Visa laba Jāņu zāle,
Ko plūc Jāņu vakarā.
Jāņu nakti zelta rasa
Katrā zāles galiņā.

Olas krāsojam mēs labi,
Galdā liksim lielu krabi,
Šūpoles jau pakārām,
Lielās sienas apkārām.

Piedod, māt, mūsu steigu un nevaļu,
Piedod mūsu neratnības un neizdarītos darbus –
Kopš bērnības visā dzīves garumā,
Piedod, ka pārāk reti esam tev teikuši pateicības
Un mīļos vārdus! Mēs tomēr katrs agri vai vēlu saprotam,
Ko nozīmē mātes sirds, un tu vienmēr mūsu atmiņās spulgosi gaiša,
Skaidra un neaizmirstama – tu -karsta asins lāse gadu baltumā.
/L. Bridaka/

Vārda svētki – kāda skaista diena,
Allaž visiem sauli atnest spēj.
Uzziedējis saltu vēju vidū,
Vasaru tavs vārds mums sirdī sēj.

Vasaras svētku rītā agri jāiet uz upi mazgāties, kas tek pret rītiem, lai nekad neaizgulētos un nenāktu miegs.

Jāņu naktī jaunām meitām jāliek galvā rožu vainags un kailām jāskrien apkārt. Kurš puisis to noķers, tas būs meitas izredzētais,

Mēs visu nakti runājām par mīlu,
Bet skūpstīties pat nebij drosmes mums,
Ar tukšu domu savu sirdi vīlu-
“Tā ilgāk saglabāsies sapņojums”.
Bet sapnis izgaisa kā vējā dūmi,
Tev nepatikās runāt vien.
Un viena paliku, sev teicu drūmi –
“Par vārdiem vairāk saista apskāviens”.
Cik sen tas bij… jau bezgalius gadus
Kopš nerunāju, tikai skūpstu es.
Bet tomēr jūtu mīlestības badu-
Tai naktī paliku bez dvēseles.

Kā es gribētu būt tas, kas gribu būt –
Kā gribētu būt tur, kur gribu būt –
Kā gribētu just to, ko gribu just.
Es gribu to, ko gribi tu
Es gribu būt kur esi tu
Es mīlu tevi – čabulīt.

Šampanietis jādzer, kamēr tas ir dzirkstošs. Par dzīvi jāpriecājas, kamēr dzīvojam – Daudz laimes vārda dienā!

Lai kausi pilni alus,
lai netraucē jums lietus,
bet galvenais lai paģiras nav lielas,
un lai nepukojas sievas!

Ak sieviete, ak sieviete –
Tu esi mana dieviete!
Klēpjiem tulpītes Tev sūtu,
Lai šai dienā prieks Tev būtu!

Ļauj novēlēt Tev vārda dienā laimi,
Lai Tavā dienā laimes stundu daudz;
Ja ceļš būs grūts, lai apkārt draugu saime,
Kas roku sniedz un Tevi tālāk sauc!

Došu olu brāliņam
Par šūpoļu kārumiņu:
Man vistiņas dētin dēja,
Kladzināt kladzināja.

Gailim šodien skumīgs prāts,
Nestrādā tam ”aparāts”
Vistiņas tik saldi smēja,
Zakjis krūmos olas dēja…

Jānis atlūzis pie pirts-
Salauzta ir viņa sirds
Līga saka: neņem ļaunā-
Iesim nokniebsimies saunā!

Tu, kas no ugunīm un sniega,
Kā tevi mīlot dienas skrien!
Tu skaties rožaina un liega, –
Vairs nav ne nomoda, ne miega,
Ir tikai mīlestība vien.
/E. Virza/

četras māsas Lieldieniņas,
četri brāļi Ziemassvētki;
Astoņām dieniņām
Darām saldu alutiņu.

