Jāņu naktī debess atveroties. Kas to redz, tam visas vēlēšanās piepildās.

Jurģa dienā saldena putra jāvāra, tad mājā būs saticība.

Jāņos viesi jācienā – ar ķimeņu sieru, alu un rupjmaizi!

Kas tur spīd, kas tur mirdz
Jāņa galda galiņā?
Jāņa mātes lieli sieri,
Tie tur spīd, tie tur mirdz.

Šūpošanās. Kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās. Šūpoļu izgatavošana un kāršana bija vīru darbs. Pati šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai. Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma. Šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš. Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās beigšanas, šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.

Kāds darbs, tāds darītājs.

Mamm!
Ja es zinu, cik milzis ir liels,
ja es zinu, cik liliputs mazs,
ja es zinu, cik mincis ir mīksts
un cik nazis virtuvē ass,
ja es zinu, cik uguns karsta,
ja es zinu, ja vienmēr zinu:
melns ir melnais un baltais ir balts,
saki, mamm, ja zinu to visu
un simt citu lietu turklāt,
saki, mamm,- ko vēl, ko vēl,
ko es varētu uzzināt?

– Ir tāds noslēpums, kuru neviens
nezin vēl uz šīs pasaules.
Vai tu zini, cik mīļš esi man?
Un cik mīļa tev esmu es?

Līgodama vien atnāca
Tā līksmā Jāņu diena:
Pār siliem, pār mežiem
Ienāk manā sētiņā.

Bērziņ, tavu kuplumiņu,
Līdz pašai zemītei!
Māmiņ, tavu labumiņu,
Līdz mūžiņa galiņam!

Lieldienās jāēd tikai olas, jo kas arī gaļu ēd, to visu gadu moka kukaiņi.

Ja dzeguze deviņas dienas pirms Ūsiņiem sāk kūkot – būs silta un auglīga vasara.

Sieru, sieru Jāņa māte
Tev bij` govis laidarā,
Alu, alu Jana tēvs,
Tev bij`mieži tīrumā.

Mans ieguldījums lielajā darbā var būt pavisam niecīgs, bet vērtīgākais ir pats fakts – tas ir darbs. /H.Kellere/

Kas to zeltu izlaistīja
Pa Jānīša rudzu lauku?
Dieviņš zeltu izlaistīja,
Tīru maizi gribēdams.

Pa Jāņu nakti varot dabūt velnu redzēt, ja pliks stāvot vārtu starpā.

Ja līgo vakarā visās ēkās sasprauž pīlādžu zarus, tad pērkons tajās nespers.

Zaķītis Mīļš, zaķītis, labs,
Zaķītis ir tik kluss kā kaps,
Zaķītis sēž un cītīgi domā,
Ko likt savā lielajā somā!

Ai, Jurģiti, Ūseniti,
Baro sirmus kumeliņus;
Sukadams, barodams,
Sēsties siles galiņā.

Ja Ūsiņu dienā spīd saule, labi padosies lopi.

Bagāta bagāta
Tā Jāņu māte:
Pilni pirksti zelta riņķu,
Pilnas kules zelta naudas’;
Kur stāvēja, tur mirdzēja,
Kur staigāja, tur skanēja.

Bērniem jāceļas pirms saules un jāsalasa skaidas, lai vasarā atrastu daudz putnu. Ja agri nepieceļas — visu gadu būs lāča miegs.

Deja ap zaļojošu koku simbolizē augšanas spēku. Sevišķi sargā un godā vecus kokus. Tiem var ziedot alu, sieru, maizi.

Jāņa vakarā jāstaigā pa pupu lauku un jāsukā mati, jo tad aug garas pupas.

Jāņu naktī kailam jāizvārtās rasā, tad visu mūžu būs skaists un vesels.

Salmu kūlis:Katrs dalībnieks izraugās draudziņu, nostājas pa pāriem, bet pāri atrodas dārziņā. Viens paliek vidūcī, un viņam par draudziņu iedod salmu kūli, nūju, slotaskātuvai ko citu. Dalībnieki iet pa apli un dzied (Jebkuru Jāņu vai Līgo dziesmu). Dziedot melodijas pirmo daļu, rotaļnieki iet pa apli. dziedot melodijas otro daļu, saķeras pāros un griežas elkoņos. Vidū esošais griezdamies dejo ar salmu kūli. Kad dziesma beidzas, tas, kas ir vidū nosviež salmu kūli, bet pārējie dalībnieki meklē sev jaunus draudziņus. Kurš paliek bez draudziņa, tam jāiet vidū un jādejo ar salmu kūli.

