Jāņu dienas pantiņi, apsveikumi un dzejoļi
Jāņi un Līgo kopā veido vienus no vispopulārākajiem un unikālākajiem svētkiem Latvijā. Šie svētki ir pirmie, par ko mēs stāstam viesiem, kad tie mums prasa, ko latvieši svin. Nenoliedzami, šie ir visgaidītākie vasaras svētki un to svin katrā sētā. Tikai retais latvietis nepavada jūnija mēnesi plānojot, ko un kā darīs Jāņos.
Jāņi ir seni latviešu tautas svētki, kuri ir vislabāk saglabājušies līdz mūsdienām no visiem saulgriežu svētkiem, saglabājot savu unikalitāti plašākā Eiropas kultūras kontekstā. Jāņi tiek saukti arī par vasaras saulgriežu svētkiem, un tos oficiāli atzīmē 23. un 24. jūnijā. Lai gan vārda diena Līgām ir 23. jūnijā, šīs dienas vakaru atzīmē kā Jāņu vakaru. Vārda dienā Jāņiem ir 24. jūnijā, ko mēdz saukt par Līgo dienu. Šāds neliels sajukums nevienu nemulsina, jo Jāņu vakars tradicionāli saplūst kopā ar Līgo dienu, jāņotājiem sagaidot saullēktu.
Latviešu tautasdziesmu starpā ir ļoti daudz Jāņu pantiņi. Visticamāk, tie ir visapdziedātākie svētki visā plašajā latviešu tautasdziesmu klāstā. Dziesmas par Jāņu tēvu, Jāņu sieru un alu, kā arī citi apsveikumi Jāņos ir dominējošās latviešu radio viļņos visu jūniju, kā arī ievērojamu laiku pēc tam.
Populārākais veids, kā radīt apsveikumu Jāņos kādam sev tuvam cilvēkam, ir vainaga uzpīšana. Ozolu un pļavas puķu vainagi ir viena no simboliskākajām Jāņu tradīcijām, līdzīgi kā siera ēšana, alus dzeršana un lekšana pāri ugunskuram. Jāņu naktī populāri ir dziedāt Jāņu un Līgo dziesmas, kā arī doties papardes zieda meklējumos. Katrā latviešu ģimenē mēdz būt individuāli Jāņu dienas apsveikumi un tradīcijas.
Šajā sadaļā ir atrodami labākie apsveikumi Jāņu dienā, dažādi Jāņu dienas pantiņi un cita veida atraktīvi un populāri sveicieni Jāņos. Jāņu apsveikumu radīšana, šķiet, ir ikviena latvieša specialitāte. Vienkāršu pantiņu Jāņos, ar saucienu “Līgo, Līgo” spēj radīt jebkurš, taču ja trūkst ideju vai ir vēlme dalīties ar ko oriģinālāku, šī sadaļa ir īstais avots dažādiem Jāņu apsveikumiem un Jāņu dzejoļiem.
Puiši pēc meitenēm lūkojās,
Meičas pēc puišiem līgojās,
Vainadziņš galviņā neturās,
Jāņu naktī viss notiekās!
Tur man tika Jāņos ieti,
Kur priecīga Jāņa māte,
Kur priecīga Jāņa māte,
Tur priecīga dzīvošana.
Jānīšam brālīšam
Zila pumpa vēderā(i).
Tālab zila pumpa,
Ka meitiņas nemīlēja
Es uzliku Jānīšam
Zaļ’ ozola vaiņaciņu:
Lai Dievs dod Jānīšam
Labas bites ozolā.
Jānīts nāca par gadskārtu,
Savus bērnus apraudzīti, .
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja.
Es pārsviedu zelta zirni
Par sudraba ozoliņu,
Lai tas krita skanēdams
Uz Jānīša cepurīti.
Zāle aug līdz Jāņa vakaram, bet jau ar Jāņa dienu sāk briest. Tādēļ zālēm un tējai jāievāc augi līdz Jāņa dienai.
Jānīt, tavu stipru zāli,
Appirdos noraujot:
Kātiņš rokas resnumā,
Ziediņš plaukstas platumā.
Iesim iekšā apraudzīt,
Vai būs silta istabiņa:
Jāņu bērni nosaluši,
Visu nakti līgojot.
Ņem, Jāniti, bēru zirgu,
Apjāj manu rudzu lauku,
Izmin smilgas, izmin lāčus,
Lai aug mani tīri rudzi.
