Apsveikumi, pantiņi, dzejoļi un novēlējumi

Cilvēks ir dzimis darbam līdzīgi kā putns lidošanai./M.Luters/

Sanācieti, Jāņa bērni,
Te ir laba līgošana
Te ziedēja dāboliņis
Deviņāmi lapiņām.

Apsveicam ar sudraba kāzām –
Divdesmit pieci brīnišķīgi ilgi gadi!
Viņi, tāpat kā filma, liekas noslēpumaini
Un ir vēlme atklāt Jūsu noslēpumu!

Jāņu nakti, meitiņ, sargi
Savu puķu vainadziņu,
Nakts ir silta, galva karsta,
Novīst puķu vainadziņš

Jura dienā jāliek alus kanna rudzu vagā; ja kannas vairs nevar saredzēt, tad būs laba vasara.

Jānīšam, brālīšam,
Caur cepuri mati aug,
Kad atnāca līgo diena,
Vainadziņa nevaidzēja

No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecēties, gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.

Lielajā piektdienā jāizvairās no ciemos iešanas.

Mūsu dārgie…! Šodien mēs esam šeit, lai atzīmētu jūsu 35. kāzu gadadienu. Jūsu bērniem jau ir pāri 30, un jūs joprojām esat tikpat jauni, skaisti un mīlat vens otru kā pirms daudziem gadiem. Lai jūsu dzīvē būtu mazāk asaru un vairāk smaidu, daudz mīlestības un vēl vairāk laimes. Rūgts!

Pasniedz savas rokas pretī,
raupjās saujās sauli sniedz
un, ar savu gaišo smaidu,
vēlreiz bērnam justies liec

Ļauj man vēlreiz iegrimt miegā,
galvu Tavā klēpī likt
un pie seno dienu sapņiem,
tā kā bērnībā, reiz tikt

Ļauj man atcerēties vārdus,
kurus sirdī spēju rast,
tikai, diemžēl, tajās dienās
pateikt nespēju Tev prast

Vēlreiz bērnību ļauj meklēt,
vēlreiz Tavā sirdī smelt,
lai es smago dzīves nastu
spētu viegli plecos celt

Ja man ļautu vēlreiz dzīvot,
vēlreiz mīlestību krāt,
kā visdārgāko no rotām,
Tevi sargātu es, māt!

Jurģu rītā agri jāuzceļas un jāiekur krāsns, lai dūmi izskrien pa skursteni. Kas to pirmais izdarīs, būs laimīgs.

Īsa, īsa Jāņu nakts,
Par visām naksniņām.
Saldens alus, zeltains siers,
Klāt vēl jautra Līgo dziesma.

Ejot Jurģos uz jaunu dzīves vietu, nevienam nevajag ardievas sacīt, tad jaunā dzīves vietā ies labi.

Ja Jāņu rītā pamosties vienā gultā ar sievasmāti vai vīratēvu, tad naktī esi izdzēris vairāk kā vienu alus kausu!

Pūpoli blāķiem un olas ar sāli,
Šūpolēs kačājas pilsoņi bāli.
Zaķis no brīnumiem sācis dēt pautus,
Mūžam nav redzējis šitādus rautus!

Lieldienu nedēļā nevajag malt dzirnavas, kā arī vispār nedarīt nekādus trokšņainus darbus, lai vētras un pērkona negaisi nenodarītu postu.

Lai saulgriežu naktī
Līgotājus silda
Jāņuguns liesmas
Un sirdī ikkatrā
Skan gaismas dziesmas!

Lieldienās nedrīkst zāli plūkt, jo tad tā nokalst.

Jānīts stāda ozoliņu
Pašā sētas pagalmā,
Lai tas augtu, lai zaļotu
Līdz citiem Jānišiem.