No visiem nodarbošanās veidiem, kuri ir spējīgi nodrošināt cilvēka eksistenci, visvairāk viņa dabai atbilst roku darbs. No visiem sabiedriskās esamības stāvokļiem no likteņa un cilvēkiem visneatkarīgākais – amatnieka stāvoklis./Ruso/

Gaidīt gaidu to dieniņu,
Kad atnāca pavasaris,
Skan dziesmiņas, skan koklītes,
Pūš ganiņi stabulītes.

Sveiciens māmiņai-
Pavasara saulītei!
Pavasara saulītei
Smaržīgam ziediņam.

Māmiņa mīļā,
Tavi svētki jau šodien ir klāt.
Sveicu tevi
Mīļi, jo mīļi.
/I. Vējkrīgere/

Lieladiena, māmulīte,
Kur kārsime šūpulīti?
– Āz kalniņa lejiņēje,
Tai ābola sētiņēje.

Lija lietus Jāņu dienā,
Lija Jāņu vakarā;
Pats Jānītis sienu pļāva
Ar savām meitiņām.

Atnāca Ūsiņš,
Atritināja;
Uzkāra mēteli
Vārtu stabā.

Es jums saku, jaunas meitas,
Jāņa nakti negulat:
Kas gulēs Jāņa nakti,
Mūžam vīra nedabūs.
Es negulu Jāņa nakti,
Es būš brūte šoruden.

Lai saimnieki būtu pārtikuši, Līgo un Jāņos augstu jāmet jāņuzāles, no vissīkākā zaļumiņa līdz plašajiem tīrumiem un dārziem viss jāapdzied!

Dārzā, kur zied puķkāposti
Uzplaucis ir milzīgs zieds.
To Tev vārda dienā sūtu,
Lai Tev būtu milzīgs prieks!

Lai pieburtu puisi, jāatrod jāņtārpiņš un jāieliek iecerētajam puisim kabatā, tad viņš būrēju iemīlēs.

Vasarsvētkos nedrīkst ēst gaļu, jo tad lopi sprāgstot.

Un, lai labāk darbi sokas,
Noder mājās bērnu rokas.
Zaķīts olas krāsot steidz,
Drīz jau darbs ir jāpabeidz.
Māmiņa tad grozā olas liek,
Lai tās katram bērnam tiek.

Mugurā tad zaķis grozu ceļ,
Sev pa priekšu olu veļ.
Nu jau krāsas liktas malā,
Lielais darbs nu mums ir galā.

Vasaras svētku naktī sanāk vienas biedrības jeb viena ciema saimnieki, kuriem ir kopu ganība, ar visiem saviem vīriešiem kopā pieguļā, vedot līdz visus zirgus. Viņi nes kulēs līdz arī alu, brandavīnu, gaļu, olas, sieru, pienu un citas ēdamas lietas. Visus zirgus sadzen kopā un tad saimnieki ņem uguns pagali rokā un skrien ap zirgiem, nesdami kules, kur tās ēdamās lietas. Ap zirgiem apskrējuši, sāk vārīt pantogu. Tad izdur ar mietu ugunskurā caurumu, ieliek tur Pieguļas mātei vienu olu un pēc tam arī drusku no citām ēdamām lietām. Kad tas izdarīts, tad sakur tur lielu uguni virsū. Tad tik sāk ēst paši pieguļnieki. Nākošā rītā uzsilda atkal pantoga atliekas, bet tās ēd tikai bez maizes. Tas sargā zirgus no slimībām, vilkiem un citām nelaimēm. Kurš saimnieks to nedara, tam neklājas ar zirgiem labi.

Īsa, īsa Jāņu nakts,
Par visām naksniņām.
Saldens alus, zeltains siers,
Līgo dziesma, putnapiens.

Māmulīt,saņem nu atkal šo dienu,
Lielu un jauku-gadā tik vienu,
Saņem ziediņus,kurus tev nesam,
Nākam ar sveicieniem tādi kā esam.

Tu esi kā jūra, kā liedags silts,
Caur tevi ir dvēselē guvums.
Tu esi atvars un drošais tilts,
Un dienu, un rītausmu tuvums.

