Apsveikumi, pantiņi, dzejoļi un novēlējumi

Tikai tas, kurš kvēlu mīlu izjūt,
Spēj pa īstam laimi izbaudīt.
Kad viskvēlākais no visiem sapņiem,
Tavas lūpas maigi noskūpstīt.

Daudz laimes dzimšanas dienā, mūsu vectēvs!
Apsveicam!
Esiet labā noskaņojumā
Nekad neskumstiet!
Sekojiet līdzi visiem mūsu norādījumiem!
Vectēv, Jūs tiešām esat stilīgākais vīrs saimē!
Esiet vesels vēl simts gadus!
Apsveicam!
Ļaujiet savā dzīvē būt tikai priecīgam,
Tikai saulainas dienas!

Salavecis baigais gnīda,
Kakāt mežiņā viņš līda.
Uzvedās viņš neglīti,
Aptaisīja eglīti

Lai tavi sapņi piepildās
Un sniega takās nemaldās.
Lai degsmes pilns tu būtu pats,
Tad laimes pilns būs Jaunais gads.

Pūpola maigumā izplaucēt dienu,
Aizņemt no saulītes gaismiņu vienu,
Ielikt to sirdī un izbaudīt dienu,
Kurā nav sāpju, kurā nav naida,
Izbaudīt dienu kā pūpolam maigam,
Izbaudīt dienu, lai atplauksti priekā,
Pūpola maigumā, pūpola laimē,
Saulīte balta, kad skatās tev vaigā!

Kad atnāks Ziemassvētki,
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūciņas šņukurītis.

Jurģa diena ir labākā linu sējamā diena.

Ja nebūtu jūras, es nezinātu, kas ir plašums,
Ja nebūtu debess, es nezinātu, kas ir zvaigznes,
Ja nebūtu Tevis, es nezinātu, kas ir mīlestība!

Paldievs, zirgu Ūsiniti,
Par kumeļu barošanu!
Vaj izvedu, vaj aizjūdzu,
Noturèti nevareju.

Labvakaru, Jāņa māte,
Tev ir govis laidarā!
Kur tad lielā siera plāte,
Sviesta bļoda aizdarā?
Bij man piecas govju galvas,
Aitas ļipas tirināja,
Tagad tukšs – nevienas spalvas,
Banka visu atķīlāja.
/I. Šteinberga/

To nevar pateikt priekšā,tas ir jāsadzird pašai….
To nevar parādīt,tas ir jāsajūt pašai…
To sajutīsi tad, kad busi man piespiedusies cieši klāt….dzirdēsi, jutīsi,ka sitās man sirds….
Sitās tāpēc, ka Tu esi man blakus…vairāk neko nevajag,tikai lai man esi Tu…
/D.Pabērzs/

Dzymtās dīnas horoskops – Dvīņi (Dveini)
Troki mīreigi cilvāki. Ilgi dzeivoj par tū, ka cīši meilej īdzert. Vairõk dzeijvoj pa mõjom, a cyti otkoln zyrgā jõj apleik. Tur daudz lūpu- suņu, kaču, vystis ari cytaidis reimys. Itīm cylvākim vysi lobprot dūd iz poroda par tū, ka cīši lobi cylvāki.
Nu sirds sveicu dzymtā dīnā!

Tikai pabeidzot kādu darbu, mēs parasti uzzinām, kā to vajadzēja sākt.
/B.Paskāls/

Ar lielu laimi, spožām zvaigznēm,
Ar dziļu mīlu, labu dziesmu,
Ar zaļu, kuplu egles zaru
Lai apveltī Jūs Jaunais gads.

Paldies saku Dieviņam,
Nu atnāca Ziemassvētki;
Dievs lai dod veselību
Lieldieniņu sagaidīt!

Lai vārda dienas kūka,
Ir mīksta tā kā pūka,
Tik nepārēdies dikti,
Lai nepaliek Tev slikti!

Caur gadu daudzkrāsainiem toņiem,
Cau laika steigas trakiem joņiem,
Lai Tevī vienmēr plaukst kāds zieds
Un esi Tu kā ziedošs krasts.

