Apsveikumi, pantiņi, dzejoļi un novēlējumi

Paldies Jums vedēji, kas ir mums tik tuvi cilvēki. Jūs esat teikuši tik daudz siltu un patīkami vārdu, ka sirds pukst straujāk. Mēs priecājamies jūs redzēt šodien mūsu svētkos. Jūs esat patiesi dārgi mums. Gaidīsim jūs visus mūsu sudraba kāzu gadadienā. Pacelsim glāzes un iedzersim par to!

Katru gadu Jānīts nāca
Savus bērnus apraudzīt:
Ko tie ēda, ko tie dzēra,
Kā darbiņu pastrādāja.

Lai jums vienmēr saules gana,
Lai ir silti, tad kad vēji brāzmot sāk,
Lai no jūsu satikšanās pirmās
Visu mūžu laime līdzi nāk.

Sarunājas divi paziņas.
– Kā tu pavadi savu medusmēnesi?
– Kas tas tāds?
– Saproti, ģimenes dzīve ir kā liela muca ar darvu, kurai virspusē Dievs uzlējis plānu kārtiņu medus. Tā tad arī saucas ‘’medusmēnesis”.
– Dieviņ, tētīt! Tad jau es laikam būšu to mucu attaisījis no apakšgala!
Novēlēsim jaunlaulātajiem savu dzīves mucu attaisīt no pareizā gala un lai tajā iekšā būtu tikai medus!

Dievs lai līdz, Dievs lai līdz
Vasarsvētkus sagaidīt,
Tad stāvēšu ar tautieti
Pliku gālu baznīcei.

Klusu klusu klausījos,
Kas nātrēs čabinās:
Jāņa māte sieru sēja,
Lai neredz Jāņa bērni.

Kuriet augstu Jāņa guni
Pašā Jāņa vakarā.
Jāņa bērni nosaluši,
Jāņu zāles lasīdami.

Šķil uguni, pūt uguni
Pašā Jāņa vakarā,
Pūt ārā ienaidiņu
No maliņu maliņām.

Dedzi gaiši, Jāņa gune,
Pār deviņi novadiņi,
Pār deviņi novadiņi,
Līdz saulīte rotāsies.

Cik gaismiņa atspīdēs,
Tik ļautiņi svētīsies,
Tik ļautiņi svētīsies,
Jāņa nakti līgojot.

Mirkli padomājat, pirms kausus pilnus lejat,
Mirkli padomājat, pirms dzīvē tālāk ejat.
Tālāk – kopējas takas, kopēja laiva un irkļi,
Tālāk – kopēja bēda un kopēji laimes mirkļi.

Nekad nepietiek laika, lai darbu padarītu labi, taču darba pārstrādāšanai laiks vienmēr atrodas. /Mērfija likums/

