Apsveikumi, pantiņi, dzejoļi un novēlējumi

Nāc nākdama dzimumdieniņa,
Ar daudzām vodkiņām.
Būs liela dzeršana
Būs liela drāšanās!!!!

Salavecis, kam tā bārda,
Piedzēries un egli spārda!
Egle brīnās, kas tad tas –
man tak zaros mantiņas!
Vecis atbild: “Ej tu dirst,
man tak prieks, ka skujas birst!”

Gudrajam jautāja:
– Kā saglabāt labas attiecības starp vīru un sievu?
– Vīram nav jāklausās, ko runā sieva, un sievai nav jāskatās ko dara vīrs.
Pacelsim glāzes par jaunlaulāto saskaņu!

Lai Jaunā gadā štimmē raksti
Un mīlestībā labi iet,
Lai sirds vēl klapē valša takti
Un naudas maks, lai neiet ciet.

Klusi atskan vēja zvans,
vējam līdzi sveiciens mans.

Lakstīgalas meita biju,
Dziedādama vien staigāju;
Kad aināca Lieldienīna,
Virs zariem šūpojosi.

Lietus Lielajā piektdienā nes auglību — ne tikai zemei, bet arī cilvēkiem.

Atsasēst, atsapyut,
Muna vacuo muomuleņ,
Gon tu beji pīkususe,
Mani mozu auklejūt.
Muomuleņ, nu sirds sveicu dzymtā dīnā!

Ūsiņu rītā izliek uz kāda sevišķa galda plāceni, gaļu, alu u.t.t. un to noliek aiz istabas kādā paspārnē (arī pie lieliem kokiem un akmeņiem), gariem (dieviem), ko mieloties.

Klusē pie debesīm zvaigznes,
Āres mirgo kā sudraba sakts.
Un uz rītdienas tāli aiznes
Mūsu sapņus šī Jaungada nakts.

Darbs kaulus nelauž.

Lai sirdī tumsas nav,
Lai sirdī tikai diena.
Un galvenais ko vēlu
Lai sirds nekad nav viena!

Ziemassvētku vakars atkal zemi sedz,
Miera eņģel’s zvaigznes debess samtā dedz,
Svētsvinīgas jūtas atkal sirdī līst,
Un uz īsu brīdi dzīves rūpes klīst.

Ar kauniņu vakar biju,
Ar kauniņu rītā būšu.
Bez kauniņa vien tik biju
Pašā Jāņu naksniņā.

Sniegmātes maisam vīle ira,
Sniega pārsliņas bira, bira.
Sniegmāte ķēra,
Pārslas bēra
Atpakaļ maisā, –
Visas visapkārt izķēra gaisā.
Ķer! Ķer! Ķer! Ķer!
Ber! Ber! Ber! Ber!

Lai sasildās sirds tai baltajā dziesmā,
Ko šovakar zeme debesīm dzied.
Lai nosargā sevī to svecīšu liesmu,
Ar kuru var droši caur puteņiem iet!

Garlaicību nepazīt,
Visus darbus padarīt!
Izklaidēties arī prast,
Savai dzīvei prieku rast!

Iedzersim par to, lai nākamajā gadā negadītos nokavēt darba dienas beigas!

Visi vēle šo un to
Es tev vēlešu kaut ko:
Lai tu pupā pakārtos
Un ar zirni nošautos!

Vienā rokā zvaigžņu sveces,
Otrā – sarmots egles zars,
Pārnācis no gada trimdas,
Stāv aiz vārtiem svētvakars…

Kas skaistāks – ceriņi vai rozes?
To allaž grūti pasacīt,
Bet cilvēks skaistāks vēl par ziediem,
Jo viņā zieda gaisma mīt.

Salatētis rāja Rūdi:
“Briedīt, Tev būs lieli sūdi,
Ja tu nejūgsies te iekšā
Manu kamaniņu priekšā!”
– “Vecais resni, velc tās pats,
Lai Tev laimīgs Jaunais gads!
Nevilkšu to grabažu,
Plus vēl tavu bagāžu!”

Šodien liela diena tev,
Daudz daudz prieka gūsti sev,
Draugu sveikts un apčabots –
Lai tev vārdam šodien gods!