Līgo vakarā plūktās Jāņuzāles ārstē visas kaites

Šodien ziņu Tev rakstu
Datoram pogas bakstu.
Gribu vārdadienā sveikt,
Kaut ko gudru arī teikt.
Lasi ziņu un smaidi
Un no citiem ziņu gaidi!

Manas lūpas visiem smaida,
Manas acis visiem mirdz,
Bet es mīlu tevi vienu
Tev pieder mana sirds.

Glabāsim Lieldienu saulīti sirdīs,
Glabāsim Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēselēs tirdī.
Lieldienu saule lai atspīd arvien!

Jānīts kāpa ozolā
Bite koda dibenā.
Sieru sieru Jāņu māte
Alu alu jāņu tēvs
Vai gaidījāt Jāņu bērnus?

Pūpolu svētdienā izgrābj pelnus no krāsns, kurus tad vēlāk sēj kopā ar rāceņiem, lai tos tārpi neēstu.

Lecot iekšā upē straujā,
Jātur olas cieši saujā.
Upē dzīvo skaistas nāras,
Kas uz olām makten kāras!

Tavas acis pavedina,
Tavi vārdi pamudina,
Tavi glāsti samulsina,
Tavi skūpsti apklusina!

Mīļo, mīļo māmuliņ
Paldies tev par visu,
Paldies par buču
Ko no rītiem man sniedz,
Paldies par smaidu
Kas tev sejā mirdz
Un izplaukst kā liliju zieds,
Paldies par mīļajiem vārdiem
Kas nāk no tevis ik dienu kā saulriets,
Paldies, ka neesi ciets kā miets
Bet mīksts kā salds miegs,
Paldies, ka esi man kā plaukstošs zieds
Kas ir pilns cerību kā bišu siets,
Paldies, ka esi man…

Vārda diena vienreiz gadā,
Neļauj draugiem palikt sausā.
Visu, visu mafiju,
Aicini uz kafiju!

Ja Jurģis piektdienā, nelaimīgs gads, ja pirmdienā vai piektdienā – nelaimīga vasara.
Jurģu dienā nedrīkst aust, jo tad būs daudz pērkoņu; nedrīkst velēties – traki suņi nāks mājās, uguni kurt laukā – mājas degs.

Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt.
Mīlestība tā kā zibens nāk,
Atnāk balta, uzliesmo un nosit.

Tevi sveicam dienā šajā
Nosaukta, kas vārdā Tavā,
Kuru, neatkarīgi no Tevis,
Tēvs un māte Tev ir devis!

Visas puķes noziedēja,
Papardīte neziedēja,
Tā ziedēja Jāņu nakti,
Zeltītiemi ziediņiemi.

Man izkrita zelta sakta,
Jāņa nakti līgojot;
Jauni puiši, pacēluši,
Pabučojši atdodiet!

Nac nākdama Lieldieniņa,
Visi Tevi gaida jautri,
Paspēlēšos es ar Tevi,
Manas jaukās Lieldieniņas!

Līgot kāpu ozolā
Daugaviņas maliņā,
Bij bitīte līgotāja,
Bij deviņi bāleliņi,
Es desmita brāļu māsa
Sīdrabā sēdētāja,
Pati sēdu sidrabā,
Vaiņags zelta vizuļos.

Ja dzeguze pēc Jāņiem kūko, tad sagaidāma slikta raža.

Lieldienas kad tuvāk nāk,
Laiks uz šūpolēm tad kāpt.
Laiks ir olas ripināt
Un uz “ciemiem” tipināt.

Lieldienu rītā agri, jo agri
Garausis sapošas kažokā glītā.
Kājās velk zābakus, galvā liek mici.
Silti, lai sniegā. Tu taču tici?
Saliek tas vezumā dējumu savu:
Zilas un sarkanas, oranžas košas,
Brūnraibas, pelēkas olas un skat!-
Baltajās kupenās garauša pēdas-
Trīs raibas oliņas pie mājas stūra,
Lēni jau sniegā tiek ieputinātas.

