Apsveikumi, pantiņi, dzejoļi un novēlējumi

No sirmās Daugavas, no bērzu klusās žūžas,
Kaut kas no rītausmas ir tavās domās, māt!
Un baltu vasaru no tava garā mūža
Es šodien gribētu tev atkal dāvināt.
/L. Vāczemnieks/

Reiz dzīvoja laime. Kādu dienu viņai sagribējās padarīt kādu cilvēku laimīgu, tāpēc laime izgāja laukā un pirmajam satiktajam cilvēkam jautāja: “Kas tev ir vajadzīgs, lai tu būtu laimīgs?” Cilvēks vēlējās māju, mašīnu, daudz naudas. Laime viņam to visu iedeva un gāja tālāk. Satika vēl kādu cilvēku un vaicāja, ko viņam vajag, lai būtu laimīgs. Šis cilvēks vēlējās labi apmaksātu un prestižu darbu pazīstamā firmā, skaistu, jaunu sievu un popularitāti. Laime viņam to iedeva, bet vēl nebija apmierināta ar sevi, tāpēc viņa nolēma padarīt laimīgu vēl kādu cilvēku. Trešajam cilvēkam viņa jautāja: “Ko lai es tev dodu, lai tu būtu laimīgs?”. Cilvēks padomāja un teica laimei: “Man ir brīnišķīga ģimene, darbs, kurš patīk, labi draugi. Es esmu apmierināts ar dzīvi un man no tevis neko nevajag.” Laimei tā iepatikās šī cilvēka atbilde, ka viņa nolēma no tā brīža katru dienu staigāt šim cilvēkam pa pēdām. Iedzersim par to, lai arī mūsu šīsdienas jubilāram laime pa viņa pēdām staigātu katru dienu!

Šis dieniņš labo vārdu varā..
Šim dieniņam plats smaidiņš sejā..
Šai dienā krāsaini taureņi skrien trakā vēderdejā..
Kāpēc?!
Tāpēc, ka šodienai Tavs vārdiņš dots..
Mīļš veiciens vārdiņdienu svinot..

No vasaras mācies mūžu dzīvot,
Mācies krāsas un siltumu krāt,
Katram dzīvotam mirklim,
Pieliekot mīļumu klāt.

Ja vardes Lieldienās iet pāri ceļam – būs lietaina vasara.

Vai, vai, lieldiena,
Tavu garu gaveņu!
Apēdu māmiņai
Trīs pūri kaņepu,
Trīs pūri kaņepu,
Deviņus pīragus,
Šos garus gaveņus
Gavedama.

Savu jaunības skaistāko sapni,
Rožainās cerībās tin,
Un paglabā dziļi sirdī,
Lai dzīve to nesamin!

Mūsu Bērni, būs brīnumi, ja vien tiem noticēsim.
Būs laime tad, ja pratīsim to dot.
Būs saskaņa, ja vien to radīt spēsim,
Vien dodot citiem, varam laimi gūt.

Pūpolsvētdienas rītā nedrīkst matus sukāt, citādi galvā sametas utis tik lielas kā pūpoli.

Mežmalītē, piesaulītē
Vāverīte olas krāso.
Zaķu tēvs pa taku cilpo –
Dziesmiņu par seksu svilpo.

Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, –
Un mūsu šī Baltajā jūrā mūždien;
Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta,
Viss, viss pie šīs zemes simtu saitēm mūs sien.
/V.Plūdonis/

Lai pagātne ar vēju aizšalc tālu
Un tagadne, kā saules stars lai mirdz.
Un dzīve lai Tev atnes visu, visu…
Pēc kā tik ļoti ilgojās Tev sirds!

Visas lauku puķes zied,
Papardīte vien nezied;
Tā zied Jāņu naksniņā,
Kad ļautiņi neredzēja.

Visas puķes noziedēj`šas,
Papardīte neziedēj`si;
Tā ziedēja Jāņu nakti,
Sudrabiņa ziediņiem.

Visas puķes noziedēja,
Papardīte vien nezied,
Tā ziedēja Jāņu nakti,
Zelta miglu miglodama.

Visas puķes vaiņagā,
Papardīte mežmalā –
Tā gaidīja meklētāja
Jāņu naktes vidiņā.

