Jāņu dienas pantiņi, apsveikumi un dzejoļi
Jāņi un Līgo kopā veido vienus no vispopulārākajiem un unikālākajiem svētkiem Latvijā. Šie svētki ir pirmie, par ko mēs stāstam viesiem, kad tie mums prasa, ko latvieši svin. Nenoliedzami, šie ir visgaidītākie vasaras svētki un to svin katrā sētā. Tikai retais latvietis nepavada jūnija mēnesi plānojot, ko un kā darīs Jāņos.
Jāņi ir seni latviešu tautas svētki, kuri ir vislabāk saglabājušies līdz mūsdienām no visiem saulgriežu svētkiem, saglabājot savu unikalitāti plašākā Eiropas kultūras kontekstā. Jāņi tiek saukti arī par vasaras saulgriežu svētkiem, un tos oficiāli atzīmē 23. un 24. jūnijā. Lai gan vārda diena Līgām ir 23. jūnijā, šīs dienas vakaru atzīmē kā Jāņu vakaru. Vārda dienā Jāņiem ir 24. jūnijā, ko mēdz saukt par Līgo dienu. Šāds neliels sajukums nevienu nemulsina, jo Jāņu vakars tradicionāli saplūst kopā ar Līgo dienu, jāņotājiem sagaidot saullēktu.
Latviešu tautasdziesmu starpā ir ļoti daudz Jāņu pantiņi. Visticamāk, tie ir visapdziedātākie svētki visā plašajā latviešu tautasdziesmu klāstā. Dziesmas par Jāņu tēvu, Jāņu sieru un alu, kā arī citi apsveikumi Jāņos ir dominējošās latviešu radio viļņos visu jūniju, kā arī ievērojamu laiku pēc tam.
Populārākais veids, kā radīt apsveikumu Jāņos kādam sev tuvam cilvēkam, ir vainaga uzpīšana. Ozolu un pļavas puķu vainagi ir viena no simboliskākajām Jāņu tradīcijām, līdzīgi kā siera ēšana, alus dzeršana un lekšana pāri ugunskuram. Jāņu naktī populāri ir dziedāt Jāņu un Līgo dziesmas, kā arī doties papardes zieda meklējumos. Katrā latviešu ģimenē mēdz būt individuāli Jāņu dienas apsveikumi un tradīcijas.
Šajā sadaļā ir atrodami labākie apsveikumi Jāņu dienā, dažādi Jāņu dienas pantiņi un cita veida atraktīvi un populāri sveicieni Jāņos. Jāņu apsveikumu radīšana, šķiet, ir ikviena latvieša specialitāte. Vienkāršu pantiņu Jāņos, ar saucienu “Līgo, Līgo” spēj radīt jebkurš, taču ja trūkst ideju vai ir vēlme dalīties ar ko oriģinālāku, šī sadaļa ir īstais avots dažādiem Jāņu apsveikumiem un Jāņu dzejoļiem.
Jānis atlūzis pie pirts-
Salauzta ir viņa sirds
Līga saka: neņem ļaunā-
Iesim nokniebsimies saunā!
Lija lietus Jāņu dienā,
Lija Jāņu vakarā;
Pats Jānītis sienu pļāva
Ar savām meitiņām.
Es jums saku, jaunas meitas,
Jāņa nakti negulat:
Kas gulēs Jāņa nakti,
Mūžam vīra nedabūs.
Es negulu Jāņa nakti,
Es būš brūte šoruden.
Lai saimnieki būtu pārtikuši, Līgo un Jāņos augstu jāmet jāņuzāles, no vissīkākā zaļumiņa līdz plašajiem tīrumiem un dārziem viss jāapdzied!
Lai pieburtu puisi, jāatrod jāņtārpiņš un jāieliek iecerētajam puisim kabatā, tad viņš būrēju iemīlēs.
Īsa, īsa Jāņu nakts,
Par visām naksniņām.
Saldens alus, zeltains siers,
Līgo dziesma, putnapiens.
Jānīts kāpa ozolā
Bite koda dibenā.
Sieru sieru Jāņu māte
Alu alu jāņu tēvs
Vai gaidījāt Jāņu bērnus?
Visas puķes noziedēja,
Papardīte neziedēja,
Tā ziedēja Jāņu nakti,
Zeltītiemi ziediņiemi.
