Šūpošanās. Kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās. Šūpoļu izgatavošana un kāršana bija vīru darbs. Pati šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai. Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma. Šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš. Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās beigšanas, šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.

Olu meklēšana. Zaķis Lieldienu rītā apciemo gandrīz ikvienu ģimeni ar bērniem, lai tiem dāvātu saldumus. Bet sākumā bērniem jāņem rokā groziņš un jāiet meklēt zaķa izdētās, krāsainās olas! Vecākiem iepriekš gan jāpaskaidro, kur tad zaķis tieši cilpojis un olas atstājis – olas var būt arī no šokolādes!

Laistīties ar ūdeni ir viena no Polijas Lieldienu tradīcijām, tā tiek saukta – Smingus-Dyngus. Lieldienu rītā puiši izmanto spaiņus, ūdens pistoles vai citus priekšmetus, un aplej citus cilvēkus ar ūdeni. Pēc leģendas – meitenes, kuras būs visvairāk samirkušas, apprecēsies tuvākā gada laikā.

Somijas rietumos Pirmajās Lieldienās dedzina milzīgus ugunskurus, jo uzskata, ka uguns atbaida raganas, kas lido apkārt laika posmā starp Lielo Piektdienu un Otrajām Lieldienām.

Francijā Lieldienu simbols ir zvaniņš. Šis Lieldienu zvaniņš simbolizē prieku un jautrību. Vecāki bērniem koku zaros saliek ligzdas, kurās ir šokolādes olas, bet bērniem tās ir jāatrod un jānoceļ zemē

Latgalē Lieldienu tradīcijas vairāk balstās uz baznīcas tradīcijām. Lieldienu rītā cilvēki steidzas uz baznīcu, mājās paliek tikai bērni, veci un slimi cilvēki. Brokastis neviens nedrīkst ēst, kamēr no baznīcas nepārved “svētību” (olas, gaļu, sāli, sviestu un maizi). Šīs Lieldienu brokastis Latgalē sauc par atgavēšanos. Baznīcēni sacentās savā starpā: kurš pirmais pārbrauca no baznīcas, tas visu gadu būs pirmais darbā un turībā