Meteņi - tradīcijas un paražas
Meteņus uzskata par bērnu svētkiem, tāpēc ir uzskats, ka pati Laima vai Metenis šajā dienā metot dāvanas mazajiem rokās. Izplatīta ir konfekšu bēršana bērnu pulciņā, lai tie priecīgi lasa. Ja bērni priecīgi šajā dienā, tad izdosies arī viss gads līdz nākamajiem Meteņiem, jo arī šis topošais gads ir tādā kā bērna vecumā.
Veci ļaudis stāstīja, ka Meteņa dienā lietuvēns no istabas augšas metot dāvanas. Kad kāds gribēja lietuvēnu redzēt, tad viens
paslēpās istabas augšā ar ūdens spaini un meta bērniem šādus tādus niekus zemē, bet kādam pieaugušam cilvēkam, kas arī atnāca
skatīties, uzlēja ūdeni.
Meteņus arī uzskatīja par īpašu laiku, kad ar maģisku darbību varēja ietekmēt notikumus savā labā, kā arī nodarboties ar zīlēšanu un laika pareģošanu. Meteņos saule vēl ir veļu pusē, tāpēc pirms maltītes bija jāpacienā veļi.
Meteņa vakaru jeb Vastalāvi (aigavēņus) latvieši svinēja otardienā priekš Pelnu dienas.
Līdz pusdienai strādāja darbus, kāds nu kuram pienākas.
Viena no svarīgākajām tradīcijām Meteņos bija vizināšanās no kalna, vizinājās visi – mazi, lieli, veci, jauni. Braucot no kalna, skaļi sauca vēlējumus un lielījās, kuram būs garāki lini. Noteikti bija jāveļ arī sniega bumbas un kamoli, lai darbi nākamajā gadā apaļi, raiti un gludi sokas. Ticējumi vēsta – jo tālāk no kalna nobrauks, jo garāki lini augs un pašam būs spēks un veselība.
Metenī jeb Vatslāvī mājas mātes jau agri no rīta taisījušās pie pīrāgu cepšanas, tā ka lai līdz pusdienai būtu gatavi. Bērni, uz tiem priecādamies, dziedājuši:
“Meten, Meten, kur liksi pīrāgu?
-Klētie uz laktiņas, krustiņš virso.
Kad pīrāgi bijuši izcepti un bērni tos lielīdami ēduši, tad lielie puiši teikuši, ka tie vēl neesot tik labi, bet tagad iešot Meteni dzīt, tas došot daudz labāku pīrāgus un arī zelta pogas.
Meteņos kamanas ar ragavām bija jāsagatavo kārtībā, jānoņem ilksis un viņu vietā jāpiesien striķis, ar ko tās uzvilkt kalnā, jo
laisties gāja katrs, kuram vēl bija spēks kaulos. Ar zirgiem senie latvieši nekad nevizinājās. Laisties bija jāiet, ja gribēja citu gadu garus linus.
Meteņos brauca tālu ciemos, jo upes vēl bija aizsalušas. Līdzi ņēma pusi cūkas galvas cienastam. Jaunieši brauca ar ragavām no kalna un kurināja ugunskurus. Meitām bija jāņem līdzi cienasts (izvārītas cūkas kājiņas), ar ko maksāt puišiem par vizināšanu.
Ar Meteni noslēdzas ķekatu laiks, tāpēc Meteņos ļaudis devušies masku gājienos no sētas uz sētu, lai vairotu auglību, atbrīvotos no ļaunā, aizsargātu savu saimi no slimībām un nelaimēm, nestu svētību un vēlētu viens otram labu.
Meteņos klāja bagātīgu galdu – kāva cūku, gatavoja cūkas smeceri, kājas, ausis, cepa miežu un kaņepju plāceņus, pīrāgus, vārīja zirņus un pupas. Meteņu ēdienu zīdeni jeb grūdeni gatavoja no žāvētas cūkas galvas, vārot ar grūbām un kartupeļiem. Tika cepta arī Meteņu maize – tītenis, ko gatavoja no rupju kviešu vai miežu mīklas, veidojot plāceni, ko apsmērēja ar grūstām kaņepēm, taukiem un saritināja. Galdu klāja ar baltu galdautu un rotāja ar zaļām mētrām vai sūnām, lai viss zaļais un dzīvais ienāktu mājās.
Meteņos daudz ēd un dzer, gatavo arī īpašus ēdienus. Galvenais ēdiens ir grūbu putra ar žāvētu speķi un ceptiem sīpoliem. Dažādos novados to gatavo citādi un arī dažādi sauc: grūdenis, zīdenis, koča, kūķis, ķūķis. Meteņos parasti cep arī pīrāgus.
Metenī ir brīvi ļaunie gari, tāpēc vakarā var sagūstīt lietuvēnu. Sapulcējas visi mājinieki ar važām, pulksteņiem un taisa lielu troksni; viens stāv durvīs ar tukšu maisu, lai lietuvēns bēgot iemet tur lielu bagātību. Kas šai naktī lien maisā, tam lietuvēns dod lielas dāvanas.
Metenī brauca ciemos. Tā ir vēl viena tradīcija. Bija uzskats, jo garāks brauciens, jo garāki augs lini, garākas būs kaņepes un labāka raža. Tas bija tas brīdis, lai apciemotu sