Lieldienas - apsveikumi, pantiņi, dzejoļi
Lieldienas ir nozīmīgi kristiešu svētki, kuros piemin Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Lieldienu datumi atšķiras katru gadu – parasti tā ir pavasara pirmā svētdiena pēc pilnmēness iestāšanās. Šie ir lielākie svētki kristīgajā pasaulē, tādēļ Lieldienu svinēšana notiek ne vien mājās, bet arī baznīcā. Turklāt Lieldienas ir īpašas ar to, ka līdz tām tiek ieturēts 40 dienu ilgs gavēnis, kas iesākas Pelnu trešdienā un noslēdzas Svētās sestdienas pusnaktī pirms Lieldienu svētdienas. Lieldienas ievada Pūpolsvētdiena, kurai seko Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena un Klusā sestdiena, pēc kuras tiek atzīmētas Pirmās Lieldienas. Savukārt Otrās Lieldienas seko nākamās nedēļas pirmdienā un katrai no šīm dienām piešķirta īpaša nozīme.
Šajās dienās svinībām cauri vijas dažādi Lieldienu simboli un tradīcijas, un priecīgi Lieldienu apsveikumi nerimst visu cauru nedēļu. Sena un iemīļota tradīcija ir olu krāsošana, ripināšana un olu kaujas. Ģimenes Lieldienu rītā vārītu olu sadalīja tik gabaliņos, cik mājās bija ļaužu, un katram bija jāapēd pa gabaliņam. Šī tradīcija arī mūsdienās kalpo kā Lieldienu novēlējums, jo šādi ģimenes locekļi novēl viens otram veselību, kā arī saticību mājās. Turklāt olu bija jāēd ar sāli, citādi visu vasaru daudz melos. Lieldienu dzejoļos un Lieldienu apsveikumos bieži tika pieminēts zaķis, kas bērniem nesa krāsainas svētku olas. Mūsdienās jaunākajiem ģimenes locekļiem tiek rīkotas dažādas spēles un uzdevumi, lai šīs zaķa atnestās olas nopelnītu. Tāpat svarīgs simbols un viens no galvenajiem latviešu Lieldienu rituāliem ir šūpoļu kāršana un šūpošanās. Seni ticējumi vēsta, ka Lieldienās jāšūpojas, lai veicinātu auglības spēku, taču šodien visbiežāk dzirdam, ka augstu jāšūpojas, lai vasarā odi nekostu.
Svētkos viens otram dāvinām gan virtuālus, gan ar roku rakstītus apsveikumus Lieldienās. Mēs esam parūpējušies, lai apsveikumu pietiktu visiem ģimenes locekļiem, tādēļ varēsiet atrast lielu klāstu ar Lieldienu dzejoļiem, Lieldienu pantiņiem un dažādiem apsveikumiem un novēlējumiem Lieldienās. Lai iemācītu, ko jaunu arī pašiem mazākajiem, šeit atradīsiet arī īsākus un vienkāršākus pantiņus un dzejoļus Lieldienām. Atliek atrast sev tīkamākās rindiņas un doties atrādīt tās citiem!
No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecēties, gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.
Lielajā piektdienā jāizvairās no ciemos iešanas.
Pūpoli blāķiem un olas ar sāli,
Šūpolēs kačājas pilsoņi bāli.
Zaķis no brīnumiem sācis dēt pautus,
Mūžam nav redzējis šitādus rautus!
Lieldienu nedēļā nevajag malt dzirnavas, kā arī vispār nedarīt nekādus trokšņainus darbus, lai vētras un pērkona negaisi nenodarītu postu.
Lieldienās nedrīkst zāli plūkt, jo tad tā nokalst.
Zaķis zilus dūmus pūta,
Sveicienus no manis sūta!
Otrs tikai acis bola –
Esot nospertas tam olas.
Cieniet olas tā kā nākas jo no olām dzive sākas! 🙂
Kar, brālīti, šo Lieldienu
Māsiņai šūpulītes!
Kārsi citu Lieludienu
Savai jaunai līgavai.