Visu gadu dziesmas krāju Līgo, Līgo,
Jāņu dienu gaidīdama Ligo, Ligo.,
Nu atnāca Jāņu diena Līgo, Līgo,
Nu dziesmiņas jāizdzieda Līgo, Līgo..,
Dod Dievini kalna kāpti Līgo, Līgo,
Ne no kalna lejiņā Līgo, Līgo,
Dod Dievini otram doti Līgo, Līgo..,
Ne no otra mīļi lūgti Līgo, Līgo.,
Par gadskārtu Jānītis nāca Līgo, Līgo..,
Savus bērnus apraudzīti Līgo, Līgo..,
Vai tie ēda, vai tie dzēra Līgo, Līgo..,
Vai Jānīti daudzināja Līgo, Līgo..,
Gan tie ēda, gan tie dzēra Līgo, Līgo..,
Gan Jānīti daudzināja Līgo, Līgo..,
Vai tas visas jaunas meitas Līgo, Līgo,
Kas līgoja Jāņu nakti Līgo, Līgo,
Vecas sievas māmuliņas Līgo, Līgo.,
Tas bij īstas līgotajās Līgo, Līgo.,
Visa laba Jāņu zāle Līgo, Līgo,
Kas zied Jāņu vakarai Līgo, Līgo.,
Visu pirms buldurjānis Līgo, Līgo.,
Sarkanais āboliņš Līgo, Līgo.,
Kādu mūžu Laima lika Līgo, Līgo.,
Tāds būs Tev jādzīvo Līgo, Līgo,
Tu nevari pāri kāpti Līgo, Līgo.,
Par Laimiņas līkumiņu Līgo, Līgo,
Jauni puiši jaunas meitas Līgo, Līgo,
Jāņu nakti neguļati Līgo, Līgo,
Tad rītai redzesieti Līgo, Līgo.,
Ka saulīte rotājusi Līgo, Līgo,
Noriet saule vakarai Līgo, Līgo,
Koku galus zeltīdama Līgo, Līgo.,
Par plāviņu pariedama Līgo, Līgo,
Pļavas dziesmu nodziedāju Līgo, Līgo,
Atcel vārtus Jāņa māte Līgo, Līgo,
Nu nāk Tavi Jāņu bērni Līgo, Līgo,
Nu nāk Tavi Jāņu bērni Līgo, Līgo,
Jāņu zāles kaisīdami Līgo, Līgo,
Es savai Jāņu mātei Līgo, Līgo,
Došu puķu vainadziņu Līgo, Līgo.,
Lai tai auga labas govis Līgo, Līgo,
Ziedainami kājiņām Līgo, Līgo,
Es savami Jāņu tēvam Līgo, Līgo,
Liks ozola vainadziņu Līgo, Līgo,
Lai tam auga labi zirgi Līgo, Līgo.,
Diži resni ka ozoli Līgo, Līgo,
Sieru, sieru Jāņu māte
Tev jau govis lai darai
Ja nedosi sieru ēsti
Paliks govis alavas Līgo, Līgo!

Ej ar dievu, Jāņu diena,
Pēterdienu sagaidām,
Jāņam zirgus aizjūdzam,
Pēterami nojūdzam.

Kas Jāņu nakti guļ, tas visu vasaru gulēs.

Lai arī tad, kad sarmā mirdzēs mati,
Jums mīlestība ir tā pati!

Jāņa māte man iedeva
Raibu govi platiem ragiem,
Durvīs ragi neiegāja,
Kūtī rūmes tai nebija;
Ved’ ābeļu dārziņā
Zem kuplās ābelītes.

Ai bagāta Jāņa diena,
Atved man arājiņu;
Ja ved jaunu, tad ved skaistu,
Ja ved vecu, tad bagātu!

Es sasēju lielu sieru,
Jāņu dienas gaidīdama;
Jāņu dienu izdalīju
Pa maziemi gabaliem.

Darbu aizsākot ir nepieciešams būt optimistam, bet nobeidzot – šaubu pilnam.

Brēkdams gailis laktā lēca,
Nu būs miežu vasariņa;
Nu dzers alu Jāņu bērni,
Snīpus krūzā mērcēdami.

Jāņu māte sieru sēja
Aiz namīna krūmīnā,
Jāņu meitas govis slauca,
Laidarāi tupēdamas;
Pienīc gāja; šņību, šņābu,
Kaņepīte: knipu, knapu.

Mīlestība – šajā vārdā atvienots viss lielais un stiprais, spēks un dvēsele, maigums un dedzīgums. Es novēlu jums kopīgajā dzīves ceļā mīlestību un saticību.

Divi maģiski gadi paskrēja ātri.
Jūs vienmēr gribējāt būt kopā mūžīgi.
Mēs novēlam Jums, lai tā arī būtu
Lai jūsu savu laimi spētu saglabāt.

Ai, Jānīša vakariņis,
Ozoliņu tērētājis,
Grib dārziņi, tīrumiņi,
Grib meitiņu vainadziņi.

Kas tās manas lievenītes
Ar sudrabu nobārstīja,
Jāņa bērni nobārstīja,
Jāņa nakti staigādami.