Augsti mani bāleliņi,
Augstu kāra šūpokliti;
Tautu meita nīekāpa,
Pakāpiena nilikuse.

Pāri laukiem zaķis cilpo,
Tā, ka vējš gar ausīm svilpo.
Nevaicāsim kurp tas nesas,
Lai tik nenes olas vecas!

Tik balti

Snieg tik neprātīgi balti
Un man bail, ka zemei šonakt auksti
Un es nezinu pa kuru laiku klusi
Mana sirds tā cieši šonakt aizmigusi

Piedziedājums
Mēs šonakt nozagsim
Sniega eņģeļiem spārnus
Sniegā zīmēsim vien baltus, baltus ērmus
Stāstīsim tos sētniekiem no blakus mājas
Un vīņi noticēs, jo redzēs mums pie pleciem spārnus

Un es baidos teikt pavisam skaļi
Ko man nozīmē tavs paklusēsim abi,
Un es plūstu cauri
Tavām rokām klusi
Kā piens tuvāk, tuvāk uz tavas sirds pusi

Mēs apledosim ātrāk nekā koki
Un klusi slīdēsim uz pavasara pusi
Dusi gan saule atradīs mūs abus
Un mulsi pasmaidīs kā noķērusi zagļus

Lai nākamie 12 gada mēneši būtu veiksmīgi, senlatvieši uzskatīja, ka galdā jāliek 12 ēdieni, kuriem tika piedēvēta simboliska nozīme, piemēram, pīrādziņi simbolizē mājīgumu, āboli skaistumu, zirņi, lai nākamajā gadā nevajadzētu raudāt u.c.

Lai Lieldienu rītiņš
Tev oliņā pārvēršās,
Un mazi zaķēni
Ap tevi ālējās.

Piēj pie loga!
Piegāji?
Paskaties debesīs!
Paskatījies?
Izvēlies spožāko zvaigzni!
Izvēlējies?
Un tagad ņem to sev,es Tev to dāvinu!

Lai Jūs mīl un lai Jums ir ko mīlēt,
Lai Jūs gaida un lai Jums ir ko gaidīt,
Lai Jums ir ko darīt un lai ir, kas to novērtē,
Lai Jūs sargā no debesīm un saprot uz zemes!

Iedzersim par to, ka neskatoties ne uz ko, mēs dzeram par Jauno gadu!

Lai Jaunais gads ir
Skaists kā Vidzeme,
Līdzens kā Zemgale,
Dziesmots kā Latgale
Un bagāts kā Kurzeme!
Lai sildās sirds
Tai baltajā dziesmā,
Ko šovakar zeme
Debesīs dzied.
lai nosargā sevī
To svecīšu liesmu,
Ar kuru var droši
Caur puteņiem iet.

Zaķim šodien liela diena,
olas jāstiepj simts un viena.
Tiks tās krāsotas un sistas,
Tā kā bālēs ciema vistas!

Jānits man sieru prasa,
Teica savu Jāņu zāli.
Kas ta tāda Jāņu zāle,
Drīz bij stīva, drīz lunkana?

Tu esi viens no eņģeļiem, kas mīt uz šīs zemes, bet vienīgais, kurš ir mans enģelis. Tu esi viens no vismīļākajiem, skaistākajiem eņģeļiem, bet vienīgais pēc kura es ilgojos …

Kas tur nāk par laukiem,grāvjiem,
Kam tāds kažoks balts un plats?
Tas ir Jāņu tēvs zem grādiem,
Nospriedis,ka Jaunais gads!

Dzymtās dīnas horoskops – Svari (Bazvyns)
Cīši gudri cylvāki a cyti otkol tikai smuki. Bīži vysu kū jūceigu izdūmoj. Ka smejās – vysa sāta skaņ. Labi guni kur i ēst taisa. A cyti daudz ād poši. Cīši draudzeigi, par tū ka leli dzāroji, bet ļūti lobi cylvāki.
Nu sirds sveicu dzymtā dīnā!

Kad mani tu skūpsti, man liekas,
Ka sirdī kāds vīraku lej,
Ka zeme ar debesīm tiekas,
Un velni ar eņģeļiem dej!
Ap mani viss griežas un grīļo,
Viss smaržo un reibumu dveš,
Te laistās, te mirgo, te zvīļo,
Te satumst kā pusnaktī mežs.
/E. Zālīte/

Daudz laimes nesīs Jaunais gads,
Ja laimes kalējs būsi pats!