Lieldienās, lai saule silda,
Olas tavu punci pilda,
Kad no šūpolēm būs miers,
Kārosies jau Jāņu siers.
Liela nāca Liela diena,
Mazi mani bāleliņi;
Sagaidīju Lielu dienu,
I bāliņus izaugot.
Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksēm, tad vārnas cāļus neēd.
Šūpošanās. Kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās. Šūpoļu izgatavošana un kāršana bija vīru darbs. Pati šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai. Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma. Šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš. Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās beigšanas, šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.
Lieldienās jāēd tikai olas, jo kas arī gaļu ēd, to visu gadu moka kukaiņi.
Zaķītis Mīļš, zaķītis, labs,
Zaķītis ir tik kluss kā kaps,
Zaķītis sēž un cītīgi domā,
Ko likt savā lielajā somā!
Dziedinošs un sargājošs ir ūdens, kas, neizrunājot ne vārda, līdz saullēktam pasmelts no upes tecēšanas virzienā. Ar to apslaka lopus, dzīvojamo māju.
Zaķis dārzā taisa jokus,
Mums ar brāli jāsmejas.
Tad tas olas noslēpj vietās,
Kur mēs atrast nevaram.
Olas krāsojam abi,
Tas mums padodas labi,
Viena zaļa, otra zila,
Trešā – tā vislabākā.
Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem.
Mazs zaķīts sēž zem vannas
Tam bail, ka olas neuzliek uz pannas.
Zem vannas tumsā acis zib,
Jo vēl kāds nokrāsot tās grib!
Lieldienu zaķītis krūmiņā līda,
Oliņas dējot kažociņš svīda.
Sasvīda kažociņš, sasvīda kājas,
Aizmirsa zaķītis, kur viņa mājas.
Pūpoliņiem nopērušies,
Oliņas jau sakrāsotas,
Šūpolēs mēs šūposim,
Odiņus mēs gaiņāsim.
Kas to Lieldienu
Iešūpoja,
Tam auga liniņi,
Tam kaņepītes.
Dziļi mēžā, egles zarā,
Lieldiensvētku priekšvakarā,
Kāda vārna, cik vien spēj,
Ligzdā sēžot olas dēj.
Es ar savu bāleliņu
Lieldienās šūpojos;
Viegli tek šūpolītes,
Lieldieniņu daudzinot.
Piecu brāļu māsa biju,
Piecas ripas pūriņā;
Kad atnāca lieldienīte,
Ar brāļiem ripojos.
Telīšu labadi
Šūpoties gāju,
Lai manas telītes
Pienīgas augtu.
Olas krāsojam mēs labi,
Galdā liksim lielu krabi,
Šūpoles jau pakārām,
Lielās sienas apkārām.
Došu olu brāliņam
Par šūpoļu kārumiņu:
Man vistiņas dētin dēja,
Kladzināt kladzināja.
Gailim šodien skumīgs prāts,
Nestrādā tam ”aparāts”
Vistiņas tik saldi smēja,
Zakjis krūmos olas dēja…
četras māsas Lieldieniņas,
četri brāļi Ziemassvētki;
Astoņām dieniņām
Darām saldu alutiņu.
Gaidīt gaidu to dieniņu,
Kad atnāca pavasaris,
Skan dziesmiņas, skan koklītes,
Pūš ganiņi stabulītes.
Lieladiena, māmulīte,
Kur kārsime šūpulīti?
– Āz kalniņa lejiņēje,
Tai ābola sētiņēje.
Un, lai labāk darbi sokas,
Noder mājās bērnu rokas.
Zaķīts olas krāsot steidz,
Drīz jau darbs ir jāpabeidz.
Māmiņa tad grozā olas liek,
Lai tās katram bērnam tiek.
Mugurā tad zaķis grozu ceļ,
Sev pa priekšu olu veļ.
Nu jau krāsas liktas malā,
Lielais darbs nu mums ir galā.
Glabāsim Lieldienu saulīti sirdīs,
Glabāsim Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēselēs tirdī.
