Apsveikumi, pantiņi, dzejoļi un novēlējumi

Ar prieku uz lūpam es atminu Tevi,
Ar smaidu uz lūpām es ieraugu Tevi,
Ar lūpām uz lūpām es noskūpstu Tevi,
Jo kvēli un karsti mīlu Tevi!

Kroņi līgojošu jāņu bērnu galvās.
(Vainags)

Darbs dara dzīvi saldu, slinkums – rūgtu.

Paņem mani maigi, maigi
Velc sev tuvu klāt,
Apskauj mani bieži
Un lūdzu neatstāj.
Tavi apskāvieni
Kā sapņi man šķiet,
Neļauj man tiem garām iet.

No agra rīta mēs aizgājām
Uz bērzu birzi, puķītes noplūcām,
Atnesām mājās, māmiņu sveicām
Dziedājām dziesmas, vēlējām laimes.

Ai, māmulīt, visu tu vari,
Un viss ir tik mīļš, ko tu dari!
Lūk, piemēram, cimdiņus abus
Tu adi tik siltus un labus!
Man šallīti pieglaud pie vaiga,
Un tā ir tik mīksta un maiga!
Ai, visu to vari un proti,
Tu mīļa tik ļoti, ļoti.
Bet, māmulīt, pasaki gan,-
Vai es…
Esmu tik labs kā tu man?
/J.Osmanis/

“Ikkatra dvēseles atspulgs ir redzams draugu domās par pašu cilvēku.”” /Sintija Alle/

Lieldienas, kad nāk ar joni
Nepazaudē labo toni.
Negrāb olas abām rokām,
Nebāz tās aiz vaigu krokām!

Jāņu nakti saimnieks uzmauc sev kaklā zirga sakas, loku grožus, iet pa otra saimnieka tīrumu un met tur olu vanckarus, ja grib otru noburt.

Iegūt draugu mīļu, cēlu
Tevīm Jaunā gadā vēlu,
Viņa sniegto laimes kausu
Ja ir vērts, tad tukšo sausu.

Ūsiņu rītā vispirms jāuzceļas saimniekam ar saimnieci: ja kāds cits pirmais uzceļas, tad mājā rodas kāda nelaime.

Sniega pārslas lido lēni,
Vecās pēdas aizklājot.
Gribas laimi visiem vēlēt,
Jauno gadu iesākot!

Viss ir izdzerts, nav ne piles
Sēžu es kā lops pie siles
Tā nav proza, tā nav dzeja
Kāda seja, tāda dirsa
Visām meičām nevar ticet,
Virsū kāpt un iekšā spricēt!!

Jānīts kūla savu sievu,
Kam nesēja lielu sieru,
Kam nesēja lielu sieru,
Kam maziņu plikšināja.

Ilgus, ilgus, skaistus gadus
Tev dzīvot, priecāties un smiet!
Vēl daudzas, daudzas vārda dienas
Tev saldu vīnu glāzēs liet!

Es iešu ar tevi saulē, kas mums pretim nāk,
Cauri pārslām, kas mums ceļā virmos,
Iešu kopā, kamēr soļi pagurt sāk,
Kamēr mati sniegputenī sirmos.

Starp dzīvības zvaigznēm daudzām
Nu arī Tavējā mirdz!
To sargās no pasaules vējiem
Vecāku mīlošā sirds.

Mēness gaisma apspīd mūs abus
Skūpsts ir ilgs, bet liekas tik īss
Šķirties ir grūti, asaras plūst
Aizbrauc tu projām, paliksim vieni.
Sirds skumst pēc tevis, bet netikties mums
Tālu tu esi, bet domās mēs tuvu
Asiņo sirds ilgās pēc tevis
Mīlu es tevi un zinu, ka tu ar.

Jāņiem kroņus Rīgā vedu
Ar deviņi melni zirgi,
Pretim nāca Rīgas kungi,
Siekiem naudu mērodami.

Jo vairāk olu bija saimniecei Lieldienās, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu.

Ceru, ka Tu jūti cik daudz un cik stipri par Tevi domāju!
Es Tev atdotu visas savas jūtas un domas un netikai… 🙂
Arī savu sirsniņu! Tā pieder Tev vienīgajam!

Smaidi, smiekli, liela veiksme,
Ļauj liktenim dot spārnus
Lai sagādātu tikai laimi un jautrību
Tev šī Pasaules Vīriešu diena.

Ja zini blakus, ka ir draugs,
Tad noskaņojums vienmēr jauks.
Tas nepametīs Tevi vienu,
Pat kopā svinēs vārda dienu!

Lobu veseleibu, daudzi mīleibys i lai īsadūd vyss, kuo gribīs! Nu sirds sveicu dzymtā dīnā!

Šodien ir jaukas un burvīgas meitenes dzimšanas diena! Mēs sirsnīgi sveicam tevi svētkos un vēlam neticamu laimi, mūžīgu skaistumu un jaunību, prieku, laipnību, harmoniju tavā dvēselē un dzīvē. Esi vesela, aktīva, novērtē sevī skaisto un sasniedziet reibinošus augstumus! Ļauj visam strādāt tavā labā, un ļauj labam garastāvoklim nekad nepazust!

Kad Ēģiptē sniegs

un ja bija kā bija
vairāk nav nekā
viņš viņu prom aizraidīja
lai sāp kad vairs nepārnāk

bet kad ēģiptē sniegs
kūst gar ādu kā piens
viņa brīnumam tic
kurš gan cits

viņa meklēs līdz beigām
kur gan viss palicis
varbūt ziemā un salā
kāds to dziļi apracis

bet kad ēģiptē sniegs
kūst gar ādu kā piens
viņa brīnumam tic
kurš gan cits

un kad pazaudēts spīts
viņā pamostas rīts
un ja skaita līdz trīs
kļūsti brīvs
kļūsti brīvs

bet kad ēģiptē sniegs
kūst gar ādu kā piens
viņa brīnumam tic
kurš gan cits

un kad pazaudēts spīts
viņā pamostas rīts
un ja skaita līdz trīs
kļūsti brīvs

un ja skaita līdz trīs
kļūsti brīvs

Eiropā un citviet pasaulē kā viens no populārākajiem Lieldienu simboliem ir pūkainais Lieldienu zaķis. Austrālijā Lieldienu zaķa vietā ir zvēriņš bilbijs, kas, līdzīgi kā zaķis, ir pūkains un ar garām ausīm. 1991. gadā Austrālijas biedrība “Anti-Rabbit Research Foundation” uzsāka kampaņu, lai aizstātu Lieldienu zaķi ar Lieldienu bilbiju. Austrālijā zaķus uzskata par kaitēkļiem, tā kā tie izrok alas lauksaimniecības zemju teritorijās un bieži mielojas ar zemnieku ražu.

Lai gadi iet, tā tam ir jābūt,
Un lai mums to nekad nav žēl.
Tik jautru prātu, sauli sirdī
Un daudzus skaistus vēl un vēl!

Runā maz, strādā daudz!

Lai ik dienas, lai ik stundas,
Laime, prieks un cerības Tev sirdī aust,
Un, lai Tavā vārda dienā,
Baltas laimes rozes plaukst!

Es gribu,lai tu mani laizi un sūkā,
Es vēlos sajust tavas lūpas uz sevis,
Es vēlos,lai tava mēlīte samitrina mani
Tā,lai es kūstu-tavs Čupa-čups!

Jurģa rītā nevar nevienam neko dot, tad piemetas kas ļauns.

Gailis zaķim virsū lēca,
Mīcīja un ausī brēca:
Šonakt Tu tās olas dēsi,
Un pa ciņiem, krūmiem slēpsi,
Jo manas vistas spalvu met,
Tās grib ilgāk pagulēt!

Augstu, augstu šūpoties,
Tālu, tālu lūkoties,
Olu grozā ievelties,
Un no sirds priecāties!

Vārds katram savs mums ir,
Ko māte, tēvs ir licis.
Vai pašiem patīk tas,
Vai tikai neapnicis.
Vārds Tevi godā ceļ,
Ja proti viņu valkāt,
Un tādēļ Tavējam
Mēs varam dziesmu dziedāt.
Gan skanīgs, viegls tas,
Gan godā celts un slavēts,
Lai, mūžu dzīvojot,
Tas top vēl vairāk mīlēts!

Lai sirds iet tev kā pulkstenis
Un klausa rokas, kājas
Lai tava skaistā jaunība
Vēl ilgi saglabājas.

Tik priekiem, lai pieder šis gads!
Skumt varēsi citu gad.
Smaidot, zini pazūd viss,
Tumšs, kas sirdī palicis!

Kad skaistu, baltu ziemas sarmu
No kokiem nopurina vējš,
Lai Jaunais gads nes īstu laimi
Un jaunus sapņus īstenībā vērš.

Balts pūpolītis smaida
Un Lielo Dienu gaida.
Klāt atkal pavasaris jauns,
Kad dzīvība sāk mosties, plaukt.

Atnācām pēc kūkas mēs,
Bet jubilārs tāds apjucis –
Tad, kad kasti vaļā plēš,
Dāvanā vecs tosteris.

Zilus neaizmirstulīšu ziedus
Upes viļņos kaisu es,
Lai tie vārda dienā Tev
Nemirstīgas laimes nes!

Ja Jāņu naktī jaunas meitas skatās ezerā, tad ezera ūdenī varot redzēt īsto precinieku.

Tad apstājās laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis.
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs.
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Tas ir tas skaistākais –
ka mīlestība neprot skaitīt.

Klusā cerībā es Tevi gaidu,
Atkal redzēt tavu smaidu,
Mīļus skūpstus es Tev sūtu,
Kaut nu es Tev blakus būtu…

Nākot no skolas ieraugu māmiņu,
Mīļu un labiņu kā saules tariņu.
Kopā mēs ejam skrejam un smejam,
Kopā mums labi būs.
Viņa gatavot prot gardi,
Cepumus un torti saldi.
Māmiņu mēs mājās gaidām,
Un vēl mīļi smaidām.
/M.Zīle/

Ar baltām ievu kurpēm,
Un tulpju svecēm košām.
Ar pienenīšu zeltainām pļavām,
Un putnu dziesmām skaļām.
Ar pirmo saules staru,
Un baltu ķiršu zaru.
Nāk pavasaris mātes sveikts,
Un man ar gribas par visu,
Tev lielu paldies teikt.
Ka šai pasaulē pukst mana sirds.
/E.Grinbergs/

Vai vēlies Mani šonakt Sev?
Es būšu sapnī blakus Tev!
Un Mani kaisles pilnie skūpsti,
Ar rozes ziediem apbērs Tevi!

Lai Vecais gads
Ar vējiem aizplūst tālēs,
Bet Jaunais atnes to,
Ko ilgo Tava sirds!

Saki puisīt kāpēc tā?
Man par tevi jādomā,
Diena aust un atkal tumst
Mana sirds pēc tevis skumst!

Šodien zēnam vesels gads –
Mēneši pagāja ātri
No dienas, kad aploksnē
Jūs to atvedāt no slimnīcas.

Mīliet viens otru, bet neļaujiet mīlestībai sevi saistīt:
Lai tā drīzāk ir viļņojoša jūra starp jūsu dvēseļu krastiem.
Pildiet viens otra kausu, bet nedzeriet no viena kausa.
Dodiet viens otram no savas maizes, bet nekodiet no viena rieciena.
Dziediet un dejojiet kopā un esiet līksmi, bet ļaujiet katram no jums būt par sevi.
Gluži kā lautas stīgas ir katra par sevi, kaut arī tās skan vienā mūzikā.
Dodiet savu sirdi, bet ne viens otra glabāšanā.
Jo vienīgi Dzīves roka spēj saturēt jūsu sirdi.
Un stāviet kopā, tomēr ne pārāk cieši blakus:
Jo tempļa balsti stāv savrup un ozols un ciprese neaug viens otra paēnā.
/H.Džibrāns/

Lai saulainās krāsās
Labās domas dvēselē zied!

