Lieldienas - apsveikumi, pantiņi, dzejoļi
Lieldienas ir nozīmīgi kristiešu svētki, kuros piemin Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Lieldienu datumi atšķiras katru gadu – parasti tā ir pavasara pirmā svētdiena pēc pilnmēness iestāšanās. Šie ir lielākie svētki kristīgajā pasaulē, tādēļ Lieldienu svinēšana notiek ne vien mājās, bet arī baznīcā. Turklāt Lieldienas ir īpašas ar to, ka līdz tām tiek ieturēts 40 dienu ilgs gavēnis, kas iesākas Pelnu trešdienā un noslēdzas Svētās sestdienas pusnaktī pirms Lieldienu svētdienas. Lieldienas ievada Pūpolsvētdiena, kurai seko Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena un Klusā sestdiena, pēc kuras tiek atzīmētas Pirmās Lieldienas. Savukārt Otrās Lieldienas seko nākamās nedēļas pirmdienā un katrai no šīm dienām piešķirta īpaša nozīme.
Šajās dienās svinībām cauri vijas dažādi Lieldienu simboli un tradīcijas, un priecīgi Lieldienu apsveikumi nerimst visu cauru nedēļu. Sena un iemīļota tradīcija ir olu krāsošana, ripināšana un olu kaujas. Ģimenes Lieldienu rītā vārītu olu sadalīja tik gabaliņos, cik mājās bija ļaužu, un katram bija jāapēd pa gabaliņam. Šī tradīcija arī mūsdienās kalpo kā Lieldienu novēlējums, jo šādi ģimenes locekļi novēl viens otram veselību, kā arī saticību mājās. Turklāt olu bija jāēd ar sāli, citādi visu vasaru daudz melos. Lieldienu dzejoļos un Lieldienu apsveikumos bieži tika pieminēts zaķis, kas bērniem nesa krāsainas svētku olas. Mūsdienās jaunākajiem ģimenes locekļiem tiek rīkotas dažādas spēles un uzdevumi, lai šīs zaķa atnestās olas nopelnītu. Tāpat svarīgs simbols un viens no galvenajiem latviešu Lieldienu rituāliem ir šūpoļu kāršana un šūpošanās. Seni ticējumi vēsta, ka Lieldienās jāšūpojas, lai veicinātu auglības spēku, taču šodien visbiežāk dzirdam, ka augstu jāšūpojas, lai vasarā odi nekostu.
Svētkos viens otram dāvinām gan virtuālus, gan ar roku rakstītus apsveikumus Lieldienās. Mēs esam parūpējušies, lai apsveikumu pietiktu visiem ģimenes locekļiem, tādēļ varēsiet atrast lielu klāstu ar Lieldienu dzejoļiem, Lieldienu pantiņiem un dažādiem apsveikumiem un novēlējumiem Lieldienās. Lai iemācītu, ko jaunu arī pašiem mazākajiem, šeit atradīsiet arī īsākus un vienkāršākus pantiņus un dzejoļus Lieldienām. Atliek atrast sev tīkamākās rindiņas un doties atrādīt tās citiem!
Pasvīditi, pasvīditi,
Muni bolti bōleleni.
Dūšu ūlu, dūšu ūlu,
Na par šyupļa svīdumeņu,
Par šyupeļa kōrumeņu.
Kas kōre šyupeli,
Tam dūšu ūlu;
Kas vyna gradzynus,
Tam ūlas čaulu.
Lieldienas rītā pirms saules lēkta jāuzliek sāls uz staba gala un jāatstāj līdz saules rietam,- derīgs visām slimībām.
Lieldienas rītā nedrīkst istabā uguni kurt, lai pērkons neiespertu.
Zaķis ciemos nāk pie mums,
Oliņas tas paslēpj jums.
Meklējam mēs visi aši,
Atrodam tās visi braši.
Lieldienu zaķim
Visas olas izbirušas.
Nākat bērni palīdzēt
Zaķim olas salasīt.
Bērni olas salasīja,
Zaķis tālāk aizcilpoja,
Labiem bērniem izdalīja
Lieldieniņu rītiņā.
Čeikstēt čeikst, klaudzēt klaudz
Tautu kārtas šoupulītes;
Ka kārs muni brālēliņi,
Ni čeikstēs, ni klaudzēs.
Ja lieldienu rītā sāp olas tad iepriekšējā vakarā nebija īstais zaķis. Priecīgas LIELDIENAS!
Kar, brālīt, šupolītes,
Nekar meža maliņā:
Siliņā asi zari,
Norauj manu vainadziņu.