Es esmu tev līdzās & būšu arī tad kad, kad tu būsi simtiem kilometru tālu no manis.
Es esmu tev & tu esi man

Taizemē Mātes diena tiek svinēta karalienes dzimšanas dienā. Un interesanti, ka mainoties karalienei, arī Mātes dienas datums būs pielāgots jaunajiem apstākļiem. Taizemē Mātes dienas zieds ir jasmīns, no kā tiek vīti vainagi, ar saldeno smaržu piepildot apkārtni.

Viena pati Jāņu zāle
Deviņiem žuburiem;
Devītā žuburā
Zelta poga galiņā.

Šodien tava vārdadiena-
ciemiņa vēl nav ne viena.
Tad tev vienam baigais rauts
nekļūsti tik alkonauts!

No trejdeviņiem ziediem jānopin vainags, jāiebāž azotē un visu dienu jāglabā. Vakarā kārtīgi jāizdejojas. Ejot gulēt, vainags jāliek pagalvī. Tad sapnī varēs redzēt, kas notiks nākotnē.

Es esmu tāda, kāda esmu, –
Tik stipra skumjās,
Tik mīļa mīlestībā,
Tik patiesa jūtās,
Tik spēcīga darbos,
Tik skaista cerībās.
Es esmu tēva mīlestība,
Tēva cerība,
Tēva spēka avots!
/Zane Sāviča/

Mīlestības stunda.
Kad straume sabango dzelmes,
Kad vēji sašūpo druvu,
Kad viss Tu nodrebi slāpēs,
Tad mīlestība ir tuvu.

Sieviete — Tu esi trausla puķe,
kuru mīlestības reibonis šūpo
smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete – Tu skaistākā starp puķēm!

Ar sievišķību trauslu, cēlu,
ik dienas tu starp ļaudīm ej,
no sevis labestības gaismu
caur smaidu viņu sirdīs lej.
Tu proti atrast labu vārdu,
ikvienam, kas tev pretī nāk,
un arī mierinošu glāstu,
ja kādam ļoti, ļoti sāp.
Lai vēlēšanās piepildās ikviena,
prieks, laime, mīla ceļā kvēl,
to šodien, tavā vārda dienā,
no visas sirds tev vēlu es.

Caur skaidru ledu skatījos
Es dzelmes tukšumā;
Es skatījos un sabijos
No tāda dziļuma.

Caur klusām acīm skatījos
Tev sirdī-brīnumā;
Es skatījos un sabijos
No tāda dziļuma.

Mīlestībai uguns spārni –
Vētru audzē,
Mīlestībai balti spārni –
Visu saudzē.

Es piedzimu pasaulē,
Lai kopā ar tevi satiktu ik rītu,
Es piedzimu pasaulē,
Lai tavas rokas sasildītu.

Ne tikai dienu, ne tikai mūžu
Zem debesīm zilgām,
Divus mūžus, trīs mūžus,
Daudz ilgāk.

Šokolāde, kūkas, rieksti,
Sirsniņdienas svētku viesi,
Kafija un vīna glāze,
Ziediem pilna vāze!

Drīz sveicienus Tev dāmas sūtīs,
Lai saule atspīd Tavās rūtīs,
Kad ausīs dzimenītes rīts,
Ar prieku, laimi cieši vīts.

Lieldienas ir jauki svētki,
Apkārt rikšo zaķu bari.
Visi mājinieki strādā
Un par raibām olām gādā.

Lai Tev, vienmēr, būtu tīrs krekls, skaidra saprašana un pietiekami daudz naudas kabatā, lai nopirktu vēl vienu alu!

Ai Jānīša vakariņš,
Ozuliņa tērētājs!
Grib dārziņi, tīrumiņi,
Grib meitiņas vainaciņu.

Meitām jāiet Jāņu naktī līgot; ja tās Jāņu nakti guļ, tad mūžam paliek vecmeitās.

Grīdlīstu jājējs

Izlobītā olnīca

Dzintars bija baigais gailis, visiem ir no viņa bailes.
Vakaros šis vistas slāna, rītos kazas kliegdams gāna.
Bet kad nav kam piesieties, bikses nost un cūkas kniebt.

Dziedam kopā latvju dziesmas, visi kviec ble tā ka briesmas.
Galvā sakāpis ir spiediens – viss, šis būs pēdējais kvieciens
Apriebies šis balagās, jāizkar būs mežmaliņā krāns.
Cerams, ka tur negulēs piedzēries dekāns.

Feniņžņaudzējs

Glumais pirksts

Hermētiski noslēgtā čura