Jāņu rotaļas un spēles

Saule un Mēness
Spēle sākas ar dziesmu:
Neguli, saulīte, ābeļu dārzā!
Mēnesis izgāja malējas meklēt.
Bēdz, bēdz, saulīte, mēnesis dzenas!
Jau drīz saulīte mēneša rokās.

Spēlētāji izveido dārziņu. Meitene (saule) un puika (mēness) nostājas ārpus dārziņa. Dziedādami pirmos divus pantus, līgotāji iet pa apli. Saule un Mēness iet gar dārziņu pretējā virzienā. Ar vārdiem «Bēdz, bēdz» līgotāji apstājas. Mēness mēģina noķert Saulīti, kas bēg apkārt. Trešo pantu atkārto, līdz Sauli noķer, un tikai tad dzied ceturto pantu. Tad Saule un Mēness izraugās sev vietniekus vai arī – Saule nākamo Mēnesi, un otrādi.

Aitas rasotā pļavā
Senos laikos peldināja aitas Jāņa dienas rasā, lai tām būtu bieza un skaista vilna. Arī paši mazgājās rasā, lai būtu skaisti. Spēle ir ar to saistīta. Vadītājs – Jāņumāte stāv vienā pusē, vilks – kāds dalībnieks, paslēpies citā pusē, visi pārējie dalībnieki – aitiņas – “ganās” pļavas pretējā pusē. Jāņumāte sauc, aitiņas atbild:
– Aitiņas, mājās!
– Nevaram! (drebelīgā balsī).
– Kāpēc nevarat?
– Vilks krūmos!
– Ko viņš tur dara?
– Zobus trin!
– Cik asi vilkam zobi?
– Kā zobens!
– Un cik spožas acis?
– Kā mēness! (Dialogu pēc patikas var turpināt un pārveidot).
– Aitiņas, mājās!
Nu tad visas aitiņas skrien pie Jāņumātes, bet vilks mēģina noķert. Noķertās aitas pārvēršas par vilkiem un to paliek arvien vairāk. Kad paliek divas aitas, tās paliek par Jāņumāti un vilku nākamajā spēlē.

Salmu kūlis:Katrs dalībnieks izraugās draudziņu, nostājas pa pāriem, bet pāri atrodas dārziņā. Viens paliek vidūcī, un viņam par draudziņu iedod salmu kūli, nūju, slotaskātuvai ko citu. Dalībnieki iet pa apli un dzied (Jebkuru Jāņu vai Līgo dziesmu). Dziedot melodijas pirmo daļu, rotaļnieki iet pa apli. dziedot melodijas otro daļu, saķeras pāros un griežas elkoņos. Vidū esošais griezdamies dejo ar salmu kūli. Kad dziesma beidzas, tas, kas ir vidū nosviež salmu kūli, bet pārējie dalībnieki meklē sev jaunus draudziņus. Kurš paliek bez draudziņa, tam jāiet vidū un jādejo ar salmu kūli.

Pļāpīgie Līgo bērni. Spēles nosacījumi ir vienkārši – katram dalībniekam jāpasaka viena ziņa. Ejot pa apli, katram pirmajam šī ziņa jāpasaka priecīgi, bet katram otrajam – bēdīgi. Pirmais spēlētājs var iesākt “Labā ziņa – šodien ir Jāņu diena”, otrais turpina – “Bet sliktā ziņā – uz beigām iet alus un siers.” Nākamais spēlētājs atkal, atsaucoties uz iepriekšējā dalībnieka teikto, pavēstīs vienu labo ziņu un tā uz priekšu. Līdz ko kādam aptrūkstas sakāmais un viņš momentāli nevar izdomāt, ko teikt – jādod ķīla. Pēc tam šīs ķīlas var izpirkt,par to jau var izdomāt nākamos uzdevumus!

Ej pa virvi, nelīgojoties: Uz grīdas ar krītu novelk svītru vai noliek auklu, pa kuru droši un nelīgojoties jānoiet. To var padarīt jautrāku ar līniju taisot līkločus un zigzagus.

Lielais Jānis, mazais Jānis!

1. Lielais Jānis kalniņā strīķē savu izkaptiņ’, 2x
Trin, Jānīt, trin, Jānīt, trin, Jānīt, izkaptiņ’! 2 x (vai vairāk)
2. Ja tu labi neiztrīsi, izkaptiņa nekodīs!
Trin, Jānīt, trin, Jānīt, trin, Jānīt, izkaptiņ’!
3. Mazais Jānis lejiņā taisa savu stabulīt’.
Tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, stabulīt’!
4. Ja tu labi netaisīsi, stabulīte neskanēs!
Tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, stabulīt’!
5. Meitenīte, zilacīte, patur’ Jāņa stabulīt’!
Tur’, meitiņ, tur’, meitiņ, tur’, Jāņa stabulīt’!
6. Ja tu labi neturēsi, stabulīte neskanēs!
Tur’, meitiņ, tur’, meitiņ, tur’, Jāņa stabulīt’!