Nāc, māsiņa, ciemoties
Metenīša vakarai:
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūciņas šņukurītis.

Viens zelta stars no zvaigžņu sieta
Mums katram sirdī krīt.
Jo tieši sirdī ir tā vieta,
Kur Ziemassvētku brīnums mīt.

Skūpsts ir elektriskais zvaniņš
Mīlestības priekšnamā.
Mīlestība – cukurgraudiņš
Dzīves rūgtā kafijā!

Ja prieku, tad stipru kā pērkona lietu,
Ja bēdas – kā dzērvenes purvā,
Bet enerģiju un spēku ikdienas rūpēm,
Pāri kā varavīksni.

Un pēc Jaunā gada tosta
Šampanieti glāzēs lejiet,
Visu gadu jautri smejiet,
Un pie radiem ciemos ejiet.

Jānīt’s nāca pār gadskārtu
Savus bērnus apraudzīti,
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja.
Gan tie ēda, gan tie dzēra,
Gan Jānīti daudzināja.

Sala tētim darba daudz,
Meža zvērus talkā sauc –
Drīz vien Jaunais gads būs klāt,
Jāsāk balvas darināt.

Lācis cērts un zarus šķin,
Žubes šuj un dzijas trin,
Zaķis krāso, dzenis kaļ,
Vāverīte riekstus maļ.

Veikli darbs uz priekšu rit,
Jautri dzeņa āmurs sit.
Sala tētim priecīgs prāts –
Jaunais gads lai sveicināts!
/Dz. Rinkule-Zemzare/

Ir valentīndiena…
Visi putniņi darīs TO,
Visas bizbizmārītes darīs TO,
Pat tauriņi darīs TO..
Tu arī gribi darīt TO?
Aizmirsti! Tu nemāki lidot!

Jānīts sēda ozolā,
Vaska sveces rociņā;
Tās dedzina Jāņa nakti,
Lai redz ceļu Jāņa bērni.

Kad Jurģu dienā ada, tad rodas tikai ragaini jēri.

Jaunam pārim lielas bēdas.
Kur lai bēdām galu rod?
Priekam varam atrast pēdas,
Ja vien otram mutes dod.

Ļuj man Tevi māmulīt,
Tavā dienā godināt,
Paldies teikt par katru rītu,
Kad nāc dienai modināt.

Tavi vārdi – silti vārdi,
Ietin sirdi maigumā,
Tavi vārdi – spēka vārdi,
Palīdz dienu spraigumā.

Tavi vārdi – gudri vērdi,
Liek mums augot padomāt,
Tavi vārdi- spēka vārdi,
Mūzam paliks padomā.

Labi, ja Pūpolu svētdienā spīd saule, jo, kāds laiks Pūpolu dienā, tāds būs arī pirmajās Lieldienās.

Šai Ziemassvētku naktī
Lai valda līksms prāts,
Ēst pīrāgus un torti
Pie manis ciemos nāc.

“Ja tu vēlies, lai tev pieder kaut kas, kas tev nekad agrāk nav piederējis, vajadzēs darīt to, ko tu agrāk nekad neesi darījis” /Koko Šanele/

Ejot uz skolu
Atradu olu.
Nu acis bolu,
Kam to lai solu?

Saukšu pēc Annas,
Kura aiz vannas
Mazgāja kannas,
Lai cep uz pannas.

Ir jāprot atrast un nepagurt,
No slapjiem žagariem uguni kurt,
No nespodra krama liesmu šķilt,
Gan sasildīt citus, gan pašam silt.

Lai ir dienas, lai ir stundas,
Cerības Jums sirdī aust,
Un, lai Jūsu vārda dienā,
Baltas laimes rozes zied.

Mēness balts pa gaisu slīd,
Zvaigznes mirdzēdamas spīd,
Ziemassvētku vakars jauks,
Sniegā ietīts mežs un lauks.

Atausis ir priecīgs rīts
Balta, balta saule spīd,
Katrā sirdī prieks lai līst
Vasarsvētku dienā.

