Mārtindienas tautasdziesmas, tradīcijas un dzejoļi

10. Novembris
Par Svētkiem

Mārtiņdiena (Mārtiņi, Apkūlības) ir seno latviešu svētki, kuri iezīmē periodu starp Rudens saulgriežiem un Ziemas saulgriežu svētkiem. Līdz šiem svētkiem visai labībai jābūt novāktai, visiem darbiem padarītiem, lai zeme droši var doties atpūsties un pavasarī piedzimt atkal no jauna. Mārtiņdiena iezīmējot arī veļu laika beigšanos. Kad ir Mārtiņdiena? Šos svētkus mēs svinam 10.novembrī un tas ir ļoti patīkami, ka šos svētkus varam svinēt tieši dienu pirms Lāčplēša dienas. Tomēr jāatzīst, ka nacionālie svētki vēl nav paspējuši saplūst ar tradicionālajiem tādā veidā, kā tas ir noticis kristīgo un tradicionālo svētku vidū.

Mārtiņdienas tautasdziesmas apdzied gaili un tā kaušanu, tāpēc Mārtiņdienas gailis ir viens no šo svētku simboliem. Kā jau kārtīgos svētkos, tiek noturēts mielasts un tieši gailis ir šo svētku galvenā mielasta daļa. Mārtiņdienas ticējumi vēsta, ka tieši stallī vajadzētu kaut šo karalisko gaili, lai zirgiem nepiemestos slimības un būtu stipri kauli!

Dažas Mārtiņdienas tradīcijas atkal saka, ka vajagot iet čigānos un varot ēst arī zosi, jo zoss arī par sliktu nenākšot, tāpēc šīs Mārtiņu tradīcijas var būt gana neskaidras un reizēm mulsinošas. Ticējumi par Mārtiņdienu vēsta arī to, ka ja mārtiņbērni kādu no mājiniekiem grib nopērt ar žagariem, tad nebēdz zem gultas, jo tad bēdzējs visu mūžu būs bailīgs kā zaķis. Šis pat varētu strādāt kā gana labs padoms, jo kurš gan grib visu dzīvi būt bailīgs kā zaķis!

Šie svētki ir pilni tradīciju! Mārtiņdienas pantiņi un Mārtiņdienas apsveikumi var kalpot kā gana labi sveicini šajā un varbūt pat kādā pilnīgi citā dienā, jo šajās seno latviešu gudrībās slēpjas vienkāršas un parastiem cilvēkiem saprotamas patiesības par dzīves ritumu un laiku.
Ļoti daudzi Mārtiņdienas dzejoļi vēsta arī to, ka jābūt siltām kājām un rokām. Līdzīgs citāts ir arī kādā slavenā latviešu filmā! Galvenais, lai kājas būtu siltas! Varētu pat teikt, ka šis jau izsaka visu, jo šie svētki iezīmē aukstuma un ziemas klātesamību.

Rādīt vairāk ↓

Kas skanēja, kas žvadzēja
Manā sētas pagalmā?
Tur sajāja Mārtiņbērni
Ar sudraba zobeniem.

Mārtiņam gaili kāvu
Sarkanām kājiņām,
Lai aug labi rudzi mieži,
Lai zviedz labi kumeliņi.

Es atvēru nama durvis,
Mārtiņbērnu gaidīdama:
Jau dzirdēju pagalmā
Vara važas nožvadzam.

Visi saka, visi saka:
Mārtiņdiena, Mārtiņdiena;
Kad varētu Mārtiņdienu
Aiz ausīm noturēt!

Mārtiņam, vecpuišam,
Cauras bikses mugurā;
Šuviet ātri, jaunas meitas,
Dodiet bikses Mārtiņam.

Ai Mārtiņ, smuks puisīti,
Dod man vienu treknu zosi;
Citu gadu tev’ saņemšu
Ar abām rociņām.

Dietu, dietu, saiminiece,
Mārtenīša vakarā,
Lai telītes dietu gāja
Pavasara rītiņā.

Ūsiņā, Mārtiņā
Saldu daru alutiņu:
Mārtiņš miežus audzināja,
Ūsiņš labus kumeliņus.

Ūsiņš nāk, Ūsiņš nāk,
Mārtiņš nāk vēl labāk:
Ūsiņš nāk zaļu lauku,
Mārtiņš zaļu apcirknīti.

Labvakar, Mārtiņtēvs,
Vai saņemsi Mārtiņbērnus?
Mārtiņbērni nosaluši,
Aiz durvīm stāvēdami.

Vakar Mārtiņš
No Rīgas laidās,
Šodien sētā
Ierībināja:
Deviņi ratiņi,
Simts kumeliņu,
Trīs simts sulaiņu
Bruņoti vīri.

Ej, Mārtiņ, nu uz Rīgu,
Nu mēs tevi pavadām;
Nāc atkal citu gadu,
Tad mēs tevi gaidīsim.

Ai, Mārtiņ, smuks puisīti,
Kā tu mani pamielosi?
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Gaidu tevi atbraucam.

Cekulainu vistu kavu
Mārtenīšu vakarā,
Lai aug manim raibas govs
Kā vistiņas cekuliņš.

Es nokāvu divus gaiļus
Mārtiņdienas vakarāi;
Vienu cepu, otru vāru,
Mārtiņdienu gaidīdama.

Mārtiņdiena, Mārtiņdiena
Trīs dieniņas nosvinama:
Pirmā ēdu, otrā dzēru,
Trešā kājas ļinku, ļanku.

Visas meitas gauži rauda,
Mārtiņiem aizejot;
Kā tās gauži neraudās,
Mārtiņš bija smuks puisītis.

Mārtiņiem gaili kauj
Deviņiem cekuliem,
Lai aug mani rudzi mieži
Deviņām vārpiņām.

Pērkonītis ducināja
Visu garu vasariņu,
Nu dūc manā istabiņā
Mārtiņdienas vakarāi.

Mārtiņš jāja pa vārtiem,
Piesien savu kumeliņu,
Pakar savu mētelīti
Pie tā vārtu stuburiņa.

Bagāts, bagāts Mārtiņtēvs:
Divi staļļi kumeliņu,
Vienā zviedza sirmi bēriņ,
Otrā zviedza melni brūni.

Zinu, zinu, ko es zinu,
Es zināju Mārtiņdienu;
Tāpēc savas treknas zosis
Mārtiņiem sabaroju.

Mārtiņam vīzes pinu
I aukliņas darināju:
Mārtiņš manas govis gana
Visu garu vasariņu.

Skrien, bitīte, istabā
Mārtenīša vakarā;
Ja tu pati neieskrien,
Ienes savu saldumiņu.

Labvakari, mājas māte,
Vai gaidīji Mārtiņbērnus?
Mārtiņbērni atnākuši,
Kājas, rokas nosaluš’.
Un, ja ir par patikšan’,
Lūdzu, durvis atdariet;
Un, ja nav par patikšan’,
Tad ar suņiem aizraidiet;
Un, ja iekšā nelaidīs,
Lielu skādi padarīs:
Bulli vaļā palaidīs,
Akā spaļus iebērīs.

Mārtiņš bija labs vīriņš
Par visiem vīriņiem:
Ne ruden, pavasar,
Pašā maizes laiciņā.

Zeme rīb, rati klaudz,
Kas to zemi rībināja?
Nu atbrauca Mārtiņdiena
Deviņiem kumeļiem.

Juram taisu brūnu alu,
Lai aug mani miežu lauki;
Mārtiņam gaili kāvu,
Lai dīžojas kumeliņi.

Nāciet šurpu, puiši, meitas,
Mārtiņdienu nosvinēt:
Ir man zosis, ir man maize,
Ir ar saldais alutiņš.

Mārtiņam gaili kāvu
Deviņiem nazīšiem,
Lai aug vistas citu gadu
Manā tēva sētiņā.

Ai Mārtiņ, vecpuisīt,
Kam tu nāci rudenī?
Rudenī lieli dubļi,
Lietus dienas, tumšas naktis.

Labvakari, mājas māte,
Vai gaidīji Mārtiņbērnus?
Mārtiņbērni sanākuši,
Kājas, rokas nosalušas.

Atbrauca Mārtīņš, atrībināja,
Pakāra mēteli vārtstuburā.
Aizbrauca Mārtiņš norībēja,
Aiznesa mēteli zobena galā.

Nedod, Dievs, tādu dienu,
Kāda diena Mārtiņam:
No ciemiņa ciemiņā,
Gaiļa nasta mugurā.

Ko, bitīt, tu darīji
Visu garu vasariņu,
Ka Mārtiņu vakarā
Galdiņš medu nerdzēja?

Priekš kā man šūtas kurpes,
Priekš kā šūti zābaciņi,
Kad nevaru Mārtiņdienu
Pa godam nodancot?

Es gaidīju Mārtiņdienu
Tā kā lielu svētku dienu:
Mīksts plācenis muldiņā,
Zosu gaļa bļodiņā.

Laižiet iekšā Mārtiņbērnus,
Kājas, rokas nosalušas;
Ja jūs iekšā nelaidīsiet,
Lielus darbus darīsim:
Akā gružus iebērsim,
Gaiļam kaklu griezīsim.

Mārtiņami zosi cepu,
Sausas liku pagalītes,
Lai zostiņu ātri ēda,
Kā sadega pagalītes.

Piesēju Mārtiņu Tumšajā kaktā,
Kam bites pārlaida
Pār Daugaviņu,
Kam māte necepa
Med’s plācenīša,
Kam tēvs nedarīja
Salda alutiņa.

Devu, devu Mārtiņam,
Ko es biju solījusi:
Melnu vistu, kankariņu,
Ar visiem nadziņiem.

Kas dimd, kas rīb
Ap istabiņu?
Mārtiņa gailīši
Dancīti veda,
Mārtiņu vakaru
Gaidīdami.

Ej, Mārtiņ, ej, Mārtiņ,
Nu mēs tevi pavadām;
Nāc atkal citu gadu,
Tad mēs tevi gaidīsim.

Mārtiņš gāja ap istabu,
Balts kažoks mugurā;
Nāc, Mārtiņ, istabā,
Sēsties galda galiņā.