Nerātni un rupji Līgo pantiņi un dziesmas
Kur meitiņas apčurāj’šas,
Aug zāle žuburiem,
Sanāca stalti dēli
Sprauž pie savas cepurītes.
Alu, alu, alus puisi!
Kur palika alus puisis?
Alus puisis pagrabā
Ar meitām biksas maina!
Visi gunij pāri lēca
Kāmītis tas gan nelēca
Nabagam(i)smagi pauti
Tādi prieki nav(a) ļauti
Jānis atlūzis pie pirts-
Salauzta ir viņa sirds
Līga saka: neņem ļaunā-
Iesim nokniebsimies saunā!
Līgo zāles labas bija
Jāņu puisi staltu dara
Savus augumus tie vija
Jāņu bērnus priekā rada
Nafig man tie Līgo svētki
vienu reizi vasarā!
Kad es gribu tad es dzeru,
kaut vai rītā vakarā!
Priecīgas Pohas
P.S Iedzer pats un izglāb draugu
Līgo nakts jau daudzus gadus
Diktē noteikumus savus-
Alus kausus pilnus liet,
Papardīti meklēt iet,
Kurš tās ziedu atradīs-
Mīlas nakti izbaudīs!
Kas spīdēja, kas vizēja
Papardīšu krūmiņā?
Tautu dēla acis dega
Uz meiteņu augumiņu.
Ak tu krupi, tautu meita,
Tavu smuku pupu šņoru!
Man iztrūka bikšu kņope,
Uz tevim raugoties.
Iekš papardītēm Jānis elsa,
Un kaut ko Līgai ausī melsa,
No rīta Jānim mute sausa,
Un Līga jož pēc alus kausa.
Puiši pēc meitenēm lūkojās,
Meičas pēc puišiem līgojās,
Vainadziņš galviņā neturās,
Jāņu naktī viss notiekās!
Ciema puiši, šurp nākdami,
Rīku ziepes balināja;
Še atnāca, še iegrūda
Pašā speltes caurumā.
Došu savu ezeriņu
Kumeliņu peldināt.
Ne tik dziļi, ne tik sekli,
Pa pavadas galiņam.
Došu, došu puisīšam,
Ko vakar pasolīju:
Došu savu baltu vietu,
Iešu pati klātgulēt.
Nāc pie manis, tautu meita,
Ar savam stellītēm;
Man pašam atspolīte,
Divi zīda kamoltiņi.
Tu, puisīti, mietu nesi,
Es nes’ mieta caurumiņu;
Visu mūžu mietu mēji
Tai vienā caurumā.
Nāc, kundziņ, apraudzīt,
Kāda man dzīvošana:
Sarkans ceplis melnu jumu,
Ar tapiņu aizbāžams.
Es vēlā vakarā
Ar meitām mielojos,
Viņas man plaudi deva
Es viņām asarēnu.
Ilzītē māsiņā
Sarkans zīda priekšautiņš.
Aiz tā zīda priekšautiņa
Vāverīte žākstījās,
Vāverīte žākstījās,
Sarkanzuti gaidīdama.
Lecu, lecu, deju, deju
Ar sudraba bīlādīti,
Smuks puisītis pretimlēca
Ar dimanta atslēdziņu.
Nava tāda mūs’ māsiņa,
Kā vakar atstājām,
Jau tā bija dūrusies
Uz ozola pazarīti.
Dziedat, meitiņas,
Es jums maksāšu,
Es došu sīpolus
Ar visu kātu.
Zverbuleits navarēja
Iz kojenu nutupet,
Iraudzeja cilovenai
Div’ pupenis ozutī.
Es redzēju melnu kraukli
Uz vēdera knābājam;
Tas nebija melnais krauklis,
Tā bij puiša pipelīte.
Trīs reizītes cīrulītis
Lec uz augšu dziedādams,
Ieraudzījis cielavai
Zem ļipiņas melnumiņu.
Puiši mani mežā sauca,
Solās putnus parādīt.
Ne aiz krūma neaizgāju
Jau putniņš šakumā.
Lācīt,s tup mežmalē,
Es lādēju pistolīti.
Lācim šāu, meitai trāpu
Pašā laimes caurumā.
Ak, tu bikšu ābolīti,
Tavu skaistu atslēdziņu:
Tu atslēdzi meitiņām
Mīlestības avotiņu.
Es puisītis, tu meitiņa,
Iesim abi vālēties;
Tev silīte, man vālīte
Vēderiņa galiņā.
Meita guļ mauriņā,
Zutis līda vēderiņā.
Nebij zutis, nebij zutis,
Tā bij puiša pipelīte.
Labrīt, māsiņ,
Kā labi gulē’?
-Gan labi gulē’,
Bet viena vain’:
Viena paša diža blusa
Visu nakti kustinē’.
Vai, manu gailīti
Sarkanu seksti,
Tā knapa meitām
Vēdera galu.
Dod, Dieviņi, lietum līt,
Nejās puiši pieguļā!
Būs manam lācīšam
Stabulīte mutītē.
Lai saulīte kur uzausa,
Pliki guļ jāņu bērni,
Mīlas huņi tos pasauca,
Steigā jāmet nost ir tērpi.
Vecais mani jaunu ņēma,
Bet raženi turējās:
Trīs reiziņas naksniņā
Kā līgot nolīgoja!
Es puisītis, tu meitiņa,
Iesim abi vālēties:
Tev ir laba sārmu silem
Man ir laba bungu vāle.
Tu, puisīti, virsū guli,
Es gulēju apakšā;
Es uz Dievu skatījos,
Tu ellē raudzījies.
Lai līgoja kas līgoja
Kāmītis tas nelīgoja
Visi Jāņi apkārt dumji
Pliki lēca pār uguni
Visas labas tās zālītes
Līgo dienas vakarā
Vēl labākas tās vālītes
Kas meitiņai rociņā
Līgo vakars zemi klāj,
Jāņa tēvs pār laukiem slāj,
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis surogāts!
Sarijušies riepu dūmus,
Līgotāji meklē krūmus,
Rītam austot, Jānis klusi
Streipuļo uz māju pusi
Dižas meitas diži puiši
Kaili pāri gunim lēca
Jo guntiņa dega koši
Jo augstāki kājas cēla