Laižot pirmo reizi ganos govis, katram pavadītājam iedod dzijas šķipsnu. Mājās nākot, dzijas sasien un satin kamolā. Gans kamoliņu satin un noliek kūtī zem siles, tad visu vasaru lopi turas kopā. Šeit ir simboliskā nozīme: dzijas pavediens ir dzīvības pavediens. Pirmo reizi ganos dzenot saimniece nodrošinājās pret vilkiem un citām nelaimēm. Viņa pie sevis paklusām riebj, ar sausu eglīti slaukot:
Liela, gara, sausa egle
Pār celiņu nolūzuse.
Lai tik garš vilka ceļš
Kā šis egles augumiņš,
Lai sakalst vilkam zobi
Kā sausie egles zari.
Kā redzams, tad Ūsiņa dienas paražas un visi maģiskie aizsardzības paņēmieni saistās ar lopu labklājību. Sasiet, aizslēgt, nostādināt vai citādi apturēt ļaunumu – šīm darbībām tiek piešķirts maģisks saturs.

Ko lai vēlam mūsu brašam tautu dēlam?
Pimpi augšā vienmēr staltu,
Autiņu ar šipiem kaltu,
Un vēl tautu meitu baltu,
Kuru citi nesauktu par mauku!

Zilus neaizmirstulīšu ziedus
Upes viļņos kaisu es,
Lai tie vārda dienā Tev
Nemirstīgas laimes nes!

Meteni Meteni,
Kur liki ausi?
– Klētie skapie,
Tutens virsū.

Vakarā pēc rumulēšanās sākās mielasts, kur ēda kautos putnus, olas, plāceņus, bietes, burkānus, kāļus. Arī sviestu, pienu un Ūsiņa alu lika galdā. Ja šajā dienā uz galda ir gaļa, tad tā būs visu gadu. Pēc vakariņām pirmo reizi šajā gadā ne tikai puiši, bet arī vecie ļaudis devās pieguļā. Saimniece viņiem līdzi deva novārītas olas. Viena ola bija jāmet kārklā, priekš tam lai zirgi labi barotos. Ozola dobumā ielikta ola deva zirgiem spēku un izturību.

Degsmes pilns, ja būsi pats,
Laimes pilns būs Jaunais gads!
Lai sapņi piepildās un
Sniega takās nemaldās!

Lai mākoņi izklīst, saule laistās,
Lai cerību koki debesis skar,
Lai visu labo, cēlo un skaisto
Dzīvē vēl izbaudīt vari!

Kas gribēja sev veiksmi nodrošināt, tam Lielās dienas rītā pār šūpoļu koku bija jāmet trīs olas tā, lai nesasitas.

Ar cerību gaišajiem stariem
Pār klusajiem gadsimta mūžības galiem
Jubilāram vecumiņš kaulos jau lien
Kā sniegbalts tētiņš tam matos gudrību sien
Un Laimes māte viņam pidžamu diedz!

Divas mazas kājiņas tipināt jau sāk,
Divas mazas rociņas tēti apkampt māk.
Māmiņai Tu uzsmaidi, rokas pretī sniedz,
Ieklausies ko saka tā, visu vērā liec.
Uz Taviem maziem pleciņiem gadu nasta krāsies.
Kad otrais gadiņš aizritēs, tā vietā trešais stāsies!

Viens saņēma kažociņu,
Cits – rakstainu cepurīti.
Trešajam koši cimdi,
Man – sniegbalta villainīte.

Nelīst lietus, nelīst lietus,
Šodien lietus nevajaga, šodien lietus nevajag.
Salīs manas Jāņu zāles,
Salīs paši Jāņu bērni.