Jāņa māte izpušķoja
Ar apsēm istabiņu.
Vai tev trūka bērzu, kļavu,
Vai kuplāi ozoliņa?

Gan priekos, gan bēdās.
Gan darbos, gan nedarbos.
Gan mierā, klusumā, gan trakotā negaisā.
Gan ar saules stariem siltumā, gan zem lietus lāsēm aukstumā.
Māmiņa mums blakus ir.

Māmiņa mīļā
Tu esi kā saule
Tava mīlestība sasilda mani
Saule vai silts kažociņš.

Jājejiņa bāliņš biju,
Jāju dienu, jāju nakti:
Dienu jāju kunga zirgus,
Nakti kunga gaspažiņu.

Kanādā ar katru gadu Mātes dienas svinēšana paliek arvien lielāka, pie tam nešķirojot un dāsni apdāvinot gan savas mammas, gan vīramātes un sievasmātes. Protams, tas attiecas uz pieaugušajiem bērniem.

Aitas rasotā pļavā
Senos laikos peldināja aitas Jāņa dienas rasā, lai tām būtu bieza un skaista vilna. Arī paši mazgājās rasā, lai būtu skaisti. Spēle ir ar to saistīta. Vadītājs – Jāņumāte stāv vienā pusē, vilks – kāds dalībnieks, paslēpies citā pusē, visi pārējie dalībnieki – aitiņas – “ganās” pļavas pretējā pusē. Jāņumāte sauc, aitiņas atbild:
– Aitiņas, mājās!
– Nevaram! (drebelīgā balsī).
– Kāpēc nevarat?
– Vilks krūmos!
– Ko viņš tur dara?
– Zobus trin!
– Cik asi vilkam zobi?
– Kā zobens!
– Un cik spožas acis?
– Kā mēness! (Dialogu pēc patikas var turpināt un pārveidot).
– Aitiņas, mājās!
Nu tad visas aitiņas skrien pie Jāņumātes, bet vilks mēģina noķert. Noķertās aitas pārvēršas par vilkiem un to paliek arvien vairāk. Kad paliek divas aitas, tās paliek par Jāņumāti un vilku nākamajā spēlē.

Ja Jāņos līgotājus aizraida prom, tad gaidāma kāda nelaime

Ja grib, lai gari mati aug, tad Līgo naktī pusnaktī vajag iet, kur apīņi aug un sukāt galvu.

Strādā, cik gribi, vairāk par asi zemes nenopelnīsi.

Uz rītu atlikts darbs arvien paliek nedarīts.

Zobenam, lāpstai un domai nekad nedrīkst ļaut ierūsēt.

Lēni, lēni Jānīts brauca
No kalniņa lejiņā…
Līgo dziesmas salonā,
Pats pie stūres reibumā!

Jānīts savu stīvu bībi
Ar dūrēm sadūrēja,
Kam rāmi negulēja
Melnajās biksītēs.

Lai Tavas domas ir manējās
Un mani sapņi ir Tavējie.
Lai Tavas mājas ir manējās,
Veiksmes un neveiksmes – mūsējās.
/V.Kokle-Līviņa/

Ja Jāņos gultas galvgalī piesien pīlādžu zaru – visu gadu līdz nākamajiem Jāņiem nelabais klāt nesitas.

Ja kāda meita grib sev garus matus uzaudzēt, tad Jāņu naktī jāiet tur, kur aug apiņi un jāsukā mati.

Kārlēns lūdzas Ieviņu
Doties meklēt ziediņu.
– Kārlīt, mīļais, zinu es,
Krūmos neaug papardes.

Jurģī, uz jaunās mājas zemes uzejot, jāiekurina uguns.

Kur meitiņas apčurāj’šas,
Aug zāle žuburiem,
Sanāca stalti dēli
Sprauž pie savas cepurītes.

