Jāņu tradīcijas
Senie latvieši ticēja, ka tas, kas sameklē papardes ziedu, dabūs bagātību, laimi un iespēju izzināt noslēpumus. Bija uzskatīts, ka papardes zieda sameklēšanu aizkavē ļaunie gari un raganas. Senie latvieši bija izgudrojuši dažādas paražas un ticējumus, kas it kā palīdzēja sameklēt papardes ziedu. Senie latvieši tāpat kā mūsdienās cilvēki nodevās miesiskā papardes zieda meklēšanai. Papardes zieda meklēšana un mīlas aktu saistība slēpjas papardes zieda vizuālajā līdzībā fallam, kas ir viens no Līgo svētku simboliem auglības kontekstā. Ikviena meita vēlējās ieņemt bērnu tieši Jāņu naktī, jo likumsakarīgi tieši pavasarī dzimušajiem bērniem vienmēr bija lielākas izredzes izdzīvot. Vispār Līgo svētku laikā valdīja seksuālā vaļība, jo tika uzskatīts, ka erotiskām nodarbēm ir maģiska nozīme, kas labvēlīgi ietekmē radošo veģetācijas spēku jeb auglību, tādējādi veicinot vispārēju dabas enerģijas palielināšanos.
Līgo dienā un Jāņos sievām un meitām no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags galvā ir kā burvju aplis, kas padara tās skaistas, gudras un auglīgas.
Jāņos viesi jācienā – ar ķimeņu sieru, alu un rupjmaizi!
Deja ap zaļojošu koku simbolizē augšanas spēku. Sevišķi sargā un godā vecus kokus. Tiem var ziedot alu, sieru, maizi.
Kārtīgam līgotājam visu Jāņu nakts jāpavada nomodā. Nakts beidzas ar mazgāšanos rīta rasā. Sens ticējums vēsta, ka Jāņu rītā jābrien pa rasu, jo tad apavos sabiršot nauda. Savukārt sievietēm rasā jāmazgā seja, lai iegūtu skaistumu.
Nosaluši pēc nakts peldes, jāņabērni lec pāri ugunskuram – uguns un dūmi vēlreiz attīrīs no visa ļaunā, šķīstīs un sasildīs. Saulgriežu ugunij pieskāries cilvēks iemanto veselību visam gadam.
Lai saimnieki būtu pārtikuši, Līgo un Jāņos augstu jāmet jāņuzāles, no vissīkākā zaļumiņa līdz plašajiem tīrumiem un dārziem viss jāapdzied!
Līgo svētku galdā vienmēr lika Jāņu siera rituli, kas arī ir kā saules simbols. Balstoties uz seno latviešu ticējumiem, siera uzlikšana galdā veicināja govs piena došanu nākamajā vasarā. Svētku galdā liek visu apaļu – pīrāgus, maizi un maizītes, plāceņus, pirmās zemenes un citu.
Jāņu nakti meitām vajaga mest Jāņu vaiņagus ozolā. Kurš vaiņags uz pirmo sviedienu pakaras zaros, tā meita to pašu gadu izies tautās. Kuras meitas vaiņags nokrīt zemē, tai vēl tautas jāgaida. Cik reizes vaiņags nokrīt zemē, tik gadi jāgaida.
Līgo un Jāņos dziedot dziesmas pret skauģiem un burvjiem, atmuguriski jāvelk pīlādža koks. Ar pīlādzi var apiet dzīvojamo ēku, kūti, pirti, dārzu, arī izbakstīt kurmja rakumus, lai tie nerakā laukus. Kad viss apstaigāts, pīlādzi iesprauž pagalma viducī.
Tradīcija no saules rieta līdz saules lēktam dedzināt Jāņu uguni jeb Jāņu sveci ir saistīta ar simbolisku gaismas pārnešanu uz nākamo gadu. Uguns dedzināšanas vietai ir jābūt augstākajā vietā, tā kā jāņuguns godina un aicina gaismu. Ar Jāņu ugunskuru ir saistīta arī tāda tradīcija kā lēkšana pār ugunskuru, jo ugunij Līgo svētku kontekstā tiek piemērota arī šķīstīšanas, attīrīšanas un apbrīnojama spēkavota nozīme.
Jāņa naktī meitas, gulēt iedamas, novilkušas visas drēbes līdz kreklam, arī apavus, un atstājušas pie gultas zemē. Kurš ir meitas brūtgāns, tas nākot nakti pie gultas, bet drēbēm pāri nekāpjot, tikai paceļot un noliekot uz krēsla un tad vēl tuvojoties gultai.
Jāņuguns vietā vīri velk garas kārts galā darvas mucu, sauktu pār pūdeli, pundeli vai raganu. Un sien salmu raganu ar divām sejām, no kurām viena vērsta atpakaļ uz pagājušo pavasari, bet otra pretī vasarai. Kā latīņu saulgriežu veidots Jānuss ar divām sejām. Ja nav bail no raganām, tad Jāņu ugunskuru var iededzināt šāda mitoloģiska salmu būtne.
Lai pienu padarītu vāju, tad Jāņu rītā, itin agri, kad lopi tiek dzīti laukā, jāiet pa viņu pēdām ar slauktuvi uz rokas un jāsaka: “Tev tā sūkal’, man tas krējums! Tev tā sūkal’, man tas krējums!”
Visi darbi bija pabeigti vienu dienu pirms Līgo, pēc tam tika kurināta pirts. Tad, kad pirtī gāja vīrieši un sievietes kopā, bija maģisks brīdis. Atsevišķi vīrieši un sievietes sāka iet pirtī, kad to noteica kristietība. Pirtī tika veikti dažādi garīgās un fiziskās attīrīšanās rituāli.
Jāņi –stipruma, jaudas un spara apmainās laiks: daba dod cilvēkam un cilvēks – dabai. Jāprot gan dot, gan ņemt – Jāņos dziedot, dancojot, plūcot jāņuzāles, vijot vainagus, vārtoties rasā, nakti neguļot un sagaidot saulīti!
Zīlējot Jāņu naktī, var tikt gan pie vīra, gan bagātības un citādi uzlabot savu dzīvi. Ja Jāņu naktī ap pusnakti skatīsies ūdens glāzē caur gredzenu, var ieraudzīt līgavaiņa seju. Ja iet gulēt ar vainagu galvā, tad visi sapņi piepildīsies. Ja ap pusnakti bridīs pa ūdeni, būs bagātība. Jāņu naktī paparde zied zelta ziediem; kas to redz ziedot, tas var izteikt vienu vēlēšanos, kura piepildīsies. Savukārt, lai iegūtu skaistumu, Jāņu rītā ir jāmazgājas rasā. Zīlēja ļoti daudz, līdz ar to Jāņi un Līgo bija sava veida buršanās periods.
Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam.
Ja pagalmā vidū aug liepa, tās zaros neprecētās meitas met savus vainadziņus, tā zīlējot preciniekus. Der arī ozola, ābeles un cita žuburota koka zari. Arī ūdenī var mest vainadziņu un zīlēt.
Jāņa dienā mājas māte liek nātres uz logiem un sliekšņiem, lai raganas pakaļas sadedzinātu.
Jāņu vakarā pušķo laukus: kāpostos sprauž liepu zaru, lai mīksti kāposti izaug, rudzos ozolzaru, lai cieti zari, pīlādzi pie vārtiem, lai sātāns netiek iekšā, mežrozes pie kūts, lai raganas netiek govis slaukt.
Jāņa dienā dzen sievas visus savus lopus: govis, aitas, cūkas uz kopu ganību. Tur iztaisa zemē caurumu, kur tad ieliek olu, karašas, alu. Nu uzkur tur uguni un tura maltīti. Tas esot lopiem par labu.
Īpašs spēks Jāņos piemīt ūdenim, tāpēc ar jāņuguni rokās jāiet uz tuvējo dīķi vai ezeru peldēties, lai jāņubērni visu laiku ir jāņuguns svētības lokā. Var peldēties kaili, apjozties ar papardēm un citām jāņuzālēm. Ar nodomu – būt veseliem un auglīgiem – ved peldināt arī zirgus un citus mājlopus.
Jāņa dienas naktī jāņem gluži melns suns jeb teļš, jāiet ar to uz mežu, tur jāuzvāra lielā katlā ūdens, un tur jāiemet paņemtais kustonis tik ātri, ka suns nedabū kaukt jeb teļš bļaut. Katlam jāuzliek vāks un tikmēr jāvāra, kamēr gaļa atkrīt no kauliem. Kad tas izdarīts, tad jānodzēš uguns un jāņam kauli laukā. Nu ir jābāž kauli cits pēc cita mutē un jāprasa otram: “Vai tu mani redzi?” Kad otrs atbild: “Redzu”, tad jāņam atkal cits kauls, kamēr otrs saka, ka neredzot. Ja šādu kauliņu pie sevis turot, tad, lai ejot kur iedams, neviens kauliņa nesēju neredzēšot.
Kad visi saposušies goda drānās, galvā vainagi un rokās jāņuzāles, pagalmā ar dziesmu daudzina Jāni, lai tas neaizjāj garām!
Jāņa sētā cienastu saņems tikai tad, ja Jāņa bērni būs apstaigājuši un apdziedājuši labības laukus un dārzus.
Jāņu vakarā meitas apsmērē naudas gabalu vienā pusē ar sarkanu krāsu, aiziet pie upes un met viņu ūdenī, ja naudas gabals iekritīs ar sarkano pusi, tad tā precēs nabagu, bet ja naudas gabals nokritis ar nesmērēto pusi, tad precēs bagātu vīru.
Jāņa naktī meitai jānoģērbjas kailai, jāuzliek rožu vaiņags galvā; kurš puisis to noķers, tas būs meitas nākamais vīrs.
Lai vairotu veselību un attīrītos no grēkiem, Jāņu naktī bija jāiet peldēties, bet tikai esot kailiem. Tika uzskatīts, ka kailai peldei ir tik pat liela nozīme kā jāņu ugunij, jo tās abas veicina gara attīrīšanu un šķīstīšanu.
Jāņu naktī jaunām meitām krustceļā jāvij vainadziņš no 9 šķiru puķēm. No katras šķiras jāņem 9 ziedi. Ar šo vainadziņu galvā jāiet gulēt. Kas sapņos vainadziņu noņems, tas apprecēs.
Jāņa dienā jālec pāri ugunskuram, tad vasaru neēd odi.
Jāņa vakarā lauž lapu žagarus, saulei noejot sien deviņi zari slotā, saulei lecot staigā pa kaimiņu ganībām, slauka rasu ar slotiņu piena slaucenē un dod govīm dzērienā, runājot šos piena vārdus: “Ai Dieviņ, mīļā Māra, sēd’ manā laidarā! Trīs upītes ietecēja manās govu nāstiņās, vien’ no jūras, vien’ no Ventas, treš’ no maniem kaimiņiem. No radziņiem pupiņos, no pupiņiem manā slaucenē: baltu pienu, biezu krējumu, dzeltānu sviestu dod (jāmin lopu spalva)!”
Mājas pušķošana ar zālēm, zariem un ziediem ir īpaša tuvināšanās dabai, ļaušana tai ieiet savās mājās. Aiz mājas sijām tika spraustas papardes, bet apkārt mājai un uz durvīm stiprināti pīlādži, lai ļaunums netiktu iekšā. Pēc latviešu priekšstatiem vasaras saulgriežu laikā augos koncentrējas liels auglības spēks, kuru cilvēks var piesavināties, tāpēc Jāņi ir piemēroti arī ārstniecības augu vākšanai.
Jāņa dienas naktī vajaga noģērbties plikam, aiziet uz rudzu lauku un trīsdeviņas vārpas aizlauzt no dienvidiem uz ziemeļa pusi. Laužot var saimniekam novēlēt visādu nelaimi, sev atkal var prasīt kādu daļu no saimnieka rudziem. Kad rudzus nopļauj, tad viss notiek, kas novēlēts. Kad rudzu lauzējs iet pie saimnieka pirkt drusku rudzu, tad vēlāku visa novēlētā daļa pāriet pie lauzēja.