4.maijs – Baltā galdauta svētki
4. maijs ir viena no Latvijas Republikas vēsturē svarīgākajām dienām. Tas ir noteikts kā sarkanais datums, jeb brīvdiena. Šo svētku oficiālais nosaukums ir “Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu”, taču īsāk to pazīst kā Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu. Šie ir vieni no jaunākajiem oficiālajiem svētkiem Latvijā, kā piemiņas diena tā tika pasludināta 1990.gadā, bet kā 4. maija svētku brīvdiena tā ir tikai no 2002.gada.
Papildus, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena ir viena no divām svētku dienām, par kurām likumā ir noteikts, ka, ja tā iekrīt sestdienā vai svētdienā, tad par brīvdienu uzskatāma nākamā darba diena. Otra tāda diena ir 18. novembris.
Šajā dienā 1990.gadā Latvijas PSR Augstākā padome balsoja par vēsturisku deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Šī deklarācija faktiski atjaunoja Latvijas Republikas neatkarību, nosakot pārejas posmu Latvijas Republikas institūciju ieviešanai un padomju valsts aparāta atcelšanai.
Pēdējos gados Latvijā attīstīta jauna tradīcija – Baltā galdauta svētki. Šie svētki ir unikāli Latvijas sabiedrībā, jo Baltā galdauta svētku vēsture stiepjas tikai pēdējo 5 gadu garumā. Šie svētki tika uzsākti ar mērķi radīt rituālus, pie kuriem atcerēties svarīgos maija svētku notikumus. Sabiedriskās domas aptaujas 2015.gadā liecināja, ka par nozīmīgiem valsts svētkiem tos uzskatīja tikai 2%, taču pēc 2018.gada Baltā galdauta svētkiem, jau 54% valsts uzskatīja, ka 4. maija svētki ir starp nozīmīgākajiem.
Baltā galdauta svētku koncepts – sapulcēties draugiem, kaimiņiem, ģimenes locekļiem, paziņām, kolēģiem, lai pieklājīgi satiktos un baudītu kopīgi sarūpētu maltīti, tādā veidā veidojot apsveikumu 4.maijā gan sev, gan citiem. Lai gan daudzi sākotnēji mākslīgu svētku ieviešanu uzņēma ar skepsi, tikai dažos gados Baltā galdauta svētku aktivitāšu skaits un formāts ir strauji audzis.
Latviešu tautas tradīcijās gandrīz katri svētki, gan kristīgie, gan pēc tradicionālā gadskārtu kalendāra, tiek svinēti pie galda. Baltā galdauta svētki turpina šo tradīciju un nemēģina latviešos ieviest jaunus svētku svinēšanas veidus. Katri latviešu svētki simbolizē kādu priecīgu emociju, tagad ir arī svētki, kas simbolizē brīvību.
Dzimtene
Māte katram no mums sava.
Arī dzimtene tik viena.
Senču mantojums, ko tālāk sirdī, darbos, bērnos nesam.
Sargājam kā sveces liesmu,
Mārīti, kas rāpo zāles stiebrā.
Latvija nav vārds vai vieta, tas ir stāsts, kopā savīts gaismas stars.
Kur?
Kur koki aug visstaltākie?
Kur mākoņi visbaltākie?
Kur putni dzied visskaļāk?
Kur zāle zeļ viszaļāk?
Dzimtenē.
Kur avoti visdzidrākie?
Kur kovārņi visgudrākie?
Kur kaķi ņaud vismīļāk?
Kur zivis peld visdziļāk?
Dzimtenē.
Kur velli lec visellīgāk?
Kur mellenes vismellīgāk?
Kur pļavas zied viskošāk?
Kur pasaulē vis drošāk?
Dzimtenē.
Savā tautā.
/P.Brūveris/
Te nu mēs esam
…izrāva cauri laikmetam mūsu laiku
un visus mūs līdzi.
Nelīdzēja atsperšanās
tēvzemē, svešzemē,
kur nu kuram.
Te nu mēs esam,
tie cauri izrautie −
caurumā,
kuŗu lāpīt nav laika tam,
kam pašlaik kāja starta bedrītē.
Nav ko gausties par grūtiem laikiem!
/J.Viesiens/
Maza mana tēvuzeme
Divu roku platumā.
Mīļa mana tēvuzeme
Divu roku siltumā.
Dziļa mana tēvuzeme
Visa mūža garumā.
/K. Skujenieks/
Tev, Latvija, nav jābaidās,
Stāv stiprs sargs pie Daugavas.
Lai kādas svešas tautas nāks,
Tās tavu brīvi nenomāks.
Šis stiprais sargs, tik brašs un cēls,
Ir latvju tautas tēva dēls;
Viņš dzīvību par ķīlu liek,
Ka zeme nosargāta tiek.