Jo grūtāks darbs, jo ar lielāku prieku jāķeras pie tā. Prieks par veikto kliedē nogurumu./Z.Maurņa/

Māt, Tu redzi kādu esi mani radījusi.
Tu tā, kas mani ļoti esi mīlējusi,
Paldies par sirsnību, par gadību, par laimi,
Ko audzinot man esi dāvājusi.
Tu zini, Māt, es esmu pateicigs par to!
Ir bijis tā, ka esmu sāpinājis Tevi,
Ir grūti bijis mani izprast, Māt.
Par visu to es piedošanu lūdzu,
Es tagad cenšos dzīvot savādāk.
Paldies par skaisto bernību, par mājām,
Par glāstiem, uzslavām paldies Tev Māt!
Par brīžiem kad mēs kopā visur gājām
Un atsteidzies, kad nācās mierināt.

Cilvēks ir dzimis darbam līdzīgi kā putns lidošanai./M.Luters/

Sanācieti, Jāņa bērni,
Te ir laba līgošana
Te ziedēja dāboliņis
Deviņāmi lapiņām.

Apsveicam ar sudraba kāzām –
Divdesmit pieci brīnišķīgi ilgi gadi!
Viņi, tāpat kā filma, liekas noslēpumaini
Un ir vēlme atklāt Jūsu noslēpumu!

Jāņu nakti, meitiņ, sargi
Savu puķu vainadziņu,
Nakts ir silta, galva karsta,
Novīst puķu vainadziņš

Jura dienā jāliek alus kanna rudzu vagā; ja kannas vairs nevar saredzēt, tad būs laba vasara.

Jānīšam, brālīšam,
Caur cepuri mati aug,
Kad atnāca līgo diena,
Vainadziņa nevaidzēja

No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecēties, gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.

Lielajā piektdienā jāizvairās no ciemos iešanas.

Mūsu dārgie…! Šodien mēs esam šeit, lai atzīmētu jūsu 35. kāzu gadadienu. Jūsu bērniem jau ir pāri 30, un jūs joprojām esat tikpat jauni, skaisti un mīlat vens otru kā pirms daudziem gadiem. Lai jūsu dzīvē būtu mazāk asaru un vairāk smaidu, daudz mīlestības un vēl vairāk laimes. Rūgts!

Pasniedz savas rokas pretī,
raupjās saujās sauli sniedz
un, ar savu gaišo smaidu,
vēlreiz bērnam justies liec

Ļauj man vēlreiz iegrimt miegā,
galvu Tavā klēpī likt
un pie seno dienu sapņiem,
tā kā bērnībā, reiz tikt

Ļauj man atcerēties vārdus,
kurus sirdī spēju rast,
tikai, diemžēl, tajās dienās
pateikt nespēju Tev prast

Vēlreiz bērnību ļauj meklēt,
vēlreiz Tavā sirdī smelt,
lai es smago dzīves nastu
spētu viegli plecos celt

Ja man ļautu vēlreiz dzīvot,
vēlreiz mīlestību krāt,
kā visdārgāko no rotām,
Tevi sargātu es, māt!

Jurģu rītā agri jāuzceļas un jāiekur krāsns, lai dūmi izskrien pa skursteni. Kas to pirmais izdarīs, būs laimīgs.

Īsa, īsa Jāņu nakts,
Par visām naksniņām.
Saldens alus, zeltains siers,
Klāt vēl jautra Līgo dziesma.

Ejot Jurģos uz jaunu dzīves vietu, nevienam nevajag ardievas sacīt, tad jaunā dzīves vietā ies labi.

Ja Jāņu rītā pamosties vienā gultā ar sievasmāti vai vīratēvu, tad naktī esi izdzēris vairāk kā vienu alus kausu!

Pūpoli blāķiem un olas ar sāli,
Šūpolēs kačājas pilsoņi bāli.
Zaķis no brīnumiem sācis dēt pautus,
Mūžam nav redzējis šitādus rautus!

Lieldienu nedēļā nevajag malt dzirnavas, kā arī vispār nedarīt nekādus trokšņainus darbus, lai vētras un pērkona negaisi nenodarītu postu.