Sniegpulkstenīte saka:
Mīļi sveicam tevi mēs.
Piesaulītē balta taka,
Katrs zieds Tev laimi nes.
Sniegpulkstenīte zvana,
Tava diena ziedēt sāk.
Prieka, laimes lai Tev gana,
Sniegpulkstenītes apsveikt nāk.

Ko man izlūgties Jaunajam gadam- Vairāk laimes, Bet varbūt tikpat?. Rāmai ikdienai stariņu saules, Svētkiem prieku, Un tas jau nav maz.

Gads piedzimst Ziemas vidū –
Mazs, sprigacains dēlēns.
Zeme kā jaunpiedzimuša cilvēka dzīve –
Viss balts. pārējās krāsas nāk vēlāk.

Nevēlos vēlēt klišejas un banālas frāzes, tāpēc iedzersim par daudzpunktiem… To vietā katrs var izdomāt kaut ko savu…

Tais dienās, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur nav miera man,
Un sirds tad neatplaukst nekādos priekos,
Kā iesists zvaniņš skan.
Tās dienas, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur man saules nav;
Kā izstīdzējis stāds es sevim liekos,
Kas tumsā nomests stāv.
/E. Zālīte/

Es Jānītis, tu meitiņa,
Iesim abi velēties:
Man ir laba bungu vāle,
Sitīš` tavā silītē!

Šodien diena varen jauka,
Mākonīša nav neviena,
Tāpēc turoties pie modes,
Sūtu sveicienus es Tev!

Lai viegli ejamas
Ir Jaunā gada takas.
Lai saules daudz
Un jauni darbi sauc!

Ar tālēm tāles sarunājas,
Aiz gada nāk un aiziet gads.
Var nogurt kājas, nogurt rokas,
Bet sirds lai nenogurst nekad!

Ja Lieldienās ir lietus, tas līs katrā svētdienā līdz par vasarsvētkiem.

Tavs vārds un Tu,
Jūs saderat – viens otru nesat un papildināt.
Tu neesi Tavs vārds,
Bet to tik skaisti nes.
Un viņš Tev pretī – iedvesmo un sedz!

No zemes spraucas ziediņš mazs
Pret salnām liels tam spīts.
Tver skopos saules starus tas
Grib uzplaukt Lieldienu rītā!

Tev mīļi pieglausties.
No acīm asaru noraust
Un klusi pateikt – paldies!
Zinu, māmiņ, laiks gājis,
Sen pasakām neticu es,
Ber ievziedi baltumu matos,
Un pavasars salnu nes.
Bet vaigā zvīļo tev sārtums
Kā maija ābeles zieds.
Es mīlu tevi, māmiņ,
Par to, ka esi, paldies!
Paldies, mana jaukā un labā,
Ka varu šai pasaulē iet,
Ka sevi veltīji bērniem,
Paldies, mīļo māmiņ, paldies!

Klusi, klusi, nemanot,
Kad ārā vēl zvaigznes spīd,
Kautrīgi pie mums ir nācis,
Jaunā gada rīts.

Ziemassvētki,
Un egļu smarža liega…
Nāk Jaunais gads,
Un viegli baltas pārslas slīd.
Bet sirdi nevar ieputināt sniegā,
Tai jāiet lielus sapņus piepildīt.

Kā silts un mitrs atraitnītes zieds,
Kas viegls apdvests ir ar medus smaržu,
Neredzams caur bezgalīgām naktīm iet,
Pie tevis skūpsts,kas darīs ilgām galu.

Jānīt, Jānīt,
Vai tev alus ir brūvēts?
Šodien, rītdien,
Pairīt pati Jāņu diena

Sāpju straumes sirdī plokas,
Kad tu uzliec, māt,
Man uz krūtīm mīļās rokas
Mierā ieaijāt.
/J.Ziemeļnieks/

Saules stariņš Tavā sejā,
Šajā dienā, šajā vietā,
Lai Tev vārdiņš laimi nes.