Dalībnieki sastājas divos vienādos dārziņos; viens – iekšējais, otrs – ārējais. Vienā stāv puiši, otrā – meitenes. Dziedot panta pirmo pusi, ārējais aplis kustās pa labi, bet iekšējais – pa kreisi, un šis virziens saglabājas visu spēles laiku. Dziedot otro daļu, kāds spēlētājs no iekšējā dārziņa (to sarunā iepriekš) pāršķeļ ārējo apli un izved savējo ārā. Bet tas, pie kā kreisās rokas tika pārcirsts ārējais aplis, ieved savējos iekšā. Tā katrā pantā vidējais dārziņš mijas vietām ar ārējo. Tam, kas ved iekšā, jāiet lēnāk, savukārt tam, kurš dalībniekus ved ārā, ir jāpasteidzas. Izmainīšanās notiek panta otrajā daļā, un, ja nepaspēj samainīties, otro panta pusi dzied vēlreiz.

Labdien, kaimiņ!
Dalībnieki izveido apli un sastājas cieši cits aiz cita. Viens no dalībniekiem uzņemas vadītāja lomu.
Uzsākot rotaļu, vadītājs skrien apkārt aplim (pa ārpusi) un pa ceļam pieskaras kādam no dalībniekiem. Tas, kuram pieskārsies vadītājs, tūdaļ atstāj savu vietu aplī un skrien apkārt, bet uz pretējo pusi. Abi skrējēji, skrienot uz dažādām pusēm, ceļā satiekas. Šajā brīdī viņiem jāapstājas, jāsarokojas un jāsasveicinās, sakot: “Labdien, kaimiņ!”
Tikai pēc tam katrs drīkst turpināt skrējienu, lai drīzāk ieņemtu brīvo vietu.
Abiem dalībniekiem uzdevums ir viens un tas pats, tātad, kurš pirmais nokļūst līdz brīvajai vietai, tas tur paliek, bet tam, kurš nokavē, būs jāskrien vēlreiz apkārt aplim- nu jau ar citu partneri.

Pikantā spēle ar avīzi. Jāizspēlē, kurš pāris dejos uz mazāka avīzes gabaliņa, bet tad jau var sākt to burzīt. Šajā spēlē vīrietim jāapsēžas, avīzes noliekot sev klēpī, bet sieviete, apsēžoties klēpī, mēģina to pēc iespējas vairāk saburzīt – uzvar tas pāris, kura avīze saburzītākā.

Pelīt, pīksti!
Šī spēle paredzēta daudziem dalībniekiem.
Vajadzigs: Šalle acu aizsiešanai, mūzika.
Spēles gaita: Spēlētājam aizsien acis, skan mūzika, kad mūzika apklust, pārējie spēlētāji sastingst un nedrīkst kustēties. Spēlētājs ar aizsietām acīm pieskaras kādam no spēlētājiem un saka: “Pelīt, pīksti!”.
Tad šim dalībniekam jāpīkst, bet tas, kam aizsietas acis, jāmēģina uzminēt kurš tieši tas ir. “Pelīte” var nopīkstēt 3 reizes.
Gadījumā ja nevar atminēt, kurš spēlētājs pīkstēja, izvēlas citu, kuram aizsien acis, atkal ieslēdz mūziku, un spēli turpina.

Skaiti, ja māki
Spēlēt gribētājus sastāda rindā.Uzdevums ir katram vadītāja norādītajam spēlētājam nosaukt nākamo ciparu, bet ar nosacījumu, ka visu ciparu vietā, kuri dalās ar 3 – jāpalecas un jāsaka – hop! Piemēram: viens, divi, hop, četri, pieci, hop… Kurš kļūdās – izstājas.

Akmentiņ, lec laukā!
Vajadzīgs: Mazs akmentiņš, ko ērti turēt plaukstā.
Spēles gaita: Dalībnieki sēž aplī, saķērušies elkoņos un kopā salikuši plaukstas. Spēles vadītājam sakļautās plaukstās ir akmentiņš. Vadītājs staigā apkārt, katra plaukstām pieskaras, it kā katram dotu akmentiņu.
Vienam spēlētājam plaukstās nemanāmi ieliek akmentiņu. Apstaigā visus spēlētājus.
Beigās spēles vadītājs saka: “Akmentiņ, lec laukā!”
Spēlētājs, kuram plaukstās ir akmentiņš, cenšas atbrīvoties no blakussēdētāju rokām un piecelties kājās. Viņš kļūst par vadītāju.