Lieldienu saule lai atspīd arvien!
Lecot iekšā upē straujā,
Jātur olas cieši saujā.
Upē dzīvo skaistas nāras,
Kas uz olām makten kāras!
Nac nākdama Lieldieniņa,
Visi Tevi gaida jautri,
Paspēlēšos es ar Tevi,
Manas jaukās Lieldieniņas!
Lieldienas kad tuvāk nāk,
Laiks uz šūpolēm tad kāpt.
Laiks ir olas ripināt
Un uz “ciemiem” tipināt.
Lieldienu rītā agri, jo agri
Garausis sapošas kažokā glītā.
Kājās velk zābakus, galvā liek mici.
Silti, lai sniegā. Tu taču tici?
Saliek tas vezumā dējumu savu:
Zilas un sarkanas, oranžas košas,
Brūnraibas, pelēkas olas un skat!-
Baltajās kupenās garauša pēdas-
Trīs raibas oliņas pie mājas stūra,
Lēni jau sniegā tiek ieputinātas.
Zaķis ausis gaisā slējis,
Olām pilnus krūmus dējis,
Lepns lec gar lauka malu,
Priecājas par darbu savu!
Lieldienās šūpojoties, šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā, lēni un līgojoties, nozied linu druva.
Lieldienās ēd zirņus, lai bagātību iegūtu.
Šūpojies Lieldienās,
Priecājies Lieldienās –
Par baltiem pūpoliem,
Par raibām oliņām.
Liniņu labada
Šūpuli kāra,
Lai auga liniņi
Kā šūpulītis.
Kas to Lieldienu
Iešūpoja,
Tam auga liniņi,
Tam kaņepītes.
Lieldiena vaicāja,
Kur kārs šūpules:
Avotas kalnā
Siltajā saulē.
Visu garu ziemīnu
Plāceņus ēdu,
Nu nāca Lieldiena
Ar baltām olām.
Cērtiet, brāļi, oša kārtis,
Vītējiet saulītē:
Še teicās tautu meita
Lieldien nākt šūpoties.
Ai bagāti Lieldiensvētki,
Lieli olu gribētāji:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Zaga olas vistiņām.
Lieldienas klāt jau,
Lieldien zaķis klāt!
Nāc ārā meklēt olas,
Lieldien zaķis priecīgs būs!
Lieldienas rītā bez Saules jāizkurina krāsns, tad darbi veicas visiem pa priekšu.
Olu meklēšana. Zaķis Lieldienu rītā apciemo gandrīz ikvienu ģimeni ar bērniem, lai tiem dāvātu saldumus. Bet sākumā bērniem jāņem rokā groziņš un jāiet meklēt zaķa izdētās, krāsainās olas! Vecākiem iepriekš gan jāpaskaidro, kur tad zaķis tieši cilpojis un olas atstājis – olas var būt arī no šokolādes!
Var vista olai lepoties:
Nu uzzināju cepoties,
Ko nezināju dēdama –
Es arī esmu ēdama!
Laistīties ar ūdeni ir viena no Polijas Lieldienu tradīcijām, tā tiek saukta – Smingus-Dyngus. Lieldienu rītā puiši izmanto spaiņus, ūdens pistoles vai citus priekšmetus, un aplej citus cilvēkus ar ūdeni. Pēc leģendas – meitenes, kuras būs visvairāk samirkušas, apprecēsies tuvākā gada laikā.
Tā tik bija liela diena,
Pienākusī Lieldieniņa.
Agri rītā piecēlos,
Skatos – grozā zaķis sēž.
Zaķim blakus raibas olas.
Jāmeklē nu stiprāko.
Olu atradu es skaistu
Un tad seko lielā cīņa.
Cīņa bija ļoti spraiga,
Tomēr uzvara bij mana!
Nepadodies, tautu dēls,
Vīru svētkus svinēdams,
Sit citiem olas pušu,
Lai plīst čaulas brakšķēdamas!