Man izkrita zelta sakta,
Jāņa nakti līgojot;
Jauni puiši, pacēluši,
Pabučojši atdodiet!
Ja dzeguze pēc Jāņiem kūko, tad sagaidāma slikta raža.
Brauc, Jānīt, nu no Rīgas,
Nu mēs tevi sagaidām:
Savus vārtus puškojam
Ar ozola lapiņām.
Lai ir daiļa Jāņa sēta,
Kupla saime, bagāts galds,
Krievs ir krievs, bet latvis – latvis,
Vodka sīva, alus salds!
Jāņa diena, Jāņa diena,
Kā mēs tevi sagaidām?
Pinam kroņus, cērtam zarus,
Puškojam laidarīnus;
Sienam sierus, cepam maizi,
Darām saldu alutīnu.
Jāņu rītā zelta rasa,
Tad saulīte rotājas:
Brīžiem zila, brīžiem zaļa,
Brīžiem saulīte atspīdēja
Līgo zāles labas bija
Jāņu puisi staltu dara
Savus augumus tie vija
Jāņu bērnus priekā rada
Jānīts savu Līgu sēja
Pie akmeņa sētiņā.
Pats Jānītis tautās ies,
Papardes ziedu lūkoties.
Otrā dienā Jankam grūti
Vecomāti sauc par brūti
Sarmīti par šņabi,
Bet fāteri par krabi.
Jāņu meita atnākusi
Vālīti tā Jānim tver
Jāņu puisi nopērusi
Mīlas rozi vaļā ver
Jānīts sita vara bungas
Vārtu staba galiņā
Lai sanāca Jāņa bērni
No maliņu maliņām
Viena pati Jāņu zāle
Deviņiem žuburiem,
Devītā žuburā
Vainadziņu darināju.
Vainadziņu darināju
Trejdeviņu ziediņiem:
No rozīšu, magonīšu,
Sarkanā āboliņa.
To uzliku galviņā,
Jāņu nakti līgodama.
Tev, liepiņa, platas lapas,
Apsedz manu vainadziņu.
Jāņu nakti lietiņš lija
Sudrabiņa lāsītēm,
Tas nebija lietutiņš –
Tās bij Jāņa asariņas.
Ļaujies vasarai un savai mulsai sirdij!
Ļaujies brīnumam, kas tikai šonakt zied!
Paskaties,kā Tavās jāņuzālēs
Bite biti mulsi satikt iet!
Līgotaji, līgotaji, līgo, līgo!
Nav vairs tāļu Jāņa diena: līgo, līgo!
Ši dieniņa, rītdieniņa, līgo, līgo!
Parīt pate Jāņa diena, līgo, līgo!
Jāņu nakti vajag aplīgot visu labību, tad labi aug.
Kas redzēja Jāņu nakti
Papardīti uzziedam,
Tas līgoja cauru gadu
Kā Jānīts vakarā.
Dzeram alu,liela oma
Tur Jānītis mūs ir saucis
Dziedam,dejojam mēs lielā oma
Mūsu svētki lielā oma beigušies
Rāceņi jāsēj tai dienā priekš Jāņa dienas, tad viņi labi aug.
ēd, ēd, Jāniti,
Smekjīga maizīte,
Caur kūsi sijāta,
Ar pupiem mīcīta
Smaržos zāle, pūtīs vējš,
Zemi pāršalks dabas spēks,
Bet kad mirkļus baudīt gribam,
Iesim kopā papardēs.
Sīn man sīru, Joņa mōt,
Es tev dūšu vainadziņu
Nū visōdim zemes zīdim,
Ōbeļzīdu vīn nadūšu;
Ōbelīte gouži roud,
Kōjiņom nūminūt.
Ej pa virvi, nelīgojoties: Uz grīdas ar krītu novelk svītru vai noliek auklu, pa kuru droši un nelīgojoties jānoiet. To var padarīt jautrāku ar līniju taisot līkločus un zigzagus.
Smarzhos zāle, glāstīs vējš,
Dabu pāršalks zibens spējš.
Vienreiz dzīvē varam mēs
Sirdi zaudēt papardēs …
Lielais Jānis, mazais Jānis!