Zaķis ausis gaisā slējis,
Olām pilnus krūmus dējis,
Lepns lec gar lauka malu,
Priecājas par darbu savu!

Cik manas rokas alkst
Pēc Tevis mīlēšanas!
Cik manas lūpas slāpst
Pēc Tevis skupstīšanas!
Cik mana miesa gail
Pēc kopā saplūšanas
Saplūšanas, kad pazūd telpa,
Laiks un saprašana.

Vai Tu zināji,ka vārdiņš Tavs
Kalendārā skaistākais?
Nebūtu tur vārda tava,
Zustu kalendāra slava!

Jurīts jāja Ģurģu nakti
Sirmu, bēru kumeliņu,
Lai aug lava(?) vasariņa,
Kumeliņiem barībiņa.

Ak,māmiņ,ciksimtiem solīšu
Tu dienām,pat naktīm skrēji,
Līdz mani,tādu nerātni,
Tik lielu uzaudzināji!

Brauc, Jānīt, nu no Rīgas,
Nu mēs tevi sagaidām:
Savus vārtus puškojam
Ar ozola lapiņām.

Lieldienās šūpojoties, šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā, lēni un līgojoties, nozied linu druva.

Kā ūdens nemitīgs
no augstas klinšu kraujas
Laiks dziļā mūžībā
ar dzīves mirkļiem raujas.

Bet ir kāds lielāks spēks,
kas uzveic laika varu,
Ar nemirstību tas,
ar lauriem kronē garu.

Kā pērles gadi kļūst,
kad viņš tos satver rokā
Un rotā mirdzošā
sien beidzot vienā lokā.

Mēdz saukt to likteni,
kas spēcīgs, spožs un skarbs,
Bet tas mīt ikdienā,
un viņa vārds – ir darbs.
/J.Ziemeļnieks/

Šīs zilās debesis un putnus, kas tur slīd,
Un sudrabmākoņus ar rietu zelta liesmām
Tev atdot gribētu, Tev vienai katru brīd,
Kaut pats es paliktu bez atbalsīm un dziesmām.
/J. Grots/

Lai ir daiļa Jāņa sēta,
Kupla saime, bagāts galds,
Krievs ir krievs, bet latvis – latvis,
Vodka sīva, alus salds!

Kā man izteikt mīlestību,
Tai tik daudzu vārdu trūkst!
Saliet glāzēs saules zibu,
Zvaigznēs atstāt, lai vēl rūgst!

Putu ziedus atdot vējam,
Lai tas sprauž tos sev pie krūts,
Rasas smaržu pārklāt sejām;
Bites sirdīs medu sūc!

Noķert ilgas tālē zilā,
Zelta sietā izsijāt,
Apmaldīties sapņu silā,
Lietus lāsēs pabradāt!

Kā man atdot mīlestību,
Viens jau nevar laimi sākt,
Tāpēc es ar tevi gribu
Rudenī iet zīles vākt!
/G. Kraulere/

Kā saules stariņi
tik silti, silti,
tik gaiši, spoži
smaida mana mīļā māmiņa
tik bezgalīgi patiesi!
Tik skaidri, skaidri,
tik dzidri, svaigi
kā lietus lāses krīt no zilām debesīm
ir manas māmulītes glāsti
un tos ne ar ko neaizstāsi.

Lieldienās ēd zirņus, lai bagātību iegūtu.

Jāņa diena, Jāņa diena,
Kā mēs tevi sagaidām?
Pinam kroņus, cērtam zarus,
Puškojam laidarīnus;
Sienam sierus, cepam maizi,
Darām saldu alutīnu.

Šūpojies Lieldienās,
Priecājies Lieldienās –
Par baltiem pūpoliem,
Par raibām oliņām.

Vārda dienu labi svinēt
Otrā dienā var tik minēt
Kādēļ guli zālē zaļā,
Galva sāp un bikses vaļā!

Ir jauna diena, laukā pelēks….bet manu sirsniņu sildi tu….
paldies ka tu man esi….
cik ļoti labi, ka mēs abi esam atraduši viens otru….
Tu esi īpašs…ar to vien, ka esi!