Pavadu lieldienu
Pār augstu kalnu
Pār augstu kalnu
Caur zaļu birzi.
Lieldiena vaicāja,
Kur kārs šūpules:
Avota kalnā
Siltajā saulē.
Klausījos, brīnījos,
kas aiz kalna gavilēja:
Lieldieniņa braukšus brauca,
Asnus veda vezumā.
Somijas rietumos Pirmajās Lieldienās dedzina milzīgus ugunskurus, jo uzskata, ka uguns atbaida raganas, kas lido apkārt laika posmā starp Lielo Piektdienu un Otrajām Lieldienām.
Es ar savu mīļāko
Lieldienās šūpojos;
Viņš ievēra zelta virvi,
Es sudraba gredzentiņu.
Lieldienās vajaga daudz šūpoties, tad pa gadu nekausies ar „lāča miegu”.
Tik apaļa kā oliņa,
Lai ir Tev šī pat dieniņa,
Lai ir Tev dienai spicais gals
Un vakarā, lai nezūd balss.
Ēd, vistīna, kviešu graudus,
Dēj oliņas Lieldienām:
Daudz bij man bālēlīnu,
Baltu olu ēdājīnu.
Augsti mani bāleliņi,
Augstu kāra šūpokliti;
Tautu meita nīekāpa,
Pakāpiena nilikuse.
Pāri laukiem zaķis cilpo,
Tā, ka vējš gar ausīm svilpo.
Nevaicāsim kurp tas nesas,
Lai tik nenes olas vecas!
Lai Lieldienu rītiņš
Tev oliņā pārvēršās,
Un mazi zaķēni
Ap tevi ālējās.
Zaķim šodien liela diena,
olas jāstiepj simts un viena.
Tiks tās krāsotas un sistas,
Tā kā bālēs ciema vistas!
Kas gribēja sev veiksmi nodrošināt, tam Lielās dienas rītā pār šūpoļu koku bija jāmet trīs olas tā, lai nesasitas.
Krāsosim, māsiņas,
Raibas oliņas.
Šķiņķosim bāliņam
Lieldienas rītā.
Francijā Lieldienu simbols ir zvaniņš. Šis Lieldienu zvaniņš simbolizē prieku un jautrību. Vecāki bērniem koku zaros saliek ligzdas, kurās ir šokolādes olas, bet bērniem tās ir jāatrod un jānoceļ zemē
Ja saimes tēvs Lieldienās olu sagriež tik daļās, cik cilvēku, tad saime dzīvojot saticīgi.
Vāķies prom, gavēnīti,
A to miežu plācenīti:
Lielādiena atveduse
Košu olu vezumīnu.
Lielās piektdienas rītā vajagot iet uz upi mazgāties, tad nemetīšoties vasarraibumi. Bet, ja tādi jau esot, tad tie noiešot. Starp citu, ja seju mazgās strautā, tad mazgātājs nebūs slinks, kā arī nenāks miegs.
Lieldienas nāk ar izklaidi, Lieldienas atnes laimi,
Lieldienas atnes Dieva svētību mēnessgaismā
Lieldienas nes jaunas mīlestības…
Lai Jums priecīgas Lieldienas!
Vislabākie novēlējumi Lieldienās.
Kalna galā balts un tīrs,
Lieldienās stāv sniegavīrs.
Acu vietā olas baltas,
Bet uz galvas ausis staltas.
Pautu vietā nav nekā,
Jo tie visi katliņā!
Lieldienas ir olu svētki,
Kalendārā iezīmēti,
Tad tiek olas kopā bāztas
Varen skaisti raibinātas!
Zaķīts olas izperēja
Uz akmeņa tupēdams,
Lieldienās tās apdauzīja
Garām ejošs meitu bars.
Pretī nāku smaidīdama,
Ļoti, ļoti gaidīdama.
Lieldieniņas nu ir klāt,
Jāsāk viesus aicināt.
Iešūpāja, ielīgoja, –
Kas iekāpa šūpulī?
Svina muca, draņķamuca,
Tā iekāpa šūpulī.