1. Lielais Jānis kalniņā strīķē savu izkaptiņ’, 2x
Trin, Jānīt, trin, Jānīt, trin, Jānīt, izkaptiņ’! 2 x (vai vairāk)
2. Ja tu labi neiztrīsi, izkaptiņa nekodīs!
Trin, Jānīt, trin, Jānīt, trin, Jānīt, izkaptiņ’!
3. Mazais Jānis lejiņā taisa savu stabulīt’.
Tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, stabulīt’!
4. Ja tu labi netaisīsi, stabulīte neskanēs!
Tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, stabulīt’!
5. Meitenīte, zilacīte, patur’ Jāņa stabulīt’!
Tur’, meitiņ, tur’, meitiņ, tur’, Jāņa stabulīt’!
6. Ja tu labi neturēsi, stabulīte neskanēs!
Tur’, meitiņ, tur’, meitiņ, tur’, Jāņa stabulīt’!
Dalībnieki sastājas divos vienādos dārziņos; viens – iekšējais, otrs – ārējais. Vienā stāv puiši, otrā – meitenes. Dziedot panta pirmo pusi, ārējais aplis kustās pa labi, bet iekšējais – pa kreisi, un šis virziens saglabājas visu spēles laiku. Dziedot otro daļu, kāds spēlētājs no iekšējā dārziņa (to sarunā iepriekš) pāršķeļ ārējo apli un izved savējo ārā. Bet tas, pie kā kreisās rokas tika pārcirsts ārējais aplis, ieved savējos iekšā. Tā katrā pantā vidējais dārziņš mijas vietām ar ārējo. Tam, kas ved iekšā, jāiet lēnāk, savukārt tam, kurš dalībniekus ved ārā, ir jāpasteidzas. Izmainīšanās notiek panta otrajā daļā, un, ja nepaspēj samainīties, otro panta pusi dzied vēlreiz.
Ja priekš Jāņa dienas iznīcina vienu odu, tad rodas simts vietā; bet ja pēc Jāņa dienas vienu iznīcina, tad simts iznīkst.
Piecus gadus ganos gāju,
Katru gadu kažociņš;
Nu atnāca Jāņa vakars,
Visi pieci mugurā.
Nāc nākdama, Jāņu diena,
Visi ļaudis tevi gaida:
Gaida govis, gaida gani,
Gaida lauku arājiņ’.
Jāņu mātei kroni pinu
Ar ozola zīlītēm,
Lai tai auga raibas govis
Ziedaiņām kājiņām
Mīļi lūdzu Laimes mātes:
Dod man Jāni arājiņu!
Jānim vērši, Jānim govis,
Jānim bēri kumeliņi;
Kad atnāca Jāņa diena,
Visi Jāni daudzināja.
Jāņa tēvs alu dara
Baltā bērza muciņāi;
Jāņa māte sieru sēja
Baltā linu audeklāi.
Es vācieti dancināju
Pašā Jāņu vakarā:
Pauti gāja bicu, bacu,
Pipelīte uhcakcā!
Jānīts nāca pār kalniņu
Zelta kanna rociņā,
Es palaidu savu suni,
Nu sēž Jānis kociņā!
Jāņu naktī es Jums vēlu
Atrast skaistu tautu dēlu,
Lai tas ņēmējs būtu gruntīgs
Un lai izskats ar nav štruntīgs
Dzirnaviņas raudajàs,
Ka nelika vaiņadziņa.
Neraudiet, dzirnaviņas,
Likšu Jāņa vakarâ.
Īsa īsa Jāņa nakts,
Te satimsa, te izausa;
Nepaspēju bāliņam
Jaunas sievas salīgot.
Jānīt’s jāja gad’ apkārti,
Atjāj Jāņa vakariņu.
Norīb zeme atjājoti,
Noskan pieši nolecoti.
Jānīt’s sēdēj kalniņā,
Vara bungas mugurā.
Sit, Jānīti, vara bungas,
Lai ceļas Jāņa māte.
Sit, Jānīti, vara bungas,
Vārtu staba galiņā,
Lai klausās tie ļautiņi,
Kam nav sava bungotāja.
Soldu olu pīdarēju,
Jōņu dīnas gaideidams,
Lai varātu dyžan brangi
Sovus bārnus pacīnēt.