Zaķis zilus dūmus pūta,
Sveicienus no manis sūta!
Otrs tikai acis bola –
Esot nospertas tam olas.
Cieniet olas tā kā nākas jo no olām dzive sākas! 🙂

Vasarsvētkos jāiet baznīcā, tad esot svētība.

Saskan divas vīna glāzes,
Saskan divi gredzentiņi.
Tā lai saskan jūsu dzīve:
Mūžu kopā dzīvojot.

Jā, mīļā māt, ne tikai dziedāt
tu mācēji man,
arī darbu darīt palaikam,
iet taisnības ceļu un grūtumu panest.
Un daudzas bij reizes,
Kad Tev klusi sacīju paldies.

Kar, brālīti, šo Lieldienu
Māsiņai šūpulītes!
Kārsi citu Lieludienu
Savai jaunai līgavai.

Starp vecu un jauno Jurģa dienu ap visiem tīrumiem un dārziem tiek vaga dzīta, lai nezāles izskaustu.

Lieldienās, lai saule silda,
Olas tavu punci pilda,
Kad no šūpolēm būs miers,
Kārosies jau Jāņu siers.

Kam vajaga reizu ratu?
Jānītim reizu rati:
Divi mazi ritentiņi,
Trešā gara diselīte.

Izstaigāju grāvu grāvus,
Buldurjāņa meklēdama;
Nu atradu buldurjāni
Pašā dārza maliņāi.

Lai jūsu dzīve skaista kā Vidzeme, bagāta kā Kurzeme Līdzena kā Zemgale un bērniem svētīta kā Latgale.

Jāņu nakti jāiet papardes zieds meklēt, ja to atrod, tad visu gadu mošķi liks mierā.

Linu maigums un Saules gudrība
Lai Jūsu ģimenē vienmēr ir!
Rūpējieties viens par otru
Aizmirstot par sevi.
Lai mīlestība ir kā brīvs putns
Bet tam vienmēr ir vieta mājā.
Ar to tik viegli tiekties pēc sapņiem,
Ja tas nav iesprostots!

Liela nāca Liela diena,
Mazi mani bāleliņi;
Sagaidīju Lielu dienu,
I bāliņus izaugot.

Ja pirms Ūsiņiem ir pērkons, būs bada gads.

Kāds vējš Jurģu dienā uzvar, tāds visvairāk to gadu pūš.

Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksēm, tad vārnas cāļus neēd.

Jurģits jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi;
Es teceju vārtu vērt,
Man iedeva devito.

Tur, kur līgotāji Līgo naktī ejot pār pļavām, augot labāka zāle.

Jāņuguņu gaismā
Kupls ūdensrožu vaiņags
Liesmo.
Tikai vienam
Baltais vaiņags vīts,
Tikai vienu
Acu skati tver.
Jāņugunis spīgo!
Meiten, meiten
Nebēdnīgo,
Briesmas draud!
Ierakstiet,
Jel ierakstiet
Meiteni šo nebēdnīgo
Sarkanajā grāmatā,
Ierakstiet…

Puiši uz meitiņām lūkojas,
Meitas uz puišiem līgojas.
Vainadziņš galviņā neturas,
Jāņa naktī viss notiekas….

Jāņu diena pupucīte,
Atved man brūtgāniņu;
Ja ved jaunu, tad ved skaistu,
Ja ved vecu, tad bagātu.

Jurģa dienā no rīta, bez saules, jāpeldina kumeļi, lai tie aug stipri.

Kāds darītājs, tāds i darbs.

Līgodama upe nasa
Zaļu zīda zīļu vainadziņu!
Dziedādamas tautas veda
Vainadzīņu vijējiņu!