Ņem, Jāniti, dulu zirgu,
Apjāj manu miežu lauku,
Izmin smilgas, izmin gušņas,
Lai aug mani tīri mieži.
Ņem, Jāniti, dzelten’ zirgu,
Apjāj manu auzu lauku,
Izmin smilgas, izmin puķes,
Lai aug mani tīras auzas.
Ņem, Jāniti, seķa zirgu,
Apjāj manu zirņu lauku,
Izmin smilgas, izmin gušņas,
Lai aug mani tīri zirņi,
Lai aug mani tīri zirņi
Zarotàma pākstitèma.
Ņem, Jāniti, zilu zirgu,
Apjāj manu linu lauku,
Izmin gaurus, izmin akļus,
Lai aug mani tīri lini.
Visa laba jāņuzāle,
Ko plūc Jāņu vakarā,
Visas labas Līgo dziesmas,
Ko dzied Jāņu vakarā!
Jāņu vakarā pušķo laukus: kāpostos sprauž liepu zaru, lai mīksti kāposti izaug, rudzos ozolzaru, lai cieti zari, pīlādzi pie vārtiem, lai sātāns netiek iekšā, mežrozes pie kūts, lai raganas netiek govis slaukt.
Ar kauniņu vakar biju,
Ar kauniņu rītā būšu.
Bez kauniņa vien tik biju
Pašā Jāņu naksniņā.
Jānīt’s nāca pār gadskārtu
Savus bērnus apraudzīti,
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja.
Gan tie ēda, gan tie dzēra,
Gan Jānīti daudzināja.
Jānīts sēda ozolā,
Vaska sveces rociņā;
Tās dedzina Jāņa nakti,
Lai redz ceļu Jāņa bērni.
Jāņu mātei lielas govis
Tā kā vienas briežu mātes;
Tā sasēja lielu sieru,
Jāna bērnus gaidīdama.
Ai, māmiņa, ai, māmiņa,
Tavs Jānīt’s nebēdnieks:
Vakar dzina blusai pēdas
Pār meitiņas vēdergalu.
Kad Jāņa sestdienas vakarā uz piena tolenīšiem uzliek liepu lapas, tad govīm tai gadā ir arvienmīksti pupi.
Nāc nākdama, Jāņu diena,
Ko tik ilgi kavējies?
Savīst mani puķu kroņi
I rozītes izravētas.
Lai līst visskaistākais lietus,
Visdzidrāko rasu dod rīts
Un kaut ko no Saulgriežu brīnuma,
Lai katrs paņem sev līdz!
Smaržos zāle,glāstīs vējš,
Dabu pāršalks lietus spējš.
Vienreiz gadā varam mēs
Ziedu meklēt papardēs!!!
Jānits jāja rudzu lauku
Ar pelēku mētelīti,
Lai zied mana rudzu druva
Pelēkiem ziediņiem.
Lai mīlēja kas mīlēja
Jānītis tas gan mīlēja
Viņiem ir tie lielie zvani
Lielās biksēs zvana skaļi
AI Jānīti Dieva dēls,
tavu kuplu cepurīti,
Auga mieži auga rudzi,
apakš tavas cepurītes.
Visu gadu naudu krāju,
Jāņa dienas gaidīdams;
Nu atnāca Jāņa diena,
Nu naudiņa jātērē;
Nu naudiņa jātērē,
Nav ne plikas kapeiciņas.
Jāņa dienā dzen sievas visus savus lopus: govis, aitas, cūkas uz kopu ganību. Tur iztaisa zemē caurumu, kur tad ieliek olu, karašas, alu. Nu uzkur tur uguni un tura maltīti. Tas esot lopiem par labu.
Lai visu uzplaukušo puķu melodijas
Ar dzimtās puses vasarlaika gaismu
Jums uzdāvā to brīnumaino ziedu,
Ko tikai reizi gadā atrast var.
Jānits savu kumeliņu
Iejāj bišu dārziņā
Medainām kājiņām,
Vaskainiem iemauktiem.
Jāņa mātes zīda kleite, līgo
līgo!
Lādītē salocīta, līgo!
Kad atnāca Jāņu diena, līgo
līgo!
Tad vilkās mugurā, līgo!
Kad pagāja Jāņu diena, līgo
līgo!
Lādītē salocīja, līgo!
Kad Jāņa nakti zirgus atstājot ganībās, tad ar tiem jājot lietuvēni un raganas.