Ja kāds grib otru noskaust, tad vajaga Jāņa vakarā kurināt pirti un lūgt to pirtī, kuru grib noskaust.
Papardītei grūta dzīve…
Papardītei grūta dzīve,
Līgo Līgo
Jāņu naktes baidījās,
Līgo Līgo
Jāņu naktī Jāņa bērni,
Līgo Līgo
Papardītes retināja
Līgo Līgo !
Nāc, iepīsim vasaras savas… Nāc, iepīsim vasaras savas
Jāņu vainagā biezā!
No madarām,vīgriezēm,papardēm,
No ozollapām dižām.
No miglas pa smalkai nītij.
Un rasas zīlēm kā krellēm.
Iepīsim vasaras savas
Vasaras Saulgriežu stellēs!
Sildīs seģene dārgā
Košām vasarām austa,
Kad ziemas Saulgriežu baltums
Cels savas plaukstas vēl augstāk.
/G.Salna/
Ja Jāņa vakarā ieliek padusē olu un tura līdz nākošiem Jāņiem, tad no tās izšķiļas pūķis.
Kas spīdēja, kas mirdzēja
viņā lauka galiņā?
Jānīts kūra uguntiņu
savus bērnus gaidīdams.
Līgo svētku galdā vienmēr lika Jāņu siera rituli, kas arī ir kā saules simbols. Balstoties uz seno latviešu ticējumiem, siera uzlikšana galdā veicināja govs piena došanu nākamajā vasarā. Svētku galdā liek visu apaļu – pīrāgus, maizi un maizītes, plāceņus, pirmās zemenes un citu.
Ja reibt, tad tikai no papardes zieda,
Ja slīgt tad tikai apskāvienos,
Ja zaudēt, tad tikai skaidro saprātu…
Jāņa naktī, kad parādās zvaigznes, ja atminēsi savu zvaigzni, tad paliksi svēts.
Ja vien paši jautri būsim,
Papardītē laimi gūsim!
Galu galā varam mēs,
Sirdi zaudēt papardēs!
Lai saulgriežu naktī līgotājus silda Jāņuguns liesmas,
Un sirdī ikkatrā skan gaismas dziesmas!
Kaut es būtu tik bagāta.
Kā Jānītis šovakar:
Papardīte Jāņu nakti
Zelta miglu nomigloja.
Jāņu nakti meitām vajaga mest Jāņu vaiņagus ozolā. Kurš vaiņags uz pirmo sviedienu pakaras zaros, tā meita to pašu gadu izies tautās. Kuras meitas vaiņags nokrīt zemē, tai vēl tautas jāgaida. Cik reizes vaiņags nokrīt zemē, tik gadi jāgaida.
Kad Jāņa rītā bez saules iet uz avotu mazgāties, tad paliek skaists.
Jāņa naktī zied paparde ar krāšņiem ziediem. Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas.
Ja Jāņa dienā ņem adatu rokās, tad uz pirkstiem metas augoņi.
Dar’, bāliņ, miežu alu,
Dod Jāņam padzerties!
Šogad mieži trekni auga,
Alus rūga putodams.
Šito alu es nedzeršu
Es redzēju kā brūvēja.
Jānīts laida ķipītī,
Pie sterdera stāvēdams.
Papardīte izziedēja
Pašā Jāņu naksniņā;
No tālienes puiši nāca
Papardītes lūkoties.
Met, meitiņa Jāņa nakti
Liepiņā vainadziņu:
Ja palika zariņos,
Vedīs tevi šoruden.
Ja nokrita zemītē,
Vedīs tevi citugad’.
Metiet, meitas Jāņa nakti
Upē savu vainadziņu;
Kam ar straumi aizpeldēja,V
edīs meitu šorudeni.
Kam nogrima dibenā,
Tā bez vīra šorudeni.
Ja Jāņa dienā saimnieks neiztaisa alu, tad viņam šinī rudenī nepadosies mieži.
Dievs dod mūsu Jāņa mātei
Labu vien piedzīvot:
Piecas cūkas , sešus kuiļus,
Septiņsimti suvēniņu.
Ei, Jāniti, Pieteriti,
Ka nāciet vienu vietu!
Kad bij man sieru siet,
Kad uzlūgt Jāņa bērnus?