Svētais Gars pār mums ir nācis
Visus ļaudis svētīt sācis.
Šalciet birztalas un druvas,
Jo ir Vasarsvētku laiks.
/R.Skujiņa/

Ja priekš Jurģiem staigā basām kājām vai svilpj, piemetas drudzis.

Saules staru zeltainās rīkstes
Palu steidzīgos ūdeņus per,
Krastos pūpolu mākoņi mīksti
Dzelmē savus atspulgus ber.

Nelaid garām Laimes māti,
Vecā gada vakarā.
Lai dod laimes atslēdziņu,
Saujām zeltu, sudrabiņu.

Es jau sen šo dienu gaidu,
Lai ar vienu platu smaidu,
Teiktu vienā paņēmienā,
Sveicu tevi vārda dienā!

Aiz kalniņa dūmi kūp,
Kas tos dūmus kūpināja?
Salavecis briedi cepa,
Ar rūķiem šņabi dzēra.

Saules stariņš tavā sejā,
Šajā dienā,
Šajā vietā,
Lai Tev vārdiņš laimi nes.

Aiz muguras jaunības trakums,
Vēl tālu vecuma miers
Bet vidū tie trakākie gadi,
Kā kaklā iesprūdis siers..
Un vidū tie aplamie gadi,
Kad vieglums sāk sirdi spiest,
Kad gribas par kādu rūpēties,
Kad gribas par kādu ciest..

Siltumā atmodies gaiss kustina liegi tev matus un aizkarus durvīs.
Kaut kur tapetes nočukst bez lūpām.
Un par to, ka tu esi ar mani,
Es līksmē ar acīm tev noskūpstu lūpas.
/A. Čaks/

Aiz gada gads kā balta saule riet,
Bet atmiņas ar sapņiem blakus stājas.
Cik jaunu nodomu un ilgu krājas!
Sirds piemin jaunību un atkal dzied!

Šodien ziņu Tev rakstu
Datoram pogas bakstu.
Gribu vārdadienā sveikt,
Kaut ko gudru arī teikt.
Lasi ziņu un smaidi
Un no citiem ziņu gaidi!

Mīlestība nav nekas cits, kā vēlēšanās, lai cits cilvēks būtu laimīgs. Esiet laimīgi!

Hauksā – Francijas dienvidu pilsētā, ikgadu Otrajās Lieldienās pasniedz milzu omleti, kura sastāv no vairāk kā 4500 olām, tādējādi pabarojot vairāk nekā 1000 cilvēku. Tradīcija aizsākās Napoleona laikos. Napoleons un viņa armija bija ceļojuši cauri mazajai Hauksas pilsētiņai un piestājuši kādā ēstuvē, lai paēstu omleti. Napoleonam šī omlete tik ļoti iegaršojās, kad viņš lika pilsētas iedzīvotājiem savākt visas pilsētas olas, lai pagatavotu milzu omleti arī viņa armijai.

Pirmie putni majup trauc,
tapēc galdā jāliek pauts.
Diena augstu šupojies,
un līdz rītam, župojies!
Galu gala Lieldienas – tas ir tavas brivdienas!!!

Kalendārs ir ļoti pļāpīgs
Jaunas ziņas vēstīt steidz,
Tāpēc šodien, tieši šodien,
Tevi vārda dienā sveic…

Dzīvot brīnumā un noturēties,
Šūpoles pār šķērskoku dzīt,
Lai tad aizturētā elpā spētu
Pasauli kā jaunu ieraudzīt.

Šī diena lai tev skaistāka par citām,
Šī diena tikai viena gadā aust,
Lai spēka pietiek katram dienas rītam,
Lai katrs rīts kā skaisti ziedi plaukst.

Ziemassvētku laiks…
Kad vārdi ko vēlamies teikt, tiek rakstīti sirdī,
Kad atmiņām zūd ikdienas rūgtuma garša,
Kad atceramies būtisko…
Tas ir Ziemassvētku laiks…

Latvija,
Mūsu māte un māsa,
Ar drānu baltu
Pārsieta asins krāsa
Karogā Tavā.
Kas laiku laikos
Mūsu pagalmos plīvos
Uz jaunu un bagātu dienu,
Malā neatstājot nekad,
Nekur un nevienu.
/A.Skalbe/

Kad Tevi satieku –
pats nezinu, ko daru:
Ne laipni pasmaidīt,
ne kaut ko runāt varu.
Prom, garām aizsteidzos
pilns nevaldāmām liesmām
Un ilgi drebu vēl,
kā izbēdzis no liesmām.

