Spēles

Spēle priekš skolniekiem. Viesi uz mazām lapām pieraksta „Nākamgad es gribu…” un uzraksta savu vēlēšanos. Lapiņas saliek vienā traukā un visi spelētāji velk pa vienai. Tas, kas atmin, kā vēlēšanos tas ir izvilcis, saņem mazu balviņu.

Tas, kas vada spēli uz lapām pieraksta dažnedažādas cilvēka ķermeņa daļas – deguns, mute, auss, ceļgals, kājas un citas, bet tad ieliek lapiņas grozā vai maisā. Spēlētāji pienāk un izņem lapiņu un tad “piesalst” pie cita dalībnieka ar to ķermeņa daļu, kas ir rakstīta lapiņā. Kamēr visi viens pie otra nav piesaluši, kustēties nedrīkst.

Spēlētāji stāv aplī cieši viens pie otra. Spēles vadītājs – apļa vidū. Visi dalībnieki pēc iespējas ātrāk un nemanāmāk sev aiz muguras pa alpi dod viens otram kādu produktu, piemēram, gurķi. Bezbailīgakie mēģina no gurķa atkost gabalu, bet tā, lai vadītājs nepamana to, pie kā tajā brīdī ir gurķis. Ja pieķer, to pie kā ir gurķis, tad stājas apļa dalībnieka vietā. Spēle ilgst tik ilgi, kamēr gurķis ir apēsts.

Dalībnieki, kas ir Saimniece, Vilks un Aitiņas, uzsāk spēli. Saimniece stāv prom no Aitām, priekš tam, lai tās varētu ganīties. Nostatus stāv Vilks, kas Aitu un Saimnieces sarunas laikā kauc.

Saimniece: “Aitiņas, mājās!”
Aitiņas: “Nevaram!”
Saimniece: “Kāpēc nevarat?”
Aitiņas: “Vilks krūmos!”
Saimniece: “Ko viņš tur dara?”
Aitiņas: “Zobus trin!”
Saimniece: “Cik spožus?”
Aitiņas: “Kā saule!”
Saimniece: “Cik asus?”
Aitiņas: “Kā zobens!”
Saimniece: “Aitiņas, mājās!”

Aitas blēdamas mēģina tikt pāri ganību laukumam pie Saimnieces. Tajā brīdī Vilks ķer Aitas. Kuru noķer, tā stājas malā un, spēlei turpinoties, kļūst par Vilku. Tā ar katru nākamo reizi kļūst arvien vairāk Vilku, bet Aitas iet mazumā. Rotaļa turpinās, līdz visas Aitas izķertas.

Spēlētāji sēžas aplī. Ikviens no dalībniekiem savam blakus sēdētājam pa labi klusi pačukst, ko šis tam var uzdāvināt, piemēram, ābolu. Šim cilvēkam dāvana ir jāiegaumē, taču arī pašam kaut kas “jādāvina” nākamajam dalībniekam, piemēram, konfekte. Vienlaicīgi pretējā virzienā tiek stāstīts, kas ar dāvanām būs jādara, tas, kas sēž labajā pusē tam cilvēkam, kurš sāka dāvināt, čukst ausī kaimiņam kreisajā pusē, kas jādara ar to lietu, ko viņam uzdāvinās, piemēram, jāiztīra, jāsaloka, jānobučo utt.

Kad dāvanas ir saņemtas un norādījumu došana beigusies, dalībnieki skaļi paziņo, kādu tad dāvanu ir saņēmis un kas viņam ir teikts ar to darīt. Interesanti dzirdēt, ka pulkstenis jāapēd, bet apelsīns jānes remontēt.

Lai spēle drīz neapniktu, pēc laiciņa var ieteikt, kur dāvanas glabāt.

Vienam spēlētājam aizsien acis. Tas būs Vanags, kam jāmēģina saķert pārējie dalībnieki, kas ir Vistiņas. Ko saķer, tas kļūst par Vanagu, bet Vanags – par Vistiņu.

Dalībnieki apsēžas rindā. Viens no tiem ir vadītājs, kurš nak klāt pie spēlētājiem un iedod katram vienu pogu, vai arī citu priekšmetu, teikdams: “Še tev dālderis, pērc, ko gribi, tikai nesaki ne jā, ne nē, ne melns, ne balts.”

Tad dālderu devējs atkārtoti nāk pie spēles dalībniekiem un izjautā tos: “Ko nopirki par savu dālderi? Vai tev tas patika?” utt. Atbildot uz jautājumiem, jāizvairās no vārdiem jā, nē, melns, balts. Ja tie ir izteikti, pretim ir jāatdod ķīla. Vēlāk ķīla ir jāizpērk – jādara tas, ko ķīlu ņēmējs liek darīt.

Uz 2 lieliem kartona gabaliem uzzīmē sniegavīru, taču degunu nezīmē un atstāj tukšu. Bērnus sadala 2 komandās, katrai komandai izdot izgrieztu no papīra sataisītu burkānu, kuram pie pamatnes stiprināta divpusēji līmējama līmlenta. Vienu bērnu, kuram ir aizsietas acis, pieved pie sniegavīra un citi komandas dalībnieki sniedz nodarījumus – pa labi, pa kreisi, augstāk, zemāk, kur jālīmē papīra deguns. Uzvar tie, kuri degunu pielīmē visprecīzākajā vietā.