Labvakaru, Jāņa māte,
Tev ir govis laidarā!
Kur tad lielā siera plāte,
Sviesta bļoda aizdarā?
Bij man piecas govju galvas,
Aitas ļipas tirināja,
Tagad tukšs – nevienas spalvas,
Banka visu atķīlāja.
/I. Šteinberga/
Jānits man sieru prasa,
Teica savu Jāņu zāli.
Kas ta tāda Jāņu zāle,
Drīz bij stīva, drīz lunkana?
Kas tur nāk par laukiem,grāvjiem,
Kam tāds kažoks balts un plats?
Tas ir Jāņu tēvs zem grādiem,
Nospriedis,ka Jaunais gads!
Nelīst lietus, nelīst lietus,
Šodien lietus nevajaga, šodien lietus nevajag.
Salīs manas Jāņu zāles,
Salīs paši Jāņu bērni.
Dod, Dieviņi, saules gaisu,
Dzen lietiņu jūriņāi!
Lai iekūra Jāņa bērni
Kalnā Jāņa uguntiņu
Lai siera ritulis ripo,
Lai puto alutiņš salds,
Lai uzzied papardes zieds,
Un ataust Jāņu rīts balts
Slikta nāca Jāņu diena
Ar slapjumu, ar aukstumu:
Visi ziedi izmirkuši,
Visas gunis izdzisušas.
Jānīts dzēra alutiņu,
Visi smējās tik par viņu.
Šis nu sabēdājies mauj:
Gribat, lai jūs visus kauj!??
Jānīts ēd sieru.
Liekat man mieru!?
Visi sāk nu dziedāt:
Laiks ir svinēt Līgo!?
Dieviņš gāja pa celiņu
Pašā Jāņu vakarā.
Balti svārki mugurā,
Zelta niedra rociņā
Jāņa bērni sanākuši,
Man vēl alus kocenē.
Jāj, Jānīti, apkārt kalnu,
Līdz izkāsu alutiņu!
Jāņu naktī paparde ziedot zelta ziediem. Kam to palaimējas redzēt, tas var vēlēšanos iedomāties, kura noteikti piepildīsies.
Atslēdziņa nolūzuse
Manam dziesmu pūriņam;
Lai dziesmiņas pataupās
Līdz Jānīša vakaram.
Īsa, īsa Jāņa nakte,
Aiz visām naksniņām,
Vienu malu tumsa nāca,
Otru malu gaisma ausa.
Kas to saka, tas meloja,
Ka ir gara Jāņa nakte,
Te satumsa, te uzausa,
Te saulīte gabalā!
Līgo un Jāņos dziedot dziesmas pret skauģiem un burvjiem, atmuguriski jāvelk pīlādža koks. Ar pīlādzi var apiet dzīvojamo ēku, kūti, pirti, dārzu, arī izbakstīt kurmja rakumus, lai tie nerakā laukus. Kad viss apstaigāts, pīlādzi iesprauž pagalma viducī.
Atcel vārtus, Jāņa māte,
Nu nes zāles Jāņa bērni!
Jāņa bērni nokusuši,
Jāņa zāles lasīdami.
Ai, Jānīti, Dieva dēls,
Tavu kuplu cepurīti.
Auga mieži, auga rudzi
Apakš tavas cepurītes.
Pērn bij Jāņi, šogad Jāņi,
Citu gadu atkal Jāņi;
Tēvs bij Jānis, dēls bij Jānis,
Manam dēlam atkal Jānis.
Paldies saku māmiņai,
Kas Jānīti vārdā lika.
Kad atnāca Jāņadiena,
Visi Jāni daudzināja.
Siesim sieru palagos,
Jāņu dienu gaidīdami;
Kad atnāks Jāņu diena,
Pamazām izdalīsim.
Šim stūrītis, tam stūrītis,
Jānītim viducītis.
Saulīt, mana māmuliņa,
Parādiesi sudrabāi,
Parādies sudrabā,
Pašā Jāņa rītiņā.
Kas to saka, tas meloja,
Ka ir gara Jāņa nakte –
Te satumsa, te uzausa,
Te saulīte gabalā.
Kā tos Jāni sagaidīja,
Tā to Jāni pavadīja:
Līgodami sagaidīja,
Līgodami pavadīja.