Lai tumsas nav,
Lai staro tikai diena!
Un galvenais, ko vēlu,
Lai sirds nekad nav viena!

Jāņu rītā zelta rasa,
Tad saulīte rotājas:
Brīžiem zila, brīžiem zaļa,
Brīžiem saulīte atspīdēja

Pūpola maigumā izplaucēt dienu ,
Aizņemt no saulītes gaismiņu vienu .
Ielikt to sirdī un izbaudīt dienu ,
Kurā nav sāpju ,
Kurā nav naida .
Izbaudīt dienu kā pūpolam maigam ,
Izbaudīt dienu ,
Lai atplauksti laimē.
Pūpola maigumā ,
Pūpola laimē.
Saulīte balta , kad skatās Tev vaigā…
/I.Tora/

Tas, kurš Tevi pazīt ies,
Pazīt gribēs, ne pazīties,
Tam, kurš Tevi saprast ies,
Saprast nozīmēs saprasties.
Tas, kurš Tevi mīlēt ies,
Mīlēt gribēs, ne mīlēties,
Tam, kurš sevi atdot ies,
Vai Tu gribēsi atdoties?
Tas, kurš Tevi aizmirst ies,
Citā nevarēs aizmirsties.
/Z. Purvs/

Lai ir, ko mīlēt un ir, kas mīl.
Lai ir, ko gaidīt un ir, kas gaida.
Lai ir, ko darīt un ir, kas novērtē.
Lai sargā no debesīm un saprot uz zemes!

Vārda diena vienreiz gadā,
Neļauj draugiem nomirt badā;
Polšam korķi vaļā rauj,
Zaceni uz galda krauj.

Līgo zāles labas bija
Jāņu puisi staltu dara
Savus augumus tie vija
Jāņu bērnus priekā rada

Liniņu labada
Šūpuli kāra,
Lai auga liniņi
Kā šūpulītis.
Kas to Lieldienu
Iešūpoja,
Tam auga liniņi,
Tam kaņepītes.
Lieldiena vaicāja,
Kur kārs šūpules:
Avotas kalnā
Siltajā saulē.

Ir katrs dzimis savā dienā
Viens spelgonī, cits Līgo dienā.
Bet man vienalga ira tas.
Būs tevim šodien dāvanas.

Līgojam divi vien,
Līdz trešo dabūsim;
Bridīsim pār upīti,
Tur trešo dabūsim,
Vai būs polis, vai būs leitis,
Vai dižens tēva dēls.

Jānīts savu Līgu sēja
Pie akmeņa sētiņā.
Pats Jānītis tautās ies,
Papardes ziedu lūkoties.

Darbs ir gods. Bet visaugstākais gods ir tam darbam, ko mēs darām mūsu tautas, mūsu Tēvzemes labā./A.Kviesis/

Vai atceries, kā kādreiz teici,
Kad būsi liels, tad apēdīsi visas konfektes un tortes viens.
Draugs, šodien Tevi neviens nevar apturēt.
Piepildi savu bērnības sapni, ja vēlies tūlīt pat. Apsveicu dzimšanas dienā.

Otrā dienā Jankam grūti
Vecomāti sauc par brūti
Sarmīti par šņabi,
Bet fāteri par krabi.

Lai tā Jūsu mazmeitiņa
Ir kā saules mirdzumiņš,
Izaugs liela, tad būs viņa
Saules takas minējiņa!

Jāņu meita atnākusi
Vālīti tā Jānim tver
Jāņu puisi nopērusi
Mīlas rozi vaļā ver

Skaties, ļaudis, re, kur cēls,
Re, kur dižens iet mans dēls!
Tēva lielās pastalās
Pasauli viņš apbraukās.
Satīs zemi kamolā,
Ietīs mātes lakatā.
Un ar vecās mātes brilli,
Izpētīs tas debess pili.
/A.Brigadere/

Dievs lai piedod visus grēkus,
Organismam jaunus spēkus
Vairāk naudas, vairāk baudas,
Lieliem darbiem vairāk jaudas!