Pa Lieldienu jāiet skaidas lasīt, tad atradīšot zudušas lielas.

Jāņu mātei lielas govis
Tā kā vienas briežu mātes;
Tā sasēja lielu sieru,
Jāna bērnus gaidīdama.

Ai, māmiņa, ai, māmiņa,
Tavs Jānīt’s nebēdnieks:
Vakar dzina blusai pēdas
Pār meitiņas vēdergalu.

Apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars, skaists kā lecoša saulīte! Slimība ārā, veselība iekšā!

– Kāpēc Ziemassvētku vecītis ir tik priecīgs?
– Viņš zin, kur dzīvo visas sliktās meitenes!

Jaunajā gadā uz galda jāliek mantas, kas nepieciešamas visā dzīvē, jo tad gadā būs visa papilnam.

Māte sēdēja gaismas lokā.
Turēja bērniņu rokās.
No bērna acīm uz mātes acīm
runāja mīlestība
No bērna acīm uz mātes acīm un
atkal otrādi.

Māte sēdēja gaismas lokā.
Turēja bērniņu aizvējā.
Pavardā uguns, rūpīgi saudzēta,
Klusi un mierīgi kurējās.
Māte un bērniņš.
Siltums, mīlestība un gaisma.

Es atkal gribu tas bērniņš būt,
Bērniņš uz mātes rokām.
/I. Binde/

Jaunā gada pirmajā dienā nedrīkst slaucīt putekļus, jo tā var aizslaucīt veiksmi.

Blodīnes ir vienmēr stilā,
Bārbijas ir vienmēr stilā.
Tāpēc es te savā stilā,
Sveicu tevi vārda dienā!

Kad Jāņa sestdienas vakarā uz piena tolenīšiem uzliek liepu lapas, tad govīm tai gadā ir arvienmīksti pupi.

Nāc nākdama, Jāņu diena,
Ko tik ilgi kavējies?
Savīst mani puķu kroņi
I rozītes izravētas.

Kaut kur sniegi, kaut kur sniegi,
Kaut kur balti sniegi snieg.
Mežā katram egles zaram
Balta pārslas zvaigzne tiek.
/A. Vējāns/

Pūpolu svētdienas rītā jākuļas ar pūpoliem, lai
augtu apaļš kā pūpols, lai veselība ietu iekšā un
slimība ārā un lai augtu mīksti zirņi, kādēļ arī
zirņi jāvāra un jāēd.

Lai līst visskaistākais lietus,
Visdzidrāko rasu dod rīts
Un kaut ko no Saulgriežu brīnuma,
Lai katrs paņem sev līdz!

Līgodama vien staigāju
Šo gaŗo vasariņu,
Būs visiem pieminēt
Manu skaistu līgojumu.

Šī diena vieglāka par spāri,
Lai dzīves rūpēm paceļ pāri.
Uz mirkli kļūsti kastaņzieds,
Jo šodien prieka varavīksnē
Tavs vārds ar saules stariem siets!

Apsveicēji – teroristi,
Apšaud` pašu jubilāru.
Atbildi tie nesaņēma –
Šamais aizšmaucis uz bāru.

Pūpolsvētdienas rītā jāmeklē tuvākais strauts, kur noskalot seju, jo ticējums saka, ka tad skaistums būšot garantēts visu gadu, turklāt nenākšot miegs.

Ilgu mūžu nodzīvot,
Gredzentiņus valkājot
Laimes mātei nepagurt,
Jūsu laimi sargājot

Nerunāsim šodien par ziemu un sniegu,
Kas kokos, jumtos un matos mirdz.
Nerunāsim šodien par gadiem,
Kas nāca, gāja un ies.
Parunāsim šodien par prieku un sauli,
Parunāsim par ziediem un vasaru.