Jāņa diena sagaidīta,
Jāņa diena pavadīta,
Nepaguvu dziesmu pūru
Līdz pusīti nodziedāt.
Labdien, kaimiņ!
Dalībnieki izveido apli un sastājas cieši cits aiz cita. Viens no dalībniekiem uzņemas vadītāja lomu.
Uzsākot rotaļu, vadītājs skrien apkārt aplim (pa ārpusi) un pa ceļam pieskaras kādam no dalībniekiem. Tas, kuram pieskārsies vadītājs, tūdaļ atstāj savu vietu aplī un skrien apkārt, bet uz pretējo pusi. Abi skrējēji, skrienot uz dažādām pusēm, ceļā satiekas. Šajā brīdī viņiem jāapstājas, jāsarokojas un jāsasveicinās, sakot: “Labdien, kaimiņ!”
Tikai pēc tam katrs drīkst turpināt skrējienu, lai drīzāk ieņemtu brīvo vietu.
Abiem dalībniekiem uzdevums ir viens un tas pats, tātad, kurš pirmais nokļūst līdz brīvajai vietai, tas tur paliek, bet tam, kurš nokavē, būs jāskrien vēlreiz apkārt aplim- nu jau ar citu partneri.
Jāņu naktī vajag kailam apskriet labības laukus, tad labi aug.
Ko pēc senlatviesu ticējumiem Līgo un Jāņu dienas ugunskura pelnos ber Dieviņš?
(Naudu)
Tradīcija no saules rieta līdz saules lēktam dedzināt Jāņu uguni jeb Jāņu sveci ir saistīta ar simbolisku gaismas pārnešanu uz nākamo gadu. Uguns dedzināšanas vietai ir jābūt augstākajā vietā, tā kā jāņuguns godina un aicina gaismu. Ar Jāņu ugunskuru ir saistīta arī tāda tradīcija kā lēkšana pār ugunskuru, jo ugunij Līgo svētku kontekstā tiek piemērota arī šķīstīšanas, attīrīšanas un apbrīnojama spēkavota nozīme.
Jāņa bērni satecēja
Zaļas birzes maliņā.
Te uguņi, tur uguņi,
Jāņa taure atskanēja.
Ja viena saimniece grib, lai otrai saimniecei nebūtu daudz piena, tad viņa Jāņu vakarā iet ar dvieli govis slaukt un paņem arī spaini līdz. Ja kūts nav vaļā, viņa stāv pie durvīm un slauc to dvieli.
Ja Jāņu vakaru izlaiž caur skursteni baltu balodi, tad to cilvēku visi mīlot.
Auniet kājas, puiši, meitas,
Rītu būs Jāņu diena;
Tad iesim dziedādami,
Jāņu bērnus meklēdami.
Lij, lietiņi, kad līdams,
Nelij Jāņu vakarā;
Tev pieder viss gadiņš,
Man tik Jāņu vakariņš.
Visu gadu Jānīts jāja,
“Mynthon” bija vienmēr klāt.
Tagad šim tik svaiga elpa-
Dāmas nelaiž citur jāt.
Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita:
I sievām, i meitām
Zaļi ziedu vainadziņi.
Kas Jāņu rītā pirms saules lēkta iet uz avotu mazgāties, tas kļūst skaists
Skaistas puķes izziedē
Pašā Jāņu vakarā;
Skaistas meitas izprecē
Pašā ziedu laiciņā.
Mezha zvēri skaisti dzied,
Jāņu tēva alu baudījuši,
Alnis vēma, irbe kliedza,
Bebris purnā sasolīja
Meitām jāiet Jāņu naktī līgot; ja gulēsi Jāņu nakti, mūžam vīra nedabūsi.
Ciema puiši piedzēruši,
Sagūluši grāvmalā;
Mūsu meitas gaŗām gāja,
Virsū svieda Jāņu zāles.
Kas tur brēca, kas tur kliedza pašā Jāņu vakarā.
Jānīts lēca ugunī
Velns zin kādā sakarā!
Samtenītes, baltrozītes-
jaunu meitu Jāņu zāles.
Zirga stobri, purva grīšļi-
Jaunu puišu Jāņu zāles.