Lai saulgriežu naktī
Līgotājus silda
Jāņuguns liesmas
Un sirdī ikkatrā
Skan gaismas dziesmas!

Lieldienās nedrīkst zāli plūkt, jo tad tā nokalst.

Jānīts stāda ozoliņu
Pašā sētas pagalmā,
Lai tas augtu, lai zaļotu
Līdz citiem Jānišiem.

Zaķis zilus dūmus pūta,
Sveicienus no manis sūta!
Otrs tikai acis bola –
Esot nospertas tam olas.
Cieniet olas tā kā nākas jo no olām dzive sākas! 🙂

Vasarsvētkos jāiet baznīcā, tad esot svētība.

Saskan divas vīna glāzes,
Saskan divi gredzentiņi.
Tā lai saskan jūsu dzīve:
Mūžu kopā dzīvojot.

Jā, mīļā māt, ne tikai dziedāt
tu mācēji man,
arī darbu darīt palaikam,
iet taisnības ceļu un grūtumu panest.
Un daudzas bij reizes,
Kad Tev klusi sacīju paldies.

Kar, brālīti, šo Lieldienu
Māsiņai šūpulītes!
Kārsi citu Lieludienu
Savai jaunai līgavai.

Starp vecu un jauno Jurģa dienu ap visiem tīrumiem un dārziem tiek vaga dzīta, lai nezāles izskaustu.

Lieldienās, lai saule silda,
Olas tavu punci pilda,
Kad no šūpolēm būs miers,
Kārosies jau Jāņu siers.

Kam vajaga reizu ratu?
Jānītim reizu rati:
Divi mazi ritentiņi,
Trešā gara diselīte.

Izstaigāju grāvu grāvus,
Buldurjāņa meklēdama;
Nu atradu buldurjāni
Pašā dārza maliņāi.

Lai jūsu dzīve skaista kā Vidzeme, bagāta kā Kurzeme Līdzena kā Zemgale un bērniem svētīta kā Latgale.

Jāņu nakti jāiet papardes zieds meklēt, ja to atrod, tad visu gadu mošķi liks mierā.

Linu maigums un Saules gudrība
Lai Jūsu ģimenē vienmēr ir!
Rūpējieties viens par otru
Aizmirstot par sevi.
Lai mīlestība ir kā brīvs putns
Bet tam vienmēr ir vieta mājā.
Ar to tik viegli tiekties pēc sapņiem,
Ja tas nav iesprostots!

Liela nāca Liela diena,
Mazi mani bāleliņi;
Sagaidīju Lielu dienu,
I bāliņus izaugot.

Ja pirms Ūsiņiem ir pērkons, būs bada gads.

Kāds vējš Jurģu dienā uzvar, tāds visvairāk to gadu pūš.

Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksēm, tad vārnas cāļus neēd.

Jurģits jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi;
Es teceju vārtu vērt,
Man iedeva devito.

Tur, kur līgotāji Līgo naktī ejot pār pļavām, augot labāka zāle.

Jāņuguņu gaismā
Kupls ūdensrožu vaiņags
Liesmo.
Tikai vienam
Baltais vaiņags vīts,
Tikai vienu
Acu skati tver.
Jāņugunis spīgo!
Meiten, meiten
Nebēdnīgo,
Briesmas draud!
Ierakstiet,
Jel ierakstiet
Meiteni šo nebēdnīgo
Sarkanajā grāmatā,
Ierakstiet…

Puiši uz meitiņām lūkojas,
Meitas uz puišiem līgojas.
Vainadziņš galviņā neturas,
Jāņa naktī viss notiekas….

Jāņu diena pupucīte,
Atved man brūtgāniņu;
Ja ved jaunu, tad ved skaistu,
Ja ved vecu, tad bagātu.

Jurģa dienā no rīta, bez saules, jāpeldina kumeļi, lai tie aug stipri.

Kāds darītājs, tāds i darbs.