Sen gaidīju, nu atnāca
Diženais lielais rīts,
Nu varēja šūpoties,
Jaunas meitas skatīties.

Vīrieša dzīvi piepilda cīņa un panākumi. Laimes vietā vēlu Tev
drosmi un izturību, jo laime sekos Tavām uzvarām un sasniegumiem!

Spožu saules kamoliņu,
Sūtam Tev ar sveicieniņu,
Vārda dienā atšķetini viņu,
Pilns tas mīļu sveicieniņu.

Ai, bagāti Ziemassvētki,
Lejiņā nogājuši!
Tekam, veci, tekam, jauni,
Velkam svētkus kalniņā.

Smaržos zāle,glāstīs vējš,
Dabu pāršalks lietus spējš.
Vienreiz gadā varam mēs
Ziedu meklēt papardēs!!!

Šodien un vienmēr vēlu Tev mīlēt to, ko ir vērts mīlēt, aizmirst to, ko nav vērts atcerēties, lepoties ar to, kas ir lepnuma vērts, gūt atelpu arī steigas brīdī un uzcelt žogu starp sevi un raizēm. Un vēl – lai nesteidzīgs laiks Tavos laimes brīžos un lai ātri aizzib tās dienas, kas nav laipnas pret Tevi. /Džons Raskins/

Kam man tos Līgo svētkus vienu reizi vasarā?!!!
Kad es gribu, tad es dzeru, kaut vai rītā, vakarā!!!

Un, Jā, reizēm vajag,
Kaut ko mīļu,
Sirdij tuvu, patiesu:
Maigu pieskārienu,
Cīruļa dziesmu,
Uguns liesmu,
Zaļu zālīti un pūku liegu,
Kas matos ieķeras,
Un priecājas par nieku.
Kas liek pasmaidīt,
Un mīlēt saules rietu,
Reizēm vajag,
Lai mēs ietu,
Tālāk triektu,
Reizēm vajag:
Apstāties,
Ieklausīties,
Izbaudīt,
Katru nieku.
IR cilvēks radīts laimei – tāpat kā putns lidojumam.

Vārda svētki – kāda skaista diena,
Allaž visiem sauli atnest spēj,
Uzziedējis saltu vēju vidū,
Vasaru tavs vārds mums sirdī sēj.

Jubilārs tā šķībi smaida,
Streipuļo un viesus baida.
Izrādās šim paziņas –
Kas dīleri no Kazaņas,
Atsūtīja, maitas tādi,
Baltu apsveikumu maisiņā.

Roka pie rokas.
Plecs ar plecu saiet kopā,
Mēs sēžam uz liela mīlas koka.
Glāsts ap glāstu,
Skūpsts aiz skūpsta.
Un sirds man saka,
Es mīlu Tevi ….

Ar balodīšu pastu
Tev sūtu baigo nastu –
Simtiem tulpes saplaukušas,
Tev galdā nebūs vāzes tukšas!

Kauna gaļa

Bolīvijā kūkās mēdz iecept naudas monētas un tās pasniegt vecgada vakarā – tas, kurš atradīs monētu, tam nākamajā gadā veiksies.

Kā gadi nāk un aizsteidzas,
Tā paši nākam – ejam,
Kā gada laiki pārgrozās,
Tā smaidām – asras lejam.
Un pavasars un vasara
Brauc ātri it kā ratos.
Vēl dažam viss ir jādara,
Bet sarma mirdz jau matos.

Jānits jāja rudzu lauku
Ar pelēku mētelīti,
Lai zied mana rudzu druva
Pelēkiem ziediņiem.

Ļauj novēlēt Tev vārda dienā laimi,
Lai Tavā dienā laimes stundu daudz,
Ja ceļš būs grūts, lai apkārt draugu saime,
Kas roku sniedz un Tevi tālāk sauc!

Meita mātei:
– Kā tev šķiet, vai tu Ziemassvētku dāvanā no tēta dabūsi jaunu kažoku?
Māte:
– Baidos, ka ne.
Meita:
– Bet vai tu jau mēģināji vārtīties pa grīdu un skaļi kliegt?