Negulu, negulu
Jānīša nakti,
Lai mani rudzīši
Vilnī nekrīt.
Negulu, negulu
Jāņīša nakti,
Lai mani pūrīši
Vilnī nekrīt.
Negulu, negulu
Jānīša nakti,
Lai mani miežiņi
Vilnī nekrīt.
Negulu, negulu
Jānīša nakti,
Lai manas auziņas
Vilnī nekrīt.
Negulu, negulu
Jānīša nakti,
Lai mani zirniņi
Vilnī nekrīt.
Negulu, negulu
Jānīša nakti,
Lai mani liniņi
Vilnī nekrīt.
Visu gadu nedabūju,
Ko dabūju Jāņu nakti:
Dabūj` sedlus, dabūj` zirgu,
Dabūj` skaistu pīzdiņu.
Lietus vien, lietus vien
Visu garu vasariņu;
Dod, Dieviņ, saules gaismu
Jel tai Jāņu vakarā.
Īpašs spēks Jāņos piemīt ūdenim, tāpēc ar jāņuguni rokās jāiet uz tuvējo dīķi vai ezeru peldēties, lai jāņubērni visu laiku ir jāņuguns svētības lokā. Var peldēties kaili, apjozties ar papardēm un citām jāņuzālēm. Ar nodomu – būt veseliem un auglīgiem – ved peldināt arī zirgus un citus mājlopus.
Kas tie tādi Jāņa bērni,
Nelīgoja, nedziedāja.
Es dziedāju, man skanēja,
Man Jānīts palīdzēja.
Visu gadu dziesmas krāju
Sudrabiņa vācelē,
Pašā Jāņu vakarā
Izbārstīju pagalmā.
Ja Jāņos lijis – arī labības pļaujas laikā līs.
Lai siera ritulis ripo,
Lai puto alutiņš salds,
Lai uzzied papardes zieds,
Un ataust Jāņu rīts balts.
Lai tad puto jāņu alus,
Jāņu siers lai zobos drūp;
Un no kontrobandas gaļas,
Šašļiks cepinoties kūp!
Sarijušies riepu dūmus,
līgotāji meklē krūmus,
rītam austot Jānis klusi,
streipuļoja uz māju pusi!!!
Jānīts brauca katru gadu,
Atved ziedu vezumiņu:
Še saujiņa, tur saujiņa,
Lai zied visa pasaulīte.
Kas palēja sudrabiņu
Pie Jānīša nama duru?
Jāņa bērni pielējuši,
Jāņa nakti līgojot.
Jānīšam ārzemēs
Tautumeita pazudusi
Brauc Jānīti Dzimtenē
Velc meitiņu papardēs
Jānīšam piederēju
Zem ozola stāvēdama.
Vai nu tāda nieka dēļ
Ies pa zemi vārtīties?
Jānīšam brālīšam
Zila pumpa vēderā(i).
Tālab zila pumpa bija,
Ka meitiņas nemīlēja.
Alus kausi – Jāņu sieri,
Dziesmas dzied pat latvju krievi.
Jampadrači – jautras dejas,
Ieplūst līksme visu sejās!
Es jums saku, jauni puiši,
Nenākat šo naksniņu:
Jānis sēd kalniņā,
Pātadziņa rociņā.
Iemetam Jāņu zāles
Jauna puiša gultiņā.
Dievs dod tam citu gadu
Otru jaunu gulētāju!
Kaut es būtu tik bagāta.
Kā Jānītis šovakar:
Papardīte Jāņu nakti
Zelta miglu nomigloja.
Uz augiem kondensējies gaisa mitrums, ar ko Jāņu dienas rītā jāmazgā mute.
(Rasa)
Izstaigāju grāvju grāvjus,
Buldurjāņa meklēdama;
Nu atradu buldurjāni
Pašā dārza maliņāi.
Lietiņš lija pavasari,
Lietiņš Jāņa vakarā;
Jāņa bērni samirkuši,
Zem ozola stāvēdami.
Zaļu dienu pirti kūru
Ar ozola zariņiem,
Lai peras tie ļautiņi,
Kam bij kaula kažociņš.
Es redzēju Jāņa rītu,
Kur saulīte medīt gāja:
Divi zelta kucentiņi
Apzeltītu irbi dzina.