Lai ir daiļa Jāņa sēta,
Kupla saime, bagāts galds,
Lai ir laime, lai ir prieks,
Vodka sīva, alus salds.

Kas mirdzēja, kas spīdēja,
Augsta kalna galiņā,
Jānīts kala kumeliņu,
Ar sidraba pakaviem.

Es jums saku, Jāņa bērni,
Metat kokus no celiņa,
Jās Dieviņš, brauks Laimīte,
Kritīs Laimes kumeliņš.

No darba vēl neviens nav nomiris, bet kādēļ gan riskēt?

Kārtīgam līgotājam visu Jāņu nakts jāpavada nomodā. Nakts beidzas ar mazgāšanos rīta rasā. Sens ticējums vēsta, ka Jāņu rītā jābrien pa rasu, jo tad apavos sabiršot nauda. Savukārt sievietēm rasā jāmazgā seja, lai iegūtu skaistumu.

Dziedinošs un sargājošs ir ūdens, kas, neizrunājot ne vārda, līdz saullēktam pasmelts no upes tecēšanas virzienā. Ar to apslaka lopus, dzīvojamo māju.

Jāņu naktī vīzes jāauj kājās ačgārniski, tad jāsatinas baltā palagā un jāatrod papardes zieds. Kad papardes zieds atrasts, var iet, kur grib, un darīt, ko grib,- neviens neredz.

Lielo piektdienu vajaga iestādīt zirni; Jāņos paņemt zirņa ziedu, piespraust to pie cepures un ieiet baznīcā, tad var redzēt raganu.

Dzimtene

Māte katram no mums sava.
Arī dzimtene tik viena.
Senču mantojums, ko tālāk sirdī, darbos, bērnos nesam.
Sargājam kā sveces liesmu,
Mārīti, kas rāpo zāles stiebrā.
Latvija nav vārds vai vieta, tas ir stāsts, kopā savīts gaismas stars.

Alu, alu, alus puisi!
Kur palika alus puisis?
Alus puisis pagrabā
Ar meitām biksas maina!

Celies, brālīt, aunies kājas,
Iesimi Jānīti ielīgot.
Celies, saimniece, aunies kājas,
Jau tavi kaimiņi ciemos aicina.

Kopā, kopā, kaimiņu sievas,
Kopā, kopā, kaimiņu vīri,
Iesim Jānīti ielīgot,
Iesim Jānīdi padaudzināt.

Klausies, Jānīt, kur tevi daudzina:
Ozolu mežā, tur tevi daudzina.
Tur tevi daudzina,
Vainagus pinot.

Līgosim mēs bitīte,
Tev siliņi, man āriņi;
Tev siliņi ziedu ņemt,
Man āriņi gotiņām.

Lieli un labi darbi vienmēr saliedē cilvēkus….

Atnāk manim Jāņu diena,
Nezināma, nedzirdama.
Ne man siets Jāņa siers,
Ne salūgti Jāņa bērni.

Zaķis dārzā taisa jokus,
Mums ar brāli jāsmejas.
Tad tas olas noslēpj vietās,
Kur mēs atrast nevaram.

Jāņu vakarā meitas iet pie dīķa un met vaiņagus, kuras vaiņags noplūdīs, tad tā šogad precēšoties, bet ja nenoplūdīs, tad neprecēšoties.

Darbs citu labā – viscēlākais, darbs vārgstoša labā – visvajadzīgākais. /Rainis/

Auniet, puiši, meitas, kājas,
Rītā būs Jāņu diena,
Tad iesim līgodami,
Jāņu bērnus meklēdami.

Priekš Jurģiem nevar laukā uguni kurināt, tad mājas nodeg.

Jāņa dienā jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā.

Nāc nākdama, Jāņu diena,
Tev ir daudz gaidītāju,
Govis gaida zāļu kroņu,
Meitas skaistas līgošanas.

Ik katra smilga, ir rasas dzirdīta,
Ik katra zila puķe, ir gaismas slacīta.

Ik katra bērna sirdij, ir mātes mīla veltīta,
Ik katram bērnam, ir šūpļa dziesma dziedāta.
/A. Drozdovs/

Līgo skan, līgo skan,
Jāņu vainags galvā man.
Rokā lielais alus kauss,
Laikam esmu Santa Klauss

Jāņa tēvs ar Jāņa māti,
Abi lieli amatnieki,
Viens bij ķērnes laizītājs,
Otra siera meklētāja.

Visi gunij pāri lēca
Kāmītis tas gan nelēca
Nabagam(i)smagi pauti
Tādi prieki nav(a) ļauti

Sekminēs (Vasars svētki) parnes berzus, izpuškuo istabas.