Lieldiene vaicā,
Kas kāra šūpules,
– Jānīts, Pēters,
Tie brālēliņi.
Ļipatu ļepatu, ļipatu ļepatu,
Kas tam zaķim groziņā?
Tur bij olas – raibaliņas,
Zaķu mātes krāsojums!
Vēju šūpoles augšā un lejā,
Līdz pat galotnei sirdi nes līdz.
Lai caur Lieldienu gaismu no jauna,
Atkal tiek dāvāts cerību rīts.
Lieldienās vajag augstu šūpoties, jo tad aitām ir lieli jēri un aug gara vilna.
Ja grib, lai vanagi cāļus nezog, tad vajag pa Lieldienām ielikt olu kādā caurumā un tad ar mietu viņu sasist.
Spīdi nu, saulīte,
Lieldienas rītā,
Cērtat, bālīni,
Ozola kārtis,
Kad nāks Lieldiena,
Šūpulas karat.
Spīdi nu, saulīte,
Lieldienas rītā,
Nu mūsu bālīni
Šūpulas kāra.
Krāsosim, māsīnas,
Olīnas raibas,
Bālīniem vajaga
Šūpulu tiesu,
Šūpulu kārējam
Olīnu došu,
Auguma sviedējam
Olīnas čaulu.
Kālabad masīna
Tik smagi sviest?
Tā visas olīnas
Apēda pati.
Trīs gadi pazinu
Šūpuļa vietu;
Neauga maurīts,
Ne ābolīts.
Svētkos olas katrā stūrī-gultā,
Dārzā, putnu būrī.
Kas mums tās ir atnesis?
Tas jau mūsu garausis!
Ko es došu, ko es došu
Šūpulīšu kārējam?
Došu cimdus, došu zeķes,
Līdz zemei linu kreklu.
Gailis savas vistas dresē:
Paskaties, kas rakstīts presē,
Vistu olas ļaudis smādē,
Modē olas šokolādē.
Liela diena, Liela diena,
Mazas manas vilainītes;
Es apsedzu Lielu dienu
Ar mazām vilainēm.
Uztraukumā vistas klukst,
Sirsniņas tām strauji pukst,
Piedēta ir pilna kūts,
Gailim izriesusies krūts.
Priecīgas Lieldienas.
Latgalē Lieldienu tradīcijas vairāk balstās uz baznīcas tradīcijām. Lieldienu rītā cilvēki steidzas uz baznīcu, mājās paliek tikai bērni, veci un slimi cilvēki. Brokastis neviens nedrīkst ēst, kamēr no baznīcas nepārved “svētību” (olas, gaļu, sāli, sviestu un maizi). Šīs Lieldienu brokastis Latgalē sauc par atgavēšanos. Baznīcēni sacentās savā starpā: kurš pirmais pārbrauca no baznīcas, tas visu gadu būs pirmais darbā un turībā
Nāc nākdama liela diena
Visi bērnu tevi gaida,
Visi bērnu tevi gaida
Aiz vārtiem sasēduši.
Kad pāriet Lieldienas, tad iesākas silts laiks.
Ja Lieldienās līst – būs ražīga vasara, govis dos daudz piena un aitām būs gara vilna.
Ej ar Dievu, metenīti,
Ar to savu slokatnīti;
Atnāks mūsu lieldieniņa
Ar balto piena rausi.
Zaķis paklupis un kritis,
Vienu kāju stipri sitis,
Tomēr laimīgs ir nu tas –
Olas dzīvas, tas ir fakts!
Vai tā pīle, strauss vai zoss,
Tās mums visas olas dos.
Lieldienās tās cep vai vāri,
Neaizmirsti uzbērt sāli.
Lieldienās jāizvēlas veidot apaļas formas ēdienus, tādā veidā godinot sauli;
Vij perēkli cīrulis no saules stariem,
Un ausmu ķīvīte vij savai ligzdai klāt.
Ir zaķi sākuši pa novakariem
Pa olai nokrāsot un savos grozos krāt.
Pa sīkām saknītēm, pa lauku kailu
Nāk Lieldienas un vēlas kūmās stāt
Tam priekam, kurš sēd šūpolēs kā gailis,
Tam priekam, kurš ir visu gadu krāts.
Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.
Saules staru zeltainās rīkstes
Palu steidzīgos ūdeņus per,
Krastos pūpolu mākoņi mīksti
Dzelmē savus atspulgus ber.
Vēju šūpoles augšā un lejā
Līdz pat galotnēm sirdi nes līdz.