Viņš sarga acu neaizvērs,
Līdz svešnieks kāds ap tevi sērs;
Un viņa roka nedusēs,
Ja naidnieks brīvi apdraudēs.
Sārt-balt-sārts karogs Latvijai
Par zīmi zelta brīvībai:
Kas stāv zem viņas karoga,
Tam brīvība ir dzīvība.
/P.Blaus/
Sēsties, saulīte, dimanta krēslā,
Valdi pār Latvijas pakalniem brīviem.
Sēsties, saulīte, skaidrības kalnā,
Aizdzen miglu no birzīm un druvām,
Susini purvus, susini dangas,
Rādi tautai skaidrības ceļu.
/K.Skalbe/
Es brīnos par sauli Latvijā,
Cik gan tā spoža un jauka —
Kā mirdz tā zirnekļa pinumā
Uz rudenī nokopta lauka!
Es brīnos par mākoņiem Latvijā,
Cik skaisti tie pāri mums liecas
Un ietīt blāzmainā mirdzumā
Gan mājas, gan pakalnus tiecas!
Es brīnos par debesīm Latvijā,
Cik dzidri tās staro un silti
Un ietver tik dīvainā atspulgā
Ir dzimtenes pelēko smilti!
Par vēju pat brīnos es Latvijā,
Cik kokus tas noliekt spēj mīksti!
— Un, ja tu to redzi un izjūti tā,
Vai zemi šo nemīlēt drīksti?
/A.Bārda/
Tu esi Latvija
Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,
vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku –
Tu esi Latvija!
/O.Vācietis/
Latvija,
Mūsu māte un māsa,
Ar drānu baltu
Pārsieta asins krāsa
Karogā Tavā.
Kas laiku laikos
Mūsu pagalmos plīvos
Uz jaunu un bagātu dienu,
Malā neatstājot nekad,
Nekur un nevienu.
/A.Skalbe/
Daudz vētru mums reiz pāri gājis,
Un, ja vēl daudz mums viņu būs. –
Dievs aicinās kā aicinājis
Arvienu atkal saulē mūs.
Caur laiku laikiem Viņš pa pēdām
Tik tāpēc latvju tautai nāk,
Lai reiz pēc posta un pēc bēdām
Tā celtos spēkā varenā.
Mēs varam iet caur visām mokām,
Mēz varam ciest vēl briesmīgāk:
Jo pacels Dievs uz savām rokām
Mūs tad, kad mūsu diena nāks.
/L. Breikšs/
Mums ticis viszilākais ezers,
Un rudākais rudzu lauks,
Visbaltākā bērzu birze,
Vizmelnākais rupjmaizes klaips.
Un tieši Latvijai ticis
Vissvētākais debesu jums,
Jo savu skaistāko zemi
Dievs ir atdevis mums.
/L.Vāczemnieks/
Dzimtais pavards
Dzimtais pavards pie debesīm kuras.
Lai pārnāktu mājās,
mēs neveram durvis,
bet grāmatu vākus
un brīvojam telpu sevī,
kur dzimtenei būt.
No gliemeža mācīties nevaram,
jo mājas nav patvērums mums,
bet mēs būsim patvērums mājām.
/M.Zālīte/
Debess tēvs, kas visu vadi,
Kas šim laikam licis nākt,
Liec lai mēs un mūsu radi
Šalcam druvā mūžīgā.
Liec, ka droša mūsu tauta,
Kas no pašas zemes nāk,
Šalc no gada jaunā gadā
Mūžam krāšņāk, varenāk.
Liec, ka droša mūsu tauta,
Kas no pašas zemes nāk,
Mūžam Tavai saulei pretim
Šalko straumē varenā.
/L.Breikšs/
Kad tā reiz par putnu kļuva
Tik brīva tā atdzima
Un uz tās sārtās sejas
Vasarasraibumi par galvaspilsētām kļuva
Dēļ tās ir akli bijuši
Un karojuši
Dēļ brīvas Latvijas
Visu savu dzīvi ziedojuši
Tik tai, zaļajai Latvijai
Mēs visi sevi atdevām
Joprojām tā kā skaista zeme
Nenoslīks vairs pazemē
Latvija, Tu esi mana Latvija.
Zeme kurā dzimu, dzīvoju, un dzīvošu.
Tā ir mana Tēvzeme, mans gods un lepnums.Valsts kas man spēku dod.
Zeme, kuras dēļ vērts asinis liet. Es savu Latviju dotu ikvienam,
Kas novērtēt to spētu.Mana Zeme Latvija
Zeme, kas ar asinīm iegūta.
Karos novājināta
Tomēr dzīva tā ir.Tā ir mana dārgā Latvija.
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, –
Un mūsu šī Baltajā jūrā mūždien;
Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta,
Viss, viss pie šīs zemes simtu saitēm mūs sien.
/V.Plūdonis/