Dod, Dieviņi, saules gaisu,
Dzen lietiņu jūriņāi!
Lai iekūra Jāņa bērni
Kalnā Jāņa uguntiņu

Tavi apskāvieni ir mans apģērbs,
Tavi skūpsti ir visa dzīve mana,
Tavs acu skatiens – mana apskaidrība,
Mūsu mīlēšanās – mana nevainība…

Tavas uzrauktās uzacis – mans smaids,
Tavas vaigu bedrītes – mana simpātija,
Tavas stiprās rokas – mana drošība,
Tu vienīgais un īstais – mana mūža mīlestība…

Krāsosim, māsiņas,
Raibas oliņas.
Šķiņķosim bāliņam
Lieldienas rītā.

Dzer mīlu kā vīnu,
Par asarām smej,
Tik nepievil zēnu,
Kas uzticas tev.

Lai siera ritulis ripo,
Lai puto alutiņš salds,
Lai uzzied papardes zieds,
Un ataust Jāņu rīts balts

Slikta nāca Jāņu diena
Ar slapjumu, ar aukstumu:
Visi ziedi izmirkuši,
Visas gunis izdzisušas.

Salavecis garām kājām
Sūdu bedri sauc par mājām
Decembrī kad pārslaslas birst
Viņam vairāk nav kur dirst.

Jānīts dzēra alutiņu,
Visi smējās tik par viņu.
Šis nu sabēdājies mauj:
Gribat, lai jūs visus kauj!??
Jānīts ēd sieru.
Liekat man mieru!?
Visi sāk nu dziedāt:
Laiks ir svinēt Līgo!?

Šodien Tava vārda diena –
Ciemiņa vēl nav ne viena.
Tad Tev vienam baigais rauts
Nekļūsti tik alkonauts!

Francijā Lieldienu simbols ir zvaniņš. Šis Lieldienu zvaniņš simbolizē prieku un jautrību. Vecāki bērniem koku zaros saliek ligzdas, kurās ir šokolādes olas, bet bērniem tās ir jāatrod un jānoceļ zemē

Dieviņš gāja pa celiņu
Pašā Jāņu vakarā.
Balti svārki mugurā,
Zelta niedra rociņā

Reiz mežā dzima eglīte un mežā auga tā,
Tik slaida, skaista, zaļoksna bij’ ziemā, vasarā.

Dzied dziesmu viņai putenis un miegā ieaijā,
Sals sniega segā satinis, lai nenosaltu tā.

Zem eglītes mazs zaķītis, kaut bailīgs, draiskuļo,
Un dažu brīdi dusmīgs vilks tai garām aizcilpo.

Klau, sniegs kā dzied zem ragavām pa meža biezokņiem,
Tur zirdziņš kājām pinkainām skrien sīkiem riksīšiem.

Velk ragaviņas bērītis, sēž iekšā vectētiņš,
Mums eglīti ir nocirtis līdz pašai saknei viņš.

Tu uzposta un greznota pie mums nu esi te,
Cik daudz, daudz prieka mazajiem tu nesi, eglīte.

Es Tevi mīlu!
Tam ticēt negribu, bet tomēr zinu.
Es Tevi mīlu!
To noliedzu, bet dzirdēt gribu.
Es Tevi mīlu!
To dzirdot, atkal Tevī grimstu.
Es Tevi mīlu!
To liedzot, sirds man pukstēt stātu.
Es Tevi mīlu!
Tas tiešām izteikt daudz man ļautu.
Es Tevi mīlu!
Ja to dzirdētu, tad Tevi paturētu.
Es Tevi mīlu!
Es to Tev vienai pateikt spētu.
Es Tevi mīlu!
To saku Tev es tagad – jo tomēr zinu.
Es Tevi mīlu!
/Simors Langs/

Ja saimes tēvs Lieldienās olu sagriež tik daļās, cik cilvēku, tad saime dzīvojot saticīgi.

Tik daudz siltu vārdu pasacīts,
Tik daudz mīlestības katram dots,
Grūtumam ir apkārt vieglums vīts,
Tāds, kas sauli uzdāvināt prot.

Ja pēc ballītes pāri ir palicis alkohols, tas nozīmē, ka kolektīvā ir problēmas. Pacelsim glāzes par to, lai mūsu varda dienas svinībās nebūtu problēmu!