Tai caur Lieldienu gaismu no jauna
Atkal dāvāts tiek cerību rīts……..
Priecīgas Lieldienas….
Ai, oditi, miguliti,
Nekod mani šovakar!
Es jau gan šūpojos
Visas trīs lielas dienas:
Pirmo dienu, vidus dienu,
Pēdejdienas vakariņu.
Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas.
Ja Lielās piektdienas vakarā kārpas apsmērē mēness gaismā, tad tās noiet.
Kad vardes pa Lieldienām iet pāri pār lielceļu, tad sagaidāma lietaina vasara.
Gailītim raibas olas,
kurmītim iepelēkas.
Vai bij baltas, vai bij melnas
– ka tik lepni karājās!
Priecīgas Lieldienas!
Zaļajā ceturtdienā jātīra māja, jāizmet viss liekais, kas pa ziemu sakrājies, tad māja visu gadu būs tīra;
Zaķis brīnās-kā tad tā?
Atkal olas kabatā!
Jākrāso tās krāsās maigās,
Lai var mīlēt zaķes baigās.
Olas ir nu ohohoo!
Garausis īsts Pikaso!
Man pakāra bāleliņi
Vizulīšu šūpolītes;
Skan podziņas, skan zīlītes,
Skan vizuļu šūpolītes.
Lieldienās šūpoties,
Lieldienās priecāties –
Par pirmiem ziediņiem
Par raibām oliņām.
Lieldieniņa liela sieva,
Tā atnāca tukšu roku;
Miķelīts mazs vīriņš,
Tas atnāca pilnu roku.
Ja Lieldienu rītā saule uzlēkusi spodra, būs karsta vasara.
Blaudams zakis meza leca
un no sapem skali breca,
vilks tam olas nokrasoja
un pie setas pienagloja
Gailis lielās acis bola,
Dot pa purnu trusim sola,
Vista, grēciniece, pukst:
Olās truša bērni klukst!
Mēs ar olām sitamies
Un pa laikam smejamies.
Šūpolēs mēs sēžamies
Augstu gaisā ceļamies.
Ai odiņi, masalīši,
Neēdiet šovasar:
Jau es gan šūpojos
Visas trīs Lieldieniņas.
Olu kaujas. Lieldienās mēģina noskaidrot, kuram ģimenes pārstāvim padevusies visstiprākā ola, laiks kaujām! Vispirms sitās ar asāko olas galu, tad ar resnāko. Sens ticējums vēsta, ka tam, kuram šī ola ir visstiprākā – ilgi dzīvos! Tas, kurš uzvar kaujā, patur sakauto sev, lai vēlāk redzētu un izvērtētu, kurš bijis visveiksmīgākais. Taču, ja tās sanākušas īpaši skaitas un ir žēl tās sasist, ar olām šajā dienā mēdz arī mainīties! Mielojoties ar šo svētku simbolu neaizmirsti uzbērt tai sāli, jo pretējā gadījumā turpmākajā gadā nāksies daudz melot.
Olas, olas, oliņas
Raibas tās kā podziņas.
Beidzot Lieldienas ir klāt,
Zaķis olas dalīt sāk.
Lakstīgalas meita biju,
Dziedādama vien staigāju;
Kad aināca Lieldienīna,
Virs zariem šūpojosi.
Lietus Lielajā piektdienā nes auglību — ne tikai zemei, bet arī cilvēkiem.
Ejot uz skolu
Atradu olu.
Nu acis bolu,
Kam to lai solu?
Saukšu pēc Annas,
Kura aiz vannas
Mazgāja kannas,
Lai cep uz pannas.
Hauksā – Francijas dienvidu pilsētā, ikgadu Otrajās Lieldienās pasniedz milzu omleti, kura sastāv no vairāk kā 4500 olām, tādējādi pabarojot vairāk nekā 1000 cilvēku. Tradīcija aizsākās Napoleona laikos. Napoleons un viņa armija bija ceļojuši cauri mazajai Hauksas pilsētiņai un piestājuši kādā ēstuvē, lai paēstu omleti. Napoleonam šī omlete tik ļoti iegaršojās, kad viņš lika pilsētas iedzīvotājiem savākt visas pilsētas olas, lai pagatavotu milzu omleti arī viņa armijai.
Pirmie putni majup trauc,
tapēc galdā jāliek pauts.
Diena augstu šupojies,
un līdz rītam, župojies!
Galu gala Lieldienas – tas ir tavas brivdienas!!!
Pa Lieldienu jāiet skaidas lasīt, tad atradīšot zudušas lielas.