Tevi vīn es pīmineišu,
Ab tevim vīn es dūmōšu,
Koleit byušu tōlīnē,
Kotrā dzeives breiteņā.

Tevim vīn es rūku snēgšu,
Koleit dzives ceļu īšu.
Tev tod vīn es sūlejūs
Un nu tevis naškirūs.

Tu munas sirdes sauleiti,
Munu mīlu dzaltāneiti,
Aizmērst tevi navarēju,
Bet tik korsti tev’ mīļoju.

O! Kab dreiž tei dīna nōktu,
Kab ar tevi dzivōt sōktu!
Kab tev’ korsti mīļotu,
Koļs mums nōve rozškērtu!

/Andrivs Jūrdžs/

Nu sirds sveicu dzymtā dīnā!

Pat odiņš, kas pie loga rūts
Nemitīgi sīc un dūc,
Kā nu prot un kā nu māk,
Ar sveicieniem pie tevis nāk.

Simtjūdžu zābakiem mēs skrienam
Un pāri dziļām jūrām brienam.
Bet kādā brīdi sakam Stop.
Ir šodien (vārds) vārda diena klāt.
Mums vajag tūlīt nosvinēt.

Saulīt` silta, māmiņ jauka –
Abas vienu labumiņu:
No saulītes silti rīti,
No māmiņas mīļi vārdi.

Jānīts sita vara bungas
Vārtu staba galiņā
Lai sanāca Jāņa bērni
No maliņu maliņām

Viena pati Jāņu zāle
Deviņiem žuburiem,
Devītā žuburā
Vainadziņu darināju.

Vainadziņu darināju
Trejdeviņu ziediņiem:
No rozīšu, magonīšu,
Sarkanā āboliņa.

To uzliku galviņā,
Jāņu nakti līgodama.
Tev, liepiņa, platas lapas,
Apsedz manu vainadziņu.

Jāņu nakti lietiņš lija
Sudrabiņa lāsītēm,
Tas nebija lietutiņš –
Tās bij Jāņa asariņas.

Kur?
Kur koki aug visstaltākie?
Kur mākoņi visbaltākie?
Kur putni dzied visskaļāk?
Kur zāle zeļ viszaļāk?
Dzimtenē.

Kur avoti visdzidrākie?
Kur kovārņi visgudrākie?
Kur kaķi ņaud vismīļāk?
Kur zivis peld visdziļāk?
Dzimtenē.

Kur velli lec visellīgāk?
Kur mellenes vismellīgāk?
Kur pļavas zied viskošāk?
Kur pasaulē vis drošāk?
Dzimtenē.
Savā tautā.
/P.Brūveris/

Ļaudīm lieli brīnumiņi
Par Ūsiņa kumeļiem:
Pieci zirgi, divi ķēves,
Septiņsimtu kumeliņu.

Novēlu Tev pārsteigumu, kas rada prieku,
Prieku, kas rada iedvesmu;
Iedvesmu, kas iepriecina draugus,
Draugus, kas sagādā pārsteigumus!

Lai modina rīts Tevi ļoti mīļi,
Un noliek uz gultas saules šķīvi,
Kas smaržo pēc sapņa un iedomu vīna,
Un arī pēc mīlas vitamīna!

Nāc, pasēdesim abi,
Kaut laiks ir projām iet,
Uz citu pusi katram
Liek dzīves ceļš mums skriet.

Nāc, paklusēsim brīdi,
Ir daudz, kas piedzīvots.
Uz mirkli bija brīnums
Mums abiem toreiz dots.

Nāc, pabūsim vēl kopā
Zem zvaigznēm šovakar,
Lai dvesmu jaunai dzivei
Rīt sevī atrast var!

Lai tev vienmēr ir kāds,
Uz kuru paļauties un ticēt;
Laimīgās dienās mīlēt,
Likteņa šķēršļus vīlēt!