Grezni, grezni Jānīts jāja,
Nopušķotu kumeliņu,
Grezni dzieda mūs māsiņa,
Rožu dārzu laistīdama.

Olas krāsojam abi,
Tas mums padodas labi,
Viena zaļa, otra zila,
Trešā – tā vislabākā.

Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem.

Jāņu māte sieru sēja,
Medus kausu vidā lika;
Šim stūrītis, tam stūrītis,
Man pašai viducītis.

Mazs zaķīts sēž zem vannas
Tam bail, ka olas neuzliek uz pannas.
Zem vannas tumsā acis zib,
Jo vēl kāds nokrāsot tās grib!

Līgo svētki sākas ar mājas un apkārtnes kopšanu – slaucīšanu, mazgāšanu, nezāļu ravēšanu, zāles pļaušanu, apkārtnes sakārtošanu. Šī gatavošanās fāze ir būtiska, jo tā ir Līgo svētku svinēšanas komponente, kurai arīdzan, tāpat kā pārējām tradīcijām, ir sava jēga un simboliskā nozīme.

Lieldienu zaķītis krūmiņā līda,
Oliņas dējot kažociņš svīda.
Sasvīda kažociņš, sasvīda kājas,
Aizmirsa zaķītis, kur viņa mājas.

Tradicionāli Jurģa dienas ugunskurs bija kurts Saules ritu ugunskura vietā. Tas bija tas brīdis, kad Ūsiņa dienas svinībās vīri un sievas apvienojas kopējai rīcībai un darbībai. Ar pateicību par esošo un skaidru formulējumu, ko grib nākamajā rita posmā. Enerģijas apmaiņai, protams, tika gādāts zieds: medus, ūdens, graudi, pašcepta maizīte. Bet uz cita ugunskura bija pagatavots rituālais Ūsiņa dienas ēdiens pentāgs vai pantāgs – tajā ietilpa produkti, kas no pērnas ražas vēl saglabājušies, – dārzeņi, putraimi, olas un jaunie zaļumi. Gaļas ap to laiku krājumos vairs nebija, tāpēc pantāgs bija gandrīz veģetārs. Raksturīgi, ka vīri taisa savu, sievas – savējo pantāgu.

Ja vien paši jautri būsim,
Papardītē laimi gūsim,
Galu galā varam mēs,
Ērces dabūt papardēs.

Grieta auda, Grieta meta
Margrietai villainīti;
Jurīšam, brālīšam,
Ūsiņš loka kumeliņu.

Pūpoliņiem nopērušies,
Oliņas jau sakrāsotas,
Šūpolēs mēs šūposim,
Odiņus mēs gaiņāsim.

Kas to Lieldienu
Iešūpoja,
Tam auga liniņi,
Tam kaņepītes.

Minētā svētdienā vajagot nogriezt sev nagus. Ja vēlāk tanī gadā gadoties redzēt ko nelabu, un nobīties, tad tikai jāpaskatās uz nagiem, un nekas nekaitēs.

Darbs, daudzreiz darīts, viegls top.

Ar skanīgu līgo
Lai Jāņunakts zied.
Lai uguns uz sauli
Un vasaru iet.

Visas bija Jāņa zāles,
Ko plūc Jāņu vakarā;
Visi bija Jāņa bērni,
Kas atnāca līgodami.

Dziļi mēžā, egles zarā,
Lieldiensvētku priekšvakarā,
Kāda vārna, cik vien spēj,
Ligzdā sēžot olas dēj.

Nosaluši pēc nakts peldes, jāņabērni lec pāri ugunskuram – uguns un dūmi vēlreiz attīrīs no visa ļaunā, šķīstīs un sasildīs. Saulgriežu ugunij pieskāries cilvēks iemanto veselību visam gadam.

Es ar savu bāleliņu
Lieldienās šūpojos;
Viegli tek šūpolītes,
Lieldieniņu daudzinot.

Ja Jurģa dienā lietus līst, tad pārgājējiem jāraud jaunā vietā visu gadu.

Pļāpīgie Līgo bērni. Spēles nosacījumi ir vienkārši – katram dalībniekam jāpasaka viena ziņa. Ejot pa apli, katram pirmajam šī ziņa jāpasaka priecīgi, bet katram otrajam – bēdīgi. Pirmais spēlētājs var iesākt “Labā ziņa – šodien ir Jāņu diena”, otrais turpina – “Bet sliktā ziņā – uz beigām iet alus un siers.” Nākamais spēlētājs atkal, atsaucoties uz iepriekšējā dalībnieka teikto, pavēstīs vienu labo ziņu un tā uz priekšu. Līdz ko kādam aptrūkstas sakāmais un viņš momentāli nevar izdomāt, ko teikt – jādod ķīla. Pēc tam šīs ķīlas var izpirkt,par to jau var izdomāt nākamos uzdevumus!