Sen gaidīju, nu atnāca
Diženais lielais rīts,
Nu varēja šūpoties,
Jaunas meitas skatīties.
Gudri mani bāleliņi,
Šķūnī kāra šūpulītes,
Lai māsai nesamirka
Vizulīšu vainadziņš.
Šādas olas nevar perēt,
Līdz ar to uz cāļiem cerēt.
Vai cālīt`s šķīlies Latvijā,
Ja tam māte Polijā?
Nepadodies tautu dēls…
Vīru svētkus svinēdams,
Sit citiem olas pusu,
Lai plist caulas brakscedamas!
Priecīgas un nesāpīgas Lieldienas!
Ai lielāi Lieladiena,
Kur karsim šūpulīti?
– Aiz kalniņa lejiņā,
Sidrabiņa ozolā.
Ja bļodiņā griežot divas olas ar pirkstu, tās sasitas, tad nākamā gadā apprecēsies.
Ja Lieldienas pirmo rītu iet priekš Saules lēkšanas upē mazgāties, tad visu gadu ir vesels.
Citiem neredzot, Lieldienas rītā jālasa skaidas, malkas gruži un jānoglabā mājās – vēlāk tie nesīs naudu.
Atīt Leldīn’e
Par augstu kal’n’eņu,
Zalta ūlys
Mātuodama;
Aizīt Leldīn’e
Par augstu kal’n’eņu,
Zalta ūlys
Las’eidama.
Lieldien gāju šūpoties,
Lai liniņi gari aug;
Pīrāgus čūšināt,
Lai telītes raibas aug.
Trīs gadiņi pieminēju,
Kur Lieldienu šūpojos:
Ne tur auga zaļa zāle,
Ne sarkans āboliņš.
Ej projām, gavēnīti,
Ar saviem kāpostiem,
Atnāks mana Lieladiena
Ar skaistām oliņām.
Galdautam, kas tiek klāts uz svētku galda, jābūt dzeltenā vai zaļā krāsā, lai veicinātu pavasara atnākšanu.
Lieldienu rītā
Agri, jo agri
Garausis sapošas
Kažokā glītā.
Kājās velk zābakus,
galvā liek mici.
Silti, lai sniegā.
Tu taču tici?
Saliek tas vezumā
Dējumu savu:
Zilas un sarkanas,
Oranžas košas,
Brūnraibas, pelēkas
Olas un skat!-
Baltajās kupenās
Garauša pēdas-
Trīs raibas oliņas
Pie mājas stūra,
Lēni jau sniegā
tiek ieputinātas.
Ja negrib, lai ir lielas kājas, tad vajag Lieldienu rītā ar kailām kājām uzkāpt uz akmeņa.
Klupdams, krizdams zaķis skrien,
Svētku garu katram siien,
Pienes olas katram klāt,
Lai var krāsot, darināt.
Glabā Lieldienu sauli sirdī,
Glabā Lieldienu prieku arvien,
Lai pazūd tumsa, kas dvēseli tirdī,
Lieldienu saule, lai atspīd arvien!
Lielā krūzē sulu liesi
Sanāks arī daudzi viesi.
Visi raibas olas prasa
Un tik pakausīti kasa.
Augsti mani bāleniņi,
Augsti kāra šūpuliti;
Tautu meita zema resna,
Tai vajaga palēceknes.
Zaķīts nāca olas krāsot,
Olas bija saplīsušas.
Zaķītim bij ļoti skumji,
Olas nav ko krāsot tam.
Cilvēk, mīļais, cieni vistu,
Tā Tev piedēs itin visu –
Kūti, šķūni, mājas stūri
Un vēl baltā truša būri.
Baltas pūkas zemi klāj,
Zaķis mums ar asti māj.
Liela diena nu ir klāt,
Jāiet olas ripināt!
Klausījos, brīnījos,
Kas aiz kalna gavilēja:
Lieldieniņa braukšus brauca,
Asnus veda vezumā!
Alu, alu bāliņam
Par šūpoļu kārumiņu:
Tas cēlās rītā agri
Virvei lūku darināt.
Es neiešu ne ar vienu
Šūpolēs šūpoties;
Ieš` ar savu bāleliņu,
Tas man’ viegli pašūpos.
Priecīgi mēs visi esam,
Lieldienolas mājās nesam-
Visādas, dažādas,
Lieldienolas krāsainas.
Nāk Lieldienas ar sengaidīto vēsti,
Uz debesīm kas skatienus liek celt,
Kas asnu prieku dvēselē sauc dēstīt,
Un pūpolkokos saules zeltu smelt.