Pulkstens sitis divpadsmit,
Rītiņš tikko pienācis.
Ceļoties un veļoties,
Dāvanas jau pretī steidz!

Lai domu spārni,
Smalki kā zīds,
Nes vienmēr uz varavīksni!
Lai allaž uz pleca
Saules pilns rīts
Vērš nedienu
Zeltainā drīksnā.
Lai sveicina
Cīrulis mākoņos
Un purene kumeļa pēdā!
Lai Laima nes
Klēpjiem mīļumu
Un rieksta čaulā
Slēdz bēdas

Es pazinu to sētiņu,
kur gaidīja Jāņa bērnus.
Tā sētiņa izpušķota
ar zaļiemi ozoliem.

Kartiņu, kad atvērsi,
Apsveikumu lasīsi,
Zini, ka no visas sirds
Prieku, laimi vēlu Tev!

Ja pats esi labs, ja pats esi īsts,
Ja pelēko ikdienu pratīsi nīst,
Tad mūžīgi jauna būs dvēsele tava,
Un nieks tās grumbiņas sejā.
Par gadiem nav jāskumst,
Lai jau tie vīst kā magones vējā.

Veselībā, priekā tīts,
Lai aust tev vārda dienas rīts!
Un galvu nenoliekt par niekiem,
Lai domas paliek tikai priekiem!

Jūs esat kopā jau trīsdesmit gadus,
Un tas, ziniet, ir daudz!
Es novēlu Jums vienmer kopā būt,
Un lai laimes un mīlestības pietiktu vienmēr!

Šampānietis, lai puto,
Dziesma lai trīc,
Smaidoš, lai uzplaukst
Tev vārdadienas rīts!

Sakas liktas labprātīgi,
Vezums jāvelk saskanīgi,
Kas pār ilksi kāju liks
Tam pa dupsi ar pātadziņu tiks!

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.

Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.

Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.

Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs liktens nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/J.Poruks/

Veselību, dzīvesprieku
Lai Jums atnes Jaunais gads!
Pārējo? To paši ņemiet,
Tik, cik atļauj sirds un prāts.

Ja jaunā gadā baras, tad būs jābaras visu gadu.

Šodien diena varen jauka,
Mākonīša nav neviena,
Tāpēc sūtu sveicieniņus
Vārdiņam, kas tik jauks!
Sveiciens svētkos!

Kad pūpols acis bola,
Kā skumja, balta ola,
Tad zaķis nāk ar otu,
Lai olas nokrāsotu.

Tam varavīksnes krāsas,
Viņš krāso baltas māsas.
Un smaida baltā ola,
To zaķis krāsot sola.

Dzimtais pavards
Dzimtais pavards pie debesīm kuras.
Lai pārnāktu mājās,
mēs neveram durvis,

bet grāmatu vākus
un brīvojam telpu sevī,
kur dzimtenei būt.

No gliemeža mācīties nevaram,
jo mājas nav patvērums mums,
bet mēs būsim patvērums mājām.
/M.Zālīte/

Eita, bērni, lūkoties,
Ko dar’ Jānis aplokā:
Pītin pina, vītin vija
Meitām govju slauktuvīti.

Skaista šī diena,
Kurā tavs vārdiņš dots,
Ziedošas pļavas, spīdoša saule,
Atver acis, kad tā tieši spīd tev.

Plūc, māsiņa, ko plūkdama,
Saplūc raibus puķu pušķus,
Zilus, baltus, iedzeltenus,
Kas Jāņos uzziedēja!

Ir atkal Jāņu nakts un atskan līgo,
Uz mirkli vaļā veras burvīgs zieds.
Kaut matos sirmi pavedieni stīgo,
Bet sirds pukst tāpat kā tovakar

Pūpoliņi,pūpoliņi,
Pavasara paudējiņi,
Birzmalītē,
Piesaulītē,
Viz pa gabalu jau viņi.
Apkārt kaili,rudi ciņi,
Sausu niedru karodziņi,
Bet tiem pāri
Grezni,vāri
Margo viņi-pūpoliņi.
Kas tos daiļi darināja-
Baltbalotus,
Mīkstmaigotus,
Kad vēl sniegam gravā māja?
Dienvidī,kad lauskis snauda,
Saules meitas vērpa,auda
Klusi viņus,
Pūpoliņus.
Un tos zaros zaros sprauda.
Pūpoliņi,pūpoliņi,
Ai,cik mīksti,maigi viņi!
Gaisa fejas
Glauž tur sejas-
Tie ir viņu spilventiņi!
/V.Plūdonis/

Visu labo un ar skaisto,
Ko Tu vēlies tikai sev!
Tev šai tavā Vārda dienā
Sirsnīgi es vēlu tev!

Jurim bija grūta diena,
Mājās nebija neviena.
Trādi, rīdi, buļ, buļ, buļ,
Juris mammas gultā guļ.

Jurim sapnī šitā gadās
Kaķi rej, un suņi badās.

Zivis putniem Iīdzi lido,
Kaimiņi pa gridu slido.
Trādi, rīdi, buļ, buļ, buļ
Juris mammas gulti guļ.

Sapnī Jurim rādās cūkas,
Brūnas tā kā piparkūkas.

Puika domā, nu ir cauri,
Skrien pa ielu dinozauri,
Trādi, rīdi, buļ, buļ, buļ,
Juris mammas gultā guļ.

Sapnī skolā svētku diena
Skolotāja nav neviena.

Jurītis guļ saldu miegu,
Vasarā redz baltu sniegu.
Trādi, rīdi, buļ, buļ,buļ,
Juris mammas gultā guļ.

Bet, kad puika rāpjas kokā,
Paslīd kāja, paslīd roka.
Trādi, rīdi, Juris krīt,
Mamma saka- Nu, labrīt!

Jāņa sētā cienastu saņems tikai tad, ja Jāņa bērni būs apstaigājuši un apdziedājuši labības laukus un dārzus.

Dzīve ir bezgala vienkārša, tikai mēs visu gribam sarežģīt. Jo ilgāk atrodamies uz šīs zemes, jo skaidrāk saprotam, ka dzīve ir tikai jādzīvo. Visa pamatā ir pieredze. Mācies no tā ko dari, un dzīvot būs vieglāk.

Trīsdesmit gadi ir diezgan ilgs laiks,
Jūs pazīstat viens otru no galvas līdz kājām,
Katrs žests un nopūta ir skaidra.
Atšķirīgas dzīves nu ir savienotas vienā liktenī.
Gadu gaitā svešā pasaule ir kļuvusi par savējo.
Trīsdesmit gadus zem viena jumta dzīvot kopā,
Dalot visu vienādi savā starpā –
Vairs nav nekādu noslēpumu!
Bet, lai gan ir pagājuši trīsdesmit gadi,
Jūsu acīs mirgo viena un tā pati gaisma,
Kā silts sveiciens no jūras.
Šajā jubilejā jums ir jūras pērļu krāšņums
Un īpaši mīļš simbolisks trauslums.
Tagad ģimenei ir pērļu cietība,
Bet tā ir arī ar savu maigumu!
Apsveicam Jūs tik svarīgajā notikumā!

Es tavu vārdu piesaucu
rītos,
dienā,
vakaros,
naktīs,
priekos,
bēdās,
barā
un vientulībā,
un – kad nav bara,
ne vientulības,
kad nav nekā.

Un katrreiz
tavs vārds skan
savādāk.

Es tavā vārdā
varu visu pasauli pateikt
un visu pasauli
uzrunāt.
/O. Vācietis/

Jānīts sēd kalniņā
Zāļu nasta mugurā.
Nāc, Jānīti, lejiņā,
Dod manām telītēm.

Jurģu rītā zvirbuļi ar iesmu jādzenā, tad tie nepostīs labību.

Ūsiņš jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi.
Es tev lūdzu, Ūsiņ brāl,
Dod man pāri ceļa zirgu.