Nākat šurpu, nākat šurpu,
Viņas puses līgotaji;
Ja jūs šurpu nenāksiet,
Mēs jau turpu neiesim.

Smaržīgo āboliņu vajag Jāņa naktī pagalvī likt, kad viņš uzzied, tad ir laime.

Lepnas meitas sanākušas,
Cit` uz citas raudzījāsi,
It neviena nevarēja,
Jāņu dziesmu nodziedāti.

Ja Jurģos pārceļoties uz citu vietu, pārskrien čūska par ceļu, tad tur labi neies.

Mūs Jānītis klēti taisa,
grib rudeni sievu ņemt.
Ne jumtiņa,ne spārĪtes,
Jau gultiņa apakšā.

Vasariņu ganos gāju,
Dziesmas tinu kamolā;
Jāņu nakti ritināju,
Pa vienai paņemot.

Jāņa bērni danci veda
Apkārt kuplu ozoliņu
Es tev lūdzu, Jāņa māte,
Ieved danci istabā!

Ej, Ūsiņ, labais vīrs,
Baro manus kumeliņus;
Sukadams, barodams,
Sēsties siles galiņā.

Visa laba Jāņu zāle,
Ko plūc Jāņu vakarā..
Kas to zāli uzpipēja,
Guļ 3 dienas bezfilmā

Jānīšam zili pauti,
Pēteram puspelēki.
Jānīts savus zilus pautus
Iešauj ziedu cekulā,
Pēters savus puspelēkus
Iesien rudzu kūlītī.

Pinat, meitas, vainadziņus,
Jāņu dienas vakarā`i,
Kam būs greznis vainadziņis,
Tā Jānīša līgaviņa

Šodien, kad Tev vārdiņš svinas,
Visi dāvanas lai nes.
Un pār Tevi lai tik vijas,
Laimes, prieka padebess!

Ko lai vārda dienā vēlam, stipram mūsu zemes dēlam?
Pimpi gaisā vienmēr staltu, autiņu ar šipiem kaltu,
Tad vēl tautu meitu baltu, ko cits nesauktu par mauku!

Žēl ka nevaram tur būt
Kūkas ēst un šņabi sūkt
Datoram jāuztic ir teiciens
Vārda dienā kvēls lai sveiciens!

Piecu brāļu māsa biju,
Piecas ripas pūriņā;
Kad atnāca lieldienīte,
Ar brāļiem ripojos.

Telīšu labadi
Šūpoties gāju,
Lai manas telītes
Pienīgas augtu.

Jāņu nakti lietiņš lija
Sudrabiņa lāsītēm;
Tas nebija lietutiņš,
Tās bij Jāņa asariņas.

Šuj, bitīte, vaska krēslu
Pie resnā ozoliņa,
Tur sēdēja Jāņa māte,
Jāņa bērnus gaidīdama.

Līgojieti Jāņa nakti,
Lai aug mūsu kāpostiņi,
Lai aug mūsu kāpostiņi
Kā Jāniša cepurite.

Jānīts brauca visu gadu,
Pārbrauc Jāņa vakarā;
Meitas taisa Jāņam guļu
No liepiņu lapiņām.

Ūsiņš jāja pār kalniņu,
Bišu tropi padusē;
Ei, Ūsiņ, labais vīr,
Nāc manāi dārziņā,
Nāc manāi dārziņā
Bišu tropus aplūkot.

Sieviete ir vāja,
neaizsargāta būtne,
no kuras nav iespējams izglābties. Sveiciens sieviešu dienā!

Govis Pūpolu dienā jāpadzirda pirms saules lēkta, — tad tās būs visu gadu kā pūpoli: apaļas un veselīgas.

Es Tevi mīlu, gribu un jūtu –
Skaistu, jauku un simpātisku
Tūkstoš reiz tevi noskūpstītu,
Bet tik un tā man nepietiktu.

Vārda diena nāk pār kalniem,
Lai tiktu pie saviem radiem!
Ziedi, bučas straumēm plūst
Un pats gaviļnieks tik kūst!
Sveiciens svētkos!

Ja Līgo vakarā nelec pāri ugunij, tad visu gadu sāpēs kauli.

Sieru, sieru, Jāņu māte,
Rītu būs Jāņu diena:
Atnāks Jāņi, aizies Jāņi,
Nebūs tev ko pacienāt.

Pisieniņš nabadziņš
Pa pasauli vazājās,
Nu atnāca Jāņu diena
Pašā darba laiciņā.
Miers no darba, miers no darba,
Nu visiem jāpisās!