Senie latvieši ticēja, ka tas, kas sameklē papardes ziedu, dabūs bagātību, laimi un iespēju izzināt noslēpumus. Bija uzskatīts, ka papardes zieda sameklēšanu aizkavē ļaunie gari un raganas. Senie latvieši bija izgudrojuši dažādas paražas un ticējumus, kas it kā palīdzēja sameklēt papardes ziedu. Senie latvieši tāpat kā mūsdienās cilvēki nodevās miesiskā papardes zieda meklēšanai. Papardes zieda meklēšana un mīlas aktu saistība slēpjas papardes zieda vizuālajā līdzībā fallam, kas ir viens no Līgo svētku simboliem auglības kontekstā. Ikviena meita vēlējās ieņemt bērnu tieši Jāņu naktī, jo likumsakarīgi tieši pavasarī dzimušajiem bērniem vienmēr bija lielākas izredzes izdzīvot. Vispār Līgo svētku laikā valdīja seksuālā vaļība, jo tika uzskatīts, ka erotiskām nodarbēm ir maģiska nozīme, kas labvēlīgi ietekmē radošo veģetācijas spēku jeb auglību, tādējādi veicinot vispārēju dabas enerģijas palielināšanos.

Līgo dienā un Jāņos sievām un meitām no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags galvā ir kā burvju aplis, kas padara tās skaistas, gudras un auglīgas.

Alus ir beidzies,
kausi ir sausi,acis
tik bālas,zvaigznes
tik tālas,apkārtne
pievemta,svētki ir galā,
jūtos zem krūma kā
vientuļā salā.
Priecīgus Jāņus!!!

Ai bagāta Jāņu diena,
Kā mēs tevi vadīsim?
Kalpi kliedza piedzēruši,
Zirgi zviedza neēduši.

Ir vasara, klāt Līgo vakars.
Un tā kā jukušas zied naktsvijoles,
Bet es kā apmaldījusies, pļavā starp ziediem,
Lasu tās un reibstu, atkal bez tevis…

Tēt, tēti paskaties māmiņai vaigi zied!
Tēti, tēti paskaties māmiņai acis zied!
Tēti, tēti paskaties mamiņai rokas zied!
Tēti, tēti ļoti gribu lai māmiņa vienmēr
Zied!

Viju Jāņa vakarā
Dārza puķu vainaciņu
No rozēm, magonēm,
Vaskajām kleņgerēm.

Jāņu naktī debess atveroties. Kas to redz, tam visas vēlēšanās piepildās.

Jurģa dienā saldena putra jāvāra, tad mājā būs saticība.

Jāņos viesi jācienā – ar ķimeņu sieru, alu un rupjmaizi!

Kas tur spīd, kas tur mirdz
Jāņa galda galiņā?
Jāņa mātes lieli sieri,
Tie tur spīd, tie tur mirdz.

Šūpošanās. Kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās. Šūpoļu izgatavošana un kāršana bija vīru darbs. Pati šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai. Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma. Šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš. Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās beigšanas, šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.

Kāds darbs, tāds darītājs.

Mamm!
Ja es zinu, cik milzis ir liels,
ja es zinu, cik liliputs mazs,
ja es zinu, cik mincis ir mīksts
un cik nazis virtuvē ass,
ja es zinu, cik uguns karsta,
ja es zinu, ja vienmēr zinu:
melns ir melnais un baltais ir balts,
saki, mamm, ja zinu to visu
un simt citu lietu turklāt,
saki, mamm,- ko vēl, ko vēl,
ko es varētu uzzināt?

– Ir tāds noslēpums, kuru neviens
nezin vēl uz šīs pasaules.
Vai tu zini, cik mīļš esi man?
Un cik mīļa tev esmu es?

Līgodama vien atnāca
Tā līksmā Jāņu diena:
Pār siliem, pār mežiem
Ienāk manā sētiņā.

Bērziņ, tavu kuplumiņu,
Līdz pašai zemītei!
Māmiņ, tavu labumiņu,
Līdz mūžiņa galiņam!

Mana brīnišķīgā sieva! Šodien, mūsu četrdesmitajā kāzu gadadienā, varu ar pārliecību teikt, ka nav neviena labāka par tevi visā plašajā pasaulē! Tu esi gādīga māte, mīloša vecmāmiņa un labākā sieva! Es apsveicu ar mūsu jubileju un ceru, ka mūs gaida vēl daudz apaļu datumu!

