu vainadziņu!
Dziedādamas tautas veda
Vainadzīņu vijējiņu!

Senie latvieši ticēja, ka tas, kas sameklē papardes ziedu, dabūs bagātību, laimi un iespēju izzināt noslēpumus. Bija uzskatīts, ka papardes zieda sameklēšanu aizkavē ļaunie gari un raganas. Senie latvieši bija izgudrojuši dažādas paražas un ticējumus, kas it kā palīdzēja sameklēt papardes ziedu. Senie latvieši tāpat kā mūsdienās cilvēki nodevās miesiskā papardes zieda meklēšanai. Papardes zieda meklēšana un mīlas aktu saistība slēpjas papardes zieda vizuālajā līdzībā fallam, kas ir viens no Līgo svētku simboliem auglības kontekstā. Ikviena meita vēlējās ieņemt bērnu tieši Jāņu naktī, jo likumsakarīgi tieši pavasarī dzimušajiem bērniem vienmēr bija lielākas izredzes izdzīvot. Vispār Līgo svētku laikā valdīja seksuālā vaļība, jo tika uzskatīts, ka erotiskām nodarbēm ir maģiska nozīme, kas labvēlīgi ietekmē radošo veģetācijas spēku jeb auglību, tādējādi veicinot vispārēju dabas enerģijas palielināšanos.

Līgo dienā un Jāņos sievām un meitām no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags galvā ir kā burvju aplis, kas padara tās skaistas, gudras un auglīgas.

Alus ir beidzies,
kausi ir sausi,acis
tik bālas,zvaigznes
tik tālas,apkārtne
pievemta,svētki ir galā,
jūtos zem krūma kā
vientuļā salā.
Priecīgus Jāņus!!!

Ai bagāta Jāņu diena,
Kā mēs tevi vadīsim?
Kalpi kliedza piedzēruši,
Zirgi zviedza neēduši.

Ir vasara, klāt Līgo vakars.
Un tā kā jukušas zied naktsvijoles,
Bet es kā apmaldījusies, pļavā starp ziediem,
Lasu tās un reibstu, atkal bez tevis…

Tēt, tēti paskaties māmiņai vaigi zied!
Tēti, tēti paskaties māmiņai acis zied!
Tēti, tēti paskaties mamiņai rokas zied!
Tēti, tēti ļoti gribu lai māmiņa vienmēr
Zied!

Viju Jāņa vakarā
Dārza puķu vainaciņu
No rozēm, magonēm,
Vaskajām kleņgerēm.