Meklēsim mieru sevī, jo pasaulē meklēt to ir velts darbs.
Meklēsim ticību sevī, jo citos to neatrast.
Meklēsim gaišumu sevī, jo dot var tikai to, kas ir mūsos…

Ja jau klāt Pūpolsvētdiena, tas nozīmē, ka pēc nedēļas — Lieldienas!

Jāņa bērni sanākuši,
Man vēl alus kocenē.
Jāj, Jānīti, apkārt kalnu,
Līdz izkāsu alutiņu!

Jau izsenis Ziemassvētku vakarā tika zīlēts un mēģināts pareģot nākotni. Tas bija sava veida veids, kācīnīties ar ļaunajiem gariem un piesaistīt sev veiksmi. Īpaši daudz zīlēja neprecētās jaunietes, kuras gribēja noskaidrot sava izredzētā vārdu. Nākamo vīru mēģināja ieraudzīt, atmuguriski ejot pie krāsns un caur kājstarpi raugoties uz to.

Lai Tev katra upīte
Bēdas noskalo.
Lai Tev katra puķīte
Laimi novēlē!

Lai Jaunais gads atnes prieku sejā, laimi sirdī, veiksmi darbā!

Jāņu naktī paparde ziedot zelta ziediem. Kam to palaimējas redzēt, tas var vēlēšanos iedomāties, kura noteikti piepildīsies.

Gads aizgājis kā daudzi simti,
Tam nespējam mēs ceļu liegt.
Bet katru Jauno sveicam silti
Un ceram laimei roku sniegt!

Man atnāca sievas māte
Ziemassvētku vakarā;
Gaiļam dūra pakaklē,
Sivēnam smecerē.

Vārdus tos, kas nozīmē tik daudz,
Šajos svētkos gribu tev teikt –
Mīla ir vis skaistākais,
Vislabākais kas vien var būt,
Tapēc nepazaudē to
šajā valentīndienā.

Lai Jūs cienītu darbā,
Spēks nekad nebeigtos,
Un katrā dzīves posmā
Jūs gaida tikai prieks!

Pulkstens….
Gada pēdējās minūtes skaita.
Nedaudz žēl…..
Dzīves lappuse aizveras ciet.
Skan labi vārdi….
Salūts debesis sedz.
Skandina glāzes….
Šampaniets līst.
Par Jauno gadu pacelsim glāzes.
Bet Vecajam gadam teiksim – Paldies!

Līgo rudzi, līgo mieži,
Līgo visa labībiņa;
Kāpostiņi nelīgoja,
Līgo paši stādītāji.

Kad Ziemassvētku miers,
Lai dvēselē mājo prieks;
Kad klāt ir Jaunais gads,
Lai esi laimīgs pats!

Metens veda pelnu dienu
Ar šķībām ragavām
Sasašķieba, sasašķieba,
Nosavēla lejiņā

Mīlestība kā stīga-
sākas sirdī, ietiecas debesīs.
Skrien garām vēja pirksti
un uzspēlē sonāti,
uzspīd velīnā rudens saule
un notis izskan kā skūpsti.
Es tikai nesen sapratu,
ka arī starp manu un tevi ir stīga.
Kad sapņos dzirdu Mazo naktsmūziku,
to izpilda tavas mīlestības pilnās sirds,
tavas mīlestības pilnās elpas
simfoniskais orķestris.
Kad eju pa ielu,
tavas mīlestības pilnās domas
riņķo ap mani kā naktstauriņi
un gaiss tā dīvaini žūžo.
Mīlestība vienmēr ir stīga.
No sirds uz sirdi.
No vientulības uz pasauli.
No dvēseles tumsas
uz dievišķo gaismu.
Vienīgi mīlestība dara dzīvu!!