Brāļi, brāļi, Liela diena,
Kur kārsim šūpulīti?
– Aiz upītes kalniņā
Div` sudraba ozoliņi.
Kariet, brāļi, šūpulītes
Ozoliņa kārtiņām!
Nāks māsiņa šūpoties
Visas trejas Lieldieniņas.
Liela diena, Liela diena,
Maza mana vilainīte.
Es apsedzu Lielu dienu
Ar mazoji villainīti.
Tirgonis ar olu kasti,
Latviski, kas runāt pratis,
Nezin kur tā ola dēta,
Adrese sen nozaudēta.
Zaķīts aiziet ciku,caku-
Svilpodams pa meža taku!
Tas groziņā nes lielu prieku,
Izdalīdams to kā nieku!
Norvēģijā tieši Lieldienās lasa kriminālromānus. Un tieši Lieldienu laikā izdevēji izdod īpašus Lieldienu kriminālromānus dēvētus par “Paaskekrimmen”. Tiek uzskatīts, ka šī tradīcija aizsākās 1923. gadā, kad viens grāmatu izdevējs tā jaunā kriminālromāna reklāmas izvietoja avīžu pirmajās lapās tieši Lieldienu laikā. Šīs reklāmas tik ļoti līdzinājās īstām ziņām, ka Norvēģijas iedzīvotāji nemaz nesaprata, ka tas ir tikai reklāmas triks.
Paveries debesīs, ieklausies vējā,
jūti kā mostas puķe un strauts.
Lieldienu rīta dzīvības dziesmu,
mūža garumā sadzirdēt ļauts.
Lieldienās, kad saule lēca,
Lopi modās, gailis brēca,
Visi stāv un stulbi bolās-
Zakis tetovē sev olas!
Priecīgas Lieldienas!
Kar, bāliņi, šūpulīti,
Nekar upes maliņā;
Trūkst virvīte dārdēdama,
Krīt māsiņa upītē.
Lieldienās lai saule silda,
Olas Jūsu punčus pilda.
Kad no šūpolēm būs miers,
Kārosies jau Jāņu siers.
Eit, projām Liela diena
Ar baltām oliņām
Es gaidīšu Jurģu dienu
ār zaļo rudzuzāli.
Lieldienās olas vārot nedrīkst pūst uguni, jo tad olas plīst.
Zeme klāta baltiem autiem,
Garausītis raibiem pautiem.
Lec pa sniegu, olas svaida,
Zin jau, ka to ciemos gaida!
Kā šūpoles ceļ
Ceļ Lieldienās ik sirdi,
Un, ja vēl neizplaucis
Tajā pumpurs kāds,
Ar augšāmcelšanos,
Ko zvanos dzirdam,
Liek plaukt un zaļot
Dieva viedais prāts.
/K. Apškrūma/
Ej projām, metenīt,
Ar to miežu plācenīt’;
Man atnāks lieldieniņa
Ar baltām(i) oliņām.
Lieldienas, kad nāk ar joni
Nepazaudē labo toni.
Negrāb olas abām rokām,
Nebāz tās aiz vaigu krokām!
Jo vairāk olu bija saimniecei Lieldienās, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu.
Eiropā un citviet pasaulē kā viens no populārākajiem Lieldienu simboliem ir pūkainais Lieldienu zaķis. Austrālijā Lieldienu zaķa vietā ir zvēriņš bilbijs, kas, līdzīgi kā zaķis, ir pūkains un ar garām ausīm. 1991. gadā Austrālijas biedrība “Anti-Rabbit Research Foundation” uzsāka kampaņu, lai aizstātu Lieldienu zaķi ar Lieldienu bilbiju. Austrālijā zaķus uzskata par kaitēkļiem, tā kā tie izrok alas lauksaimniecības zemju teritorijās un bieži mielojas ar zemnieku ražu.
Gailis zaķim virsū lēca,
Mīcīja un ausī brēca:
Šonakt Tu tās olas dēsi,
Un pa ciņiem, krūmiem slēpsi,
Jo manas vistas spalvu met,
Tās grib ilgāk pagulēt!
Augstu, augstu šūpoties,
Tālu, tālu lūkoties,
Olu grozā ievelties,
Un no sirds priecāties!
Lai saulainās krāsās
Labās domas dvēselē zied!
Ja Lieldienās ir lietus, tas līs katrā svētdienā līdz par vasarsvētkiem.
No zemes spraucas ziediņš mazs
Pret salnām liels tam spīts.
Tver skopos saules starus tas
Grib uzplaukt Lieldienu rītā!
