Meteņu tautasdziesmas

Metens brauca par Daugavu,
Cūkas ausis kulitē.
Brauc, meteni, Vidzemē,
Dabus’ pilnu kamaniņu.

Metens kaktā pliķējās,
Kaņepplāceņa gaidīdams.
Atnāks mūsu Metenītis
Ar kaņepju plācenīti;
Atnāks mūsu Lieldieniņa
Ar skaistām oliņām.

Audziet man gari, lini,
Mirkstiet balti ezerā,
Es māsiņas vizinaju
Meteniša vakarā.

Ziņģu ziņģu, Vastalāju,
Cūkas kājas kulītē.
Tās būsim apēduši,
Brauksim, citas meklēdami.

Tik dabūju grūdenīša
Kā Meteņa vakarā;
Tik dabūju priecāties
Kā rudeni kāziņās.

Nāc, māsiņa, cik nākdama,
Nāc meteņa vakarā:
Pelnu dienu pārtecesi,
Plācenišu paēduse.

Ej ar Dievu, Metenīt,
Nu mēs tevi pavadām;
Nāc atkal citu gadu,
Tad mēs tevi saņemsim!

Uz brāļiem, uz brāļiem
Metinīša vakarā!
Dos man pupas, dos man zirņus,
Dos man cūkas smecerīti.

Meteni, meteni,
Kur liki pīragu?
– Klētī plauktā,
Krustiņš virsū.

Skrien gaŗām, Metenīt,
Ar kaņepju plācenīt’!
Man atnāca Lieldieniņas
Ar baltām oliņām,
Ar baltām oliņām,
Ar ziedotu plācenīt’.

Metens kaktā sukājās,
Pelnu dienas gaidīdams.
Atpakaļ, pelnu diena,
Ar visiem kumeļiem!

Tik dabūju grūdenīša
Kā svētkos, Meteņos;
Tik dabūju jaunu puišu
Kā kāzās, krustabās.

Dietu dietu, saimenīce,
Mārtenīša rītiņā,
Lai telītes dietu gāja
Pavasaŗa rītiņā!

Padanco, saimeniece,
Metenīša vakarā,
Lai danco govis vērši
Pavasar tīrumā!

Metens kaktā sukajās,
Pelnu dienas gaididams.
Ej, meteni, pa durvim,
Gaidisim lieldieniņas.

Metens sola saltas dienas,
Solās visu sasaldēt.
Krausim malku vezumā,
Vedisimi meteņam,
Lai sakur lielu guni,
Lai sasilda pasauliti.

Metenīša vakarā
Tāļu braucu pīrāgos;
Iedzēruse, līgojos,
Lai telītes raibas auga.

Slaidi laidos Metenī,
Lai liniņi gaŗi aug;
Lieldienā olas viru,
Lai telītes barojās.

Atej, atej, man’ māsiņa,
Meteniša vakarā;
Aizies’ rīt’ pelnu dienu,
Manu kūķu paēduse.

Ej ar Dievu, Metenīti,
Ar to savu slokātnīti!
Atnāks mūsu Lieldieniņa
Ar balto piena rausi.

Ķēniņš brauc pa jūŗu,
Es pa jūŗas malu.
Metens brauc par Daugavu,
Cūkas auss kamanās.

Viza viza kamaniņas
Metenīša vakarā;
Tā vizēja liniņam
Zelta poga galiņā.

Tillu tillu, Vastalāvi,
Cūkas kāja kulītē,
Cūkas kāja kulītē,
Pīrādziņi azotē;
Cik noskrēju no kalniņa,
Tik nokodu kumosiņu.

Metens nāca pār kalniņu,
Galvas puse padusē.
Kas bijāt saiminieces,
Kuŗat guni namiņā!

Bēdz projām, Vastalāvi,
Ar saviem pīrāgiem!
Man atnāca Lieldieniņas
Ar baltām oliņam.

Es māsiņu vizināju
Meteņdienas vakarā,
Lai aug mani gari lini
Ar ziliem ziediņiem.

Visu gadu naudu krāju
Metenīša vakaram:
Es māsiņas vizināšu
Metenīša vakarāi.

Ap Meteni slaidi laižu,
Lai liniņi gari aug;
Ap Lieldienu šūpojos,
Lai telītes barojas.

Meteni Meteni,
Kur liki ausi?
– Klētie skapie,
Tutens virsū.

Metens veda pelnu dienu
Ar šķībām ragavām
Sasašķieba, sasašķieba,
Nosavēla lejiņā

čužu čužu, važu važu
Metenīša vakarā;
Kas ne čužu, kas ne važu,
Tam neauga gaŗi lini.

Puiši puiši, pelnudienu
Braucat maikšķu eglienē,
Cērtat koku, kas priekšā,
Lagzdu vien necērtate:
Lagzdiņaje pulks dēliņi,
Visiem kaula kažociņi.

Nāc, māsiņa, ciemoties
Metenīša vakarai:
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūciņas šņukurītis.

Strop manu jēriņu,
Strop kazleniņu.
Es pate stropoju
Miesmeša vakaru.

Tik dabūju zīdenīša,
Kā Meteņa vakarā;
Tik dabūju jaunu meitu,
Kā rudeni kulšanā.

Dietu dietu, saimeniece,
Meteniša vakarā,
Lai liniši gari auga,
Lai telites barojās.

Ej projām, Metenīt,
Ar to miežu plācenīt’!
Man atnāks Lieldieniņa
Ar baltām(i) oliņām.

Meteņam putru viru
Deviņiem miezišiem:
Man deviņi bāleniņi
Miežu putras ēdajiņi.

Meteņam vīzes pinu,
Meteņam auklas viju;
Lai Lieldiena vazājās
Basajām kājiņām.

Meteņami pieci dēli,
Visi pieci arajiņi;
Meteņami piecas meitas,
Visas meitas malejiņas.