Kad sieviete krāsojas, viņa – kā dzejoli raksta.
Viņa grib atstāt sevi kā rokrakstu – nākamām audzēm.
Viņa biogrāfiju savu krāso uz acu plaksta,
Viņai ar zīmuli atmiņas uz lūpām jāuzaudzē.
Kad sieviete krāsojas – vai viņa tai brīdī ir sārta vai bāla -,
Pār viņu ir nācis TAS un viņa ir iedvesmota,
Viņa ir prom, ļoti tāla.
Un – mazliet Dieva dota.
Es viņu netraucēju – tas ir intīms brīdis -,
Netraucēju ar ziņkārību tīšu.
Vēlreiz viņas roka pār lappusi slīdēs.
Tad viņa pagriezīsies un… es viņu nolasīšu.
Un tad es lasu: re, cīrulis rītā, gaiss trīc…
Un, re, sikspārnis skrējis un vakarlēpis…
Skaistākais jau nav tas, kas uzrakstīts.
Skaistākais ir tas, ko dzejolis slēpis.
/Imants Ziedonis/

Atslēdziņa nolūzuse
Manam dziesmu pūriņam;
Lai dziesmiņas pataupās
Līdz Jānīša vakaram.

Lai uz tava vaiga sārtā,
Uzkrīt mana buča baigā,
šajā dienā vēlu tev,
Prieku, laimi, puķu vāzi
Lielu pudeli un glāzi.

Aplīgoju rudzu lauku,
Kādiem ziediem rudzi zied:
Pelekiemi ziediņiem.
Aplīgoju kviešu lauku,
Kādiem ziediem kvieši zied:
Dzelteniemi ziediņiem.
Aplīgoju miežu lauku,
Kādiem ziediem mieži zied:
Dzelteniemi ziediņiem.
Aplīgoju auzu lauku,
Kādiem ziediem auzas zied:
Baltiem ziediem auzas zied.
Aplīgoju zirņu lauku,
Kādiem ziediem zirņi zied:
Raibiem ziediem zirņi zied.
Aplīgoju linu lauku,
Kādiem ziediem lini zied:
Ziliem ziediem lini zied.

Katram vīrietim ir trīs dzīves posmi:
1) Viņš tic Ziemassvētku vecītim;
2) Viņš netic Ziemassvētku vecītim;
3) Viņš ir Ziemassvētku vecītis.

Es skatos Tavās acīs,
un redzu maigumu.
Es klausos Tavos vārdos,
un jūtu siltumu
Es jūtu Tavu tuvumu,
un maigi silto elpu.
Es jūtu Tavu miesu,
kas maigi pieskārusies man
Kad Tevis nav man blakus,
es dzīvot nespēju.
Ik, katru mīļu brīdi,
par Tevi domāju.
Es gribu sajust Tavas lūpas,
kas maigi skūpstīt māk.
Sev tuvumā ik brīdi,
kad sirdī tukšums nāk.
Cik loti Tu man patīc,
nav vārdiem izsakāms,
to tiešām var tik sajust,
ja sirdī ieskatās.
Ja vien es spētu…
Ja vien es spētu pārvarēt šīs bailes,
Vai tiešam arī turpmāk,
Viss varēs būt tik skaisti.
Vai tiešam ari turpmāk,
Mēs spēsim radīt kaisli?
Es ceru…
Es ceru un mīlu šo cerību…
Es mīlu visu kā Tevi,
Kā Tavus skūpstus maigos,
Un apskāvienus jaukos.
Es Tevi mīlu!
To saku es
No sirds, kas ir tik šķīsta
Kā mazulīša asaras!
Uz atvadām, Tev sveiciens maigs,
Kas, nāk no manas sirds kā tvaiks.
Uz drīzu tikšanos viņš teic,
Un jauku skūpstu iedot steidz!

Agrāk, pirms sastapu Tevi,
Vēlējos daudz ko.
Tagad, kad esi blakus,
Man nevajag neko!
Varu vēlēties tikai to,
Lai mīli mani kā es Tevi!

Ak puteni, ak puteni
Ko pastrādājis esi,
Pie loga šorīt nobēris
Tu sniega padebesi.
Kā cauri tam tiks Jaunais gads,
Kā radi, bērni, draugi,
Ja vēja slotas vicinot
Klāt jaunus sniegus slauki.

Ak, puteni, ak puteni,
Jel rimsti, ko gan ārdies,
Pār, pārēm mūsu zemīte,
Zem tavas baltās bārdas.

Lūdz augšā lielo malēju,
Lai aptur sniega dzirnas,
Lai jauno gadu nosvinēt,
Var zaķi, vilki, stirnas.

Lai Jaunais gads nāk katrā sētā,
Lai Latviju un cilvēkus
Gan dievs, gan Laima svēta!

Riti laimes kamoliņ
Vecā gada vakarā,
Satin sāpi, attin prieku
Visa gada garumā.

Skaista roze mirdz man logā
Kā puķīte, māmulīte
Tā kā liela zvaigznīte
Tā kā liela puķīte!

Kad Jurģu dienā ada, tad vilks plēš aitas.

Īsa, īsa Jāņa nakte,
Aiz visām naksniņām,
Vienu malu tumsa nāca,
Otru malu gaisma ausa.

Kas to saka, tas meloja,
Ka ir gara Jāņa nakte,
Te satumsa, te uzausa,
Te saulīte gabalā!

Lācēns pienāk pie lāčutēva un saka:
– Tēt, parādi leļļu teātri.
– Esinukarāms, vēls jau, jāiet gulēt.
– Nu parādi, lūdzu.
“Nu labi,” nosaka lāčutēvs, pieceļas, aiziet uz tālāko migas kaktu, sameklē divus cilvēku galvaskausus, uzvelk katru uz savas rokas un sāk:
– (pirmais galvaskauss) Klau, Janka, te lāču točno nav ?
– (otrais) Da liecies mierā, kādi tev te lāči…
Neesi kā Janka, pārliecinies par lāčiem – daudz laimes!!!

Lai baltas sveces logā mirdz
Un pavasaris atnāk vēss,
Jo Ziemassvētki jānosvin
Un Jaunais gads ir jāapdzied!

Man mana mēle mīksta lēpe.
Kas esi tu? Kas esmu es?
Tavs augums – rožu koka slēpe,
Kas mani aizmirstībā nes.
/A. Čaks/

Līgo nakts jau daudzus gadus
Diktē noteikumus savus-
Alus kausus pilnus liet,
Papardīti meklēt iet,
Kurš tās ziedu atradīs-
Mīlas nakti izbaudīs!

Vāķies prom, gavēnīti,
A to miežu plācenīti:
Lielādiena atveduse
Košu olu vezumīnu.

Adventes kalendārs jau no 1900.gada kļuva par nopietnu Ziemassvētku tradīciju. Agrāk tie bija nelieli pārsteigumi sakārti eglē, ko katru dienu vēra vaļā. Šodien pārdodas jau gatavi adventes kalendāri, gan ar konfektēm, gan skaistumkopšanas lietām, un citi tā veidi.

Caur Ziemassvētku puteņiem saltiem,
Kur sniegi kā dimanti mirdz,
Pāri klajumiem vizošiem baltiem,
Mīļus sveicienus sūtu no sirds!

Mirdz svecītes un lēnām dziest,
Bet krūtīs siltas jūtas briest.
Trīs klusā laimē mūsu sirds,
Šai pasaulē viss kluss un tīrs.

Un bieži aizmirsdama sevi,
Tu visu spēji atdot mums,
Kas tādu spēku Tev, māt, ir devis,
Mums paliks mūžīgs jautājums!

Līgo un Jāņos dziedot dziesmas pret skauģiem un burvjiem, atmuguriski jāvelk pīlādža koks. Ar pīlādzi var apiet dzīvojamo ēku, kūti, pirti, dārzu, arī izbakstīt kurmja rakumus, lai tie nerakā laukus. Kad viss apstaigāts, pīlādzi iesprauž pagalma viducī.

Lielās piektdienas rītā vajagot iet uz upi mazgāties, tad nemetīšoties vasarraibumi. Bet, ja tādi jau esot, tad tie noiešot. Starp citu, ja seju mazgās strautā, tad mazgātājs nebūs slinks, kā arī nenāks miegs.

Dzīve bez darba – zādzība, darbs bez prasmes – barbarisms.

Lai vienmēr pilns
ir Tavs dzīvības trauks
ar sauli
un debesu akām,
ar mīlestību-
tad dzīve Tev ļaus
vēl ilgi iet
jaunības takās!
Kas pūpolu laiku
pār dvēseli sedz,
kas nedzīvo acumirkļiem,
tas dzīves laivu
airēs arvien
ar laimes
un mūžības mirkļiem.
/K. Apškrūma/