Šūpojies, karājies,
Pats šūpuļa kārājiņš,
Kam tu kāri šūpulītes
Dziļas upes maliņā.
Jāmeklē tik lauku sēta,
Kur vēl mājo olas dētas,
Jāpērk prece tikai tā,
Kura dēta Latvijā.
Ai, zaķīti garausīti,
Kā es tevi sen gaidīju
Ar raibām oliņām,
Ar kadiķu ziediņiem.
Izbraukāju dziļus laukus,
Novirpoju divas olas.
Nu būs krāšņas Lieldienas,
Olu karš un uzvaras!
Lietus pirmā Lieldienā norāda, ka līdz vasaras svētkiem katra svētdiena būs lietaina.
Es brienu straujā Gaujā
Un olas turu saujā.
Un priecājos pie sevis,
Ka Dievs man tādas devis!
Pienācis ir Lieldienu rīts.
Man blakus stāv groziņš pīts.
Groziņā ir viena ola.
Lielas acis viņa bola.
Lieldienās, olas ēdot, to čaumalas jādrupina smalki, lai vistas labi dētu.
Lai būtu sārti vaigi, Lieldienu rītā pirms saullēkta jāapēd vismaz 13 dzērveņu ogu.
Zaķis tup un acis bola,
Viņam nenāk laukā ola:
Apzvēru pie savu ausu,
Neielaisties vairs ar strausu!
Zaķiem šodien darba diena
Olas jāstiepj simtu viena,
Tiks tās krāsotas un sistas,
Tā ka bālēs ciema vistas…
Cālis saka čiep, čiep, čiep,
man šī ola nepatīk.
Ož pēc krasas, ož pēc lakas
un no vistas nau ne smakas.
Vij perēklīti cīrulis no saules stariem
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt,
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.
Kas olas bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.
Zaķim šodien botas kājās,
Iegriežas viņš visās mājās.
Dala pūpolus un olas,
Lai ir galvā labas domas
Kurš Pirmajās Lieldienās pirmais laukā iziet, tam tajā gadā laime gaidāma.
Es dāvinu Tev pirmās vizbulītes,
Lai pavasari spētu sirdī jaust,
Lai visi rīti, arī miglā tītie,
Ar gaismu dvēselē un sirdī aust,
Lai palo prieks kā bērziem sulas,
Kas zaļošanas prieku dod.
Un arī Tev šais zilos ziedos,
Savs ziedēšanas spēks ir jāatrod,
No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks,
Ko Lieldienas mums atnes plaukstās,
Mūs aicinot gan priecāties, gan mīlēt,
Liek pašiem mīlestību paust.
Kam ola stiprāka, tas dzīvo ilgu mūžu.
Pavasaris ir laiks, kad viss mostas, plaukst un zied, un Lieldienas ir skaidri izteikti atjaunošanas svētki.
Un olas ir brīnumsēklas simbols – dzīvība! Tāpēc nepaliec pie materiālā, domā par dzīvības brīnumu!
Izmanto Lieldienas un tur piederīgās raibās olas, lai apjēgtu, ka arī Tevī, dziļi Tavā dvēselē mīt brīnumainas, raibas, mirgojošas olas!
Ja Lieldienas olu čaulas nejauši kājām samin, tad tai mājā ļaudis nemierā dzīvos.
Ej ar Dievu, Lieladiena,
Mēs Tev skaisti vadīsim,
Nāc atkal citu gadu,
Mēs tev’ skaisti saņemsim.
Draudzene man olu sita,
Līdz beidzot viņa zemē krita.
Tad nu galdā olas lika.
No tām man arī kāda tika.
Apsaāvu baltas kājas,
Sasukāju gludu galvu;
Lielās dienas rītiņš bija,
Tad gribēju smuka būt.
Zaķītis uz svētkiem jaukiem,
Olas dēj pa visiem plauktiem.
Vistas auro: Konkurents!
Visai bīstams elements!
Ko tas greizais ir ēdis?
Zilas olas kakā blēdis!