Jāņu vakarā vecenes, kurām ir sakari ar ļauniem gariem, staigājot pa kaimiņu laukiem, plūkdamas zāli, ar nolūku atņemt kaimiņu govīm pienu. Jāņu nakti laidaros šīs vecenes esot ieradušās suņu izskatā un zīdušas pienu.
Ja Jāņa dienas pusdienā vai pusnaktī redz kur naudu kaltējamies, tad vajadzīgs uzmest no kreisās kājas kaut ko virsū un tā uguntiņu apslāpēt, tad tās vietā paliekot naudas čupiņa zemē.
Lai līgoja kas līgoja
Kāmītis tas nelīgoja
Visi Jāņi apkārt dumji
Pliki lēca pār uguni
Līgodama upe nesa,
Zaļu zīļu vainadziņu,
Dziedādams Jānīts nesa,
Vainadziņa vijējiņu.
Šādi Jāņi, tādi Jāņi
Mūs’ Jānīti nepanāca:
Mūs’ Jānītis alu dara,
Deviņ’ tautas dzirdināja.
Ja Jāņu nakti ierauga trejdeviņus jāņtārpiņus, tad var trejdeviņas laimes vēlēties.
Sporaugi, kas atbilstoši Jāņu leģendai reizi gadā, Līgo naktī uzzied.
(Papardes)
Jāņa dienas naktī jāņem gluži melns suns jeb teļš, jāiet ar to uz mežu, tur jāuzvāra lielā katlā ūdens, un tur jāiemet paņemtais kustonis tik ātri, ka suns nedabū kaukt jeb teļš bļaut. Katlam jāuzliek vāks un tikmēr jāvāra, kamēr gaļa atkrīt no kauliem. Kad tas izdarīts, tad jānodzēš uguns un jāņam kauli laukā. Nu ir jābāž kauli cits pēc cita mutē un jāprasa otram: “Vai tu mani redzi?” Kad otrs atbild: “Redzu”, tad jāņam atkal cits kauls, kamēr otrs saka, ka neredzot. Ja šādu kauliņu pie sevis turot, tad, lai ejot kur iedams, neviens kauliņa nesēju neredzēšot.
Jāņa vakarā tīrumos jāsprauž meijas. Tad aug kupla labība.
Jāņu māte sieru sēja
Aiz pirtiņas elksnīšos;
Nebij lāga sasējusi,
Pati visu apēdusi.
Ja Jāņu naktī govis mauj, būs slapjš rudens.
Paldies saku Jānišam
Par ēdumu, par dzērumu.
Nu ar Dievu, Jāņu māte,
Līdz citam Jānišam.
Jauni puiši, jaunas meitas,
Nav vairs tālu Jāņa diena:
Šī dieniņa, rītdieniņa,
Parīt pati Jāņa diena.
Jāņu naktī zemē ierakta nauda mežā kaltējoties.
Mīlas naktī alu dzēru
Līdz pašam(i) galiņam
Tagadam(i) nevarēju
Tikt līdz meičas maciņam
Es iespraudu ozoliņu
Pagalmiņa viducī;
Jānits kāra cepurīti,
Es pakāru vaiņadziņu.
Es iesviežu Jāņu zāles
Pašā Jāņa gultiņā,
Lai Dievs dod Jānišam
Citgad otru gulētāju.
Jāņu nakti līgot gāju,
Mīkstu sieru gribēdama,
Mīkstu sieru gribēdama,
Saldu alu padzerties.
Līgojati, līgojati,
Nav vairs tālu Jāņa diena –
Šī dieniņa, rītdieniņa,
Parīt pati Jāņa diena.
Līgo lauki, līgo pļavas,
Savas dienas gaidīdami;
Kad atnāca Jāņu diena,
Visiem ziedu seģenītes.
Kad liegi vēji šalkos koku zaros,
Nāks meitenes ar ziediem matos.
Tad lietus lāses pļavas ziedus skars,
Lai sirdī atkal plauktu pavasar(i)s.
Būs skaista Jāņu nakts, būs liesmas,
Kam pateicību teiks, kam dziesmas.
Dažs alus kausam savu sirdi dāvās,
Bet vairums kritīs otra puses skavās.
Būs īsā, īsa Jāņu nakts bez miega,
Jo papard(es) ziedi neveras zem sniega.
Tev nāksies atvērt savu karsto sirdi,
Ja dāmas čukstus pareizi vēl dzirdi.