Līgodama upe nasa
Zaļu zīda zīļu vainadziņu!
Dziedādamas tautas veda
Vainadzīņu vijējiņu!

Senie latvieši ticēja, ka tas, kas sameklē papardes ziedu, dabūs bagātību, laimi un iespēju izzināt noslēpumus. Bija uzskatīts, ka papardes zieda sameklēšanu aizkavē ļaunie gari un raganas. Senie latvieši bija izgudrojuši dažādas paražas un ticējumus, kas it kā palīdzēja sameklēt papardes ziedu. Senie latvieši tāpat kā mūsdienās cilvēki nodevās miesiskā papardes zieda meklēšanai. Papardes zieda meklēšana un mīlas aktu saistība slēpjas papardes zieda vizuālajā līdzībā fallam, kas ir viens no Līgo svētku simboliem auglības kontekstā. Ikviena meita vēlējās ieņemt bērnu tieši Jāņu naktī, jo likumsakarīgi tieši pavasarī dzimušajiem bērniem vienmēr bija lielākas izredzes izdzīvot. Vispār Līgo svētku laikā valdīja seksuālā vaļība, jo tika uzskatīts, ka erotiskām nodarbēm ir maģiska nozīme, kas labvēlīgi ietekmē radošo veģetācijas spēku jeb auglību, tādējādi veicinot vispārēju dabas enerģijas palielināšanos.

Līgo dienā un Jāņos sievām un meitām no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags galvā ir kā burvju aplis, kas padara tās skaistas, gudras un auglīgas.

Alus ir beidzies,
kausi ir sausi,acis
tik bālas,zvaigznes
tik tālas,apkārtne
pievemta,svētki ir galā,
jūtos zem krūma kā
vientuļā salā.
Priecīgus Jāņus!!!

Ai bagāta Jāņu diena,
Kā mēs tevi vadīsim?
Kalpi kliedza piedzēruši,
Zirgi zviedza neēduši.

Ir vasara, klāt Līgo vakars.
Un tā kā jukušas zied naktsvijoles,
Bet es kā apmaldījusies, pļavā starp ziediem,
Lasu tās un reibstu, atkal bez tevis…

Tēt, tēti paskaties māmiņai vaigi zied!
Tēti, tēti paskaties māmiņai acis zied!
Tēti, tēti paskaties mamiņai rokas zied!
Tēti, tēti ļoti gribu lai māmiņa vienmēr
Zied!

Viju Jāņa vakarā
Dārza puķu vainaciņu
No rozēm, magonēm,
Vaskajām kleņgerēm.

Jāņu naktī debess atveroties. Kas to redz, tam visas vēlēšanās piepildās.

Jurģa dienā saldena putra jāvāra, tad mājā būs saticība.

Jāņos viesi jācienā – ar ķimeņu sieru, alu un rupjmaizi!

Kas tur spīd, kas tur mirdz
Jāņa galda galiņā?
Jāņa mātes lieli sieri,
Tie tur spīd, tie tur mirdz.

Šūpošanās. Kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās. Šūpoļu izgatavošana un kāršana bija vīru darbs. Pati šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai. Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma. Šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš. Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās beigšanas, šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.

Kāds darbs, tāds darītājs.

Mamm!
Ja es zinu, cik milzis ir liels,
ja es zinu, cik liliputs mazs,
ja es zinu, cik mincis ir mīksts
un cik nazis virtuvē ass,
ja es zinu, cik uguns karsta,
ja es zinu, ja vienmēr zinu:
melns ir melnais un baltais ir balts,
saki, mamm, ja zinu to visu
un simt citu lietu turklāt,
saki, mamm,- ko vēl, ko vēl,
ko es varētu uzzināt?

– Ir tāds noslēpums, kuru neviens
nezin vēl uz šīs pasaules.
Vai tu zini, cik mīļš esi man?
Un cik mīļa tev esmu es?

Līgodama vien atnāca
Tā līksmā Jāņu diena:
Pār siliem, pār mežiem
Ienāk manā sētiņā.