Lieldienās jāēd tikai olas, jo kas arī gaļu ēd, to visu gadu moka kukaiņi.

Ja dzeguze deviņas dienas pirms Ūsiņiem sāk kūkot – būs silta un auglīga vasara.

Sieru, sieru Jāņa māte
Tev bij` govis laidarā,
Alu, alu Jana tēvs,
Tev bij`mieži tīrumā.

Mans ieguldījums lielajā darbā var būt pavisam niecīgs, bet vērtīgākais ir pats fakts – tas ir darbs. /H.Kellere/

Kas to zeltu izlaistīja
Pa Jānīša rudzu lauku?
Dieviņš zeltu izlaistīja,
Tīru maizi gribēdams.

Pa Jāņu nakti varot dabūt velnu redzēt, ja pliks stāvot vārtu starpā.

Ja līgo vakarā visās ēkās sasprauž pīlādžu zarus, tad pērkons tajās nespers.

Zaķītis Mīļš, zaķītis, labs,
Zaķītis ir tik kluss kā kaps,
Zaķītis sēž un cītīgi domā,
Ko likt savā lielajā somā!

Ai, Jurģiti, Ūseniti,
Baro sirmus kumeliņus;
Sukadams, barodams,
Sēsties siles galiņā.

Ja Ūsiņu dienā spīd saule, labi padosies lopi.

Bagāta bagāta
Tā Jāņu māte:
Pilni pirksti zelta riņķu,
Pilnas kules zelta naudas’;
Kur stāvēja, tur mirdzēja,
Kur staigāja, tur skanēja.

Bērniem jāceļas pirms saules un jāsalasa skaidas, lai vasarā atrastu daudz putnu. Ja agri nepieceļas — visu gadu būs lāča miegs.

Deja ap zaļojošu koku simbolizē augšanas spēku. Sevišķi sargā un godā vecus kokus. Tiem var ziedot alu, sieru, maizi.

Jāņa vakarā jāstaigā pa pupu lauku un jāsukā mati, jo tad aug garas pupas.

Jāņu naktī kailam jāizvārtās rasā, tad visu mūžu būs skaists un vesels.

Salmu kūlis:Katrs dalībnieks izraugās draudziņu, nostājas pa pāriem, bet pāri atrodas dārziņā. Viens paliek vidūcī, un viņam par draudziņu iedod salmu kūli, nūju, slotaskātuvai ko citu. Dalībnieki iet pa apli un dzied (Jebkuru Jāņu vai Līgo dziesmu). Dziedot melodijas pirmo daļu, rotaļnieki iet pa apli. dziedot melodijas otro daļu, saķeras pāros un griežas elkoņos. Vidū esošais griezdamies dejo ar salmu kūli. Kad dziesma beidzas, tas, kas ir vidū nosviež salmu kūli, bet pārējie dalībnieki meklē sev jaunus draudziņus. Kurš paliek bez draudziņa, tam jāiet vidū un jādejo ar salmu kūli.

Lai ir daiļa Jāņa sēta,
Kupla saime, bagāts galds,
Lai ir laime, lai ir prieks,
Vodka sīva, alus salds.

Es šodien tevi vedīšu pie rokas,
Tu vaļā nelaid, stingri turi ciet,
Pa diviem tomēr gaita vieglāk sokas,
Jo vajag ilgi, ļoti tālu iet.

Kas mirdzēja, kas spīdēja,
Augsta kalna galiņā,
Jānīts kala kumeliņu,
Ar sidraba pakaviem.

Es jums saku, Jāņa bērni,
Metat kokus no celiņa,
Jās Dieviņš, brauks Laimīte,
Kritīs Laimes kumeliņš.