Ak, skaistā Jāņu nakts ar alus krūzi,
Un mīļa meitene ar balti vaļā blūzi.
Ak, jaunība, ak, skaistie dzīves maldi,
Kad neprātībā plūktie ziedi bija saldi.
Visas zāles, kas plūktas Jāņa vakarā, der ārstēšanai.
Alu alu, Jāņa tēvs!
Tavus miežus izravēju;
Ja nedosi alus dzert,
Ar puišiem izviļāšu.
Augstu šūpoties,
Zemu lūkoties!
Jāņu zāli salasīt,
Papardziedu uzmeklēt!
Jāņu uguni kurināt,
Siera rituli’ ripināt!
Dziesmas skaļi izdziedāt,
Jāņu alu padzerties!
Es Jānīti dancot vedu
Pašā Jāņu vakarā;
Jāņišam bij santa bikses,
Man sidraba lindraciņi;
No Jānīša santi put,
No maniem sidrabiņš.
Par gadiņu Jānīts nāca,
Ko mēs Jāni mielosim?
Sildam pienu, cepam raušus,
Pinam krāšņus vainadziņus.
Ozols nāca pa Daugavu
Ar visām bitītēm;
Dievs dod mūsu Jānīšam
Simtu bišu kozuliņu!
Visu gadu naudu krāju,
Jāņu vakar’ gaidīdams;
Kad atnāca Jāņu vakars,
Par kapēķi brandavīnu.
Kad visi saposušies goda drānās, galvā vainagi un rokās jāņuzāles, pagalmā ar dziesmu daudzina Jāni, lai tas neaizjāj garām!
Kas gulēja Jāņu nakti,
Tas ne velnam nederēja.
Neredzēja Jāņu naktes,
Kā ziedēja papardīte;
Kā ziedēja papardīte
Zeltītiem ziediņiem;
Kā dziedāja Jāņu bērni,
Kā dimdēja tautu zeme;
Kā dimdēja tautu zeme,
Sili, meži locījāsi;
Kā zvēroja darvas mucas,
Kā saulīte rotājāsi
Puiši puiši, Jāņa diena,
Jāsim meitu raudzīties!
Kuŗš tālāku aizjāsim,
Tas skaistākas dabūsim.
Tēva gods, tēva gods,
Kur tās pašas mātes gods?
Tēvis alu padarīja,
Māte sieru nesasēja.
Lija lietus Jāņu dien’,
Lija Jāņu vakariņ’.
Tas lietiņš labu dara,
Kas nolija Jāņu dienu;
Tas lietinš sliktu dar’,
Kas lij’ Jāņu vakarā.
Ja nopin vārpu vainagu, tad ir laba raža.
Jāņu diena, Jāņu diena,
Nu pats Jāņu vakariņš;
Pats Jānītis zābakos,
Jāņa sieva kurpītēs.
Visi putni priecājās,
Jāņu dienu gaidīdami;
Kad atnāca Jāņu diena,
Visi spārnus plivināja.
Vai, vai, Jānīti,
Tavu asu rīku!
No zirga lēkdams,
Nodūra sivēnu.
Mūs` Jānītis klēti taisa,
Grib rudeni sievu ņemti,
Ne jumtiņa, tik spārītes,
Jau gultiņa apakšāi.
Ja Jāņos līgo, aug gari lini.
Kroņi līgojošu jāņu bērnu galvās.
(Vainags)
Jāņu nakti saimnieks uzmauc sev kaklā zirga sakas, loku grožus, iet pa otra saimnieka tīrumu un met tur olu vanckarus, ja grib otru noburt.
Jānīts kūla savu sievu,
Kam nesēja lielu sieru,
Kam nesēja lielu sieru,
Kam maziņu plikšināja.
Jāņiem kroņus Rīgā vedu
Ar deviņi melni zirgi,
Pretim nāca Rīgas kungi,
Siekiem naudu mērodami.
Ja Jāņu naktī jaunas meitas skatās ezerā, tad ezera ūdenī varot redzēt īsto precinieku.
Es Jānītis, tu meitiņa,
Iesim abi velēties:
Man ir laba bungu vāle,
Sitīš` tavā silītē!
Jānīt, Jānīt,
Vai tev alus ir brūvēts?
Šodien, rītdien,
Pairīt pati Jāņu diena
Es pazinu to sētiņu,
kur gaidīja Jāņa bērnus.
Tā sētiņa izpušķota
ar zaļiemi ozoliem.
