Es tev lūdzu, Jāņa māte,
Atver man vaŗa vārtus,
Atver man vaŗa vārtus
Līdz pašami ziemeļam!

Visi gaida Jāņu dienu,
Puiši gaida, meitas gaida,
Puišiem alu, puišiem sieru
Meitām zāļu vainadziņus.

Lai tad puto Jāņu alus,
Jāņu siers lai zobos drūp,
Un no kontrabandas gaļas,
Šašliks cepinoties kūp

Jāņu nakti lietus lija,
Tad dancoju aizkrāsnē;
Kad saulīte rotāsies,
Tad dancošu zālītē.

Brīnumu vara
Vai nav mums vairs brīnumu tagadnē?
Vai senatnes vara jau lauzta?
Un viss, kas noticis pagātnē,
Ir teika tik, sapņu austa?
Nē! — Spēcīgs arī vēl tagad tas gars,
Kas no akmeņiem maizi spēj radīt.
Un spožs viņš kā Jahves liesmu stars
Spēj tautas caur tuksnešiem vadīt.
Un aizbirusi tā vieta nav vēl,
Kur citkārt bij Jēkaba aka:
Tā krūtīs ir sirds, kurai citu žēl
Un kas gurušus, tvīkušus slaka.
Un cilvēcei radies jauns pareģons
To glābt no verdzības lāsta,
Un āmuru klaudziens un mašīnu jons
Par viņa gudrībām stāsta.
Un vasarsvētki mums uzausīs,
Kas nākotnē redzas jau tāli,
Tad uguns mēles pār galvām mums līs
Un mēs sveiksim cits citu kā brāļi.
/Aspazija/

Katru gadu Jānīts nāca
Savus bērnus apraudzīt:
Ko tie ēda, ko tie dzēra,
Kā darbiņu pastrādāja.