No darba vēl neviens nav nomiris, bet kādēļ gan riskēt?

Kārtīgam līgotājam visu Jāņu nakts jāpavada nomodā. Nakts beidzas ar mazgāšanos rīta rasā. Sens ticējums vēsta, ka Jāņu rītā jābrien pa rasu, jo tad apavos sabiršot nauda. Savukārt sievietēm rasā jāmazgā seja, lai iegūtu skaistumu.

Dziedinošs un sargājošs ir ūdens, kas, neizrunājot ne vārda, līdz saullēktam pasmelts no upes tecēšanas virzienā. Ar to apslaka lopus, dzīvojamo māju.

Jāņu naktī vīzes jāauj kājās ačgārniski, tad jāsatinas baltā palagā un jāatrod papardes zieds. Kad papardes zieds atrasts, var iet, kur grib, un darīt, ko grib,- neviens neredz.

Metens nāca pār kalniņu,
Galvas puse padusē.
Kas bijāt saiminieces,
Kuŗat guni namiņā!

Lielo piektdienu vajaga iestādīt zirni; Jāņos paņemt zirņa ziedu, piespraust to pie cepures un ieiet baznīcā, tad var redzēt raganu.

Dzimtene

Māte katram no mums sava.
Arī dzimtene tik viena.
Senču mantojums, ko tālāk sirdī, darbos, bērnos nesam.
Sargājam kā sveces liesmu,
Mārīti, kas rāpo zāles stiebrā.
Latvija nav vārds vai vieta, tas ir stāsts, kopā savīts gaismas stars.

Alu, alu, alus puisi!
Kur palika alus puisis?
Alus puisis pagrabā
Ar meitām biksas maina!

Celies, brālīt, aunies kājas,
Iesimi Jānīti ielīgot.
Celies, saimniece, aunies kājas,
Jau tavi kaimiņi ciemos aicina.

Kopā, kopā, kaimiņu sievas,
Kopā, kopā, kaimiņu vīri,
Iesim Jānīti ielīgot,
Iesim Jānīdi padaudzināt.

Klausies, Jānīt, kur tevi daudzina:
Ozolu mežā, tur tevi daudzina.
Tur tevi daudzina,
Vainagus pinot.

Līgosim mēs bitīte,
Tev siliņi, man āriņi;
Tev siliņi ziedu ņemt,
Man āriņi gotiņām.

Tagad mums jādala smiekli un asaras,
Saule, mēness, ziemas un vasaras,
Septiņas dienas, rīti un vakari…
Jādala viss, ko var dalīt un dot.

Lieli un labi darbi vienmēr saliedē cilvēkus….

Atnāk manim Jāņu diena,
Nezināma, nedzirdama.
Ne man siets Jāņa siers,
Ne salūgti Jāņa bērni.

Zaķis dārzā taisa jokus,
Mums ar brāli jāsmejas.
Tad tas olas noslēpj vietās,
Kur mēs atrast nevaram.

Jāņu vakarā meitas iet pie dīķa un met vaiņagus, kuras vaiņags noplūdīs, tad tā šogad precēšoties, bet ja nenoplūdīs, tad neprecēšoties.

Darbs citu labā – viscēlākais, darbs vārgstoša labā – visvajadzīgākais. /Rainis/

Auniet, puiši, meitas, kājas,
Rītā būs Jāņu diena,
Tad iesim līgodami,
Jāņu bērnus meklēdami.

Priekš Jurģiem nevar laukā uguni kurināt, tad mājas nodeg.

Apliec maigi rokas man ap pleciem,
Turi stingri ne vien šovakar.
Cauri dzīves lokiem droši vadi,
Kamēr matus sudrabsarma skars.
Gribu pieglaust savu sirdi tavai,
Klausīties, cik laimes pilna sit.
Noslīkt tavu zilo acu dzelmē,
Lūpām maigi tavas lūpas dzert.

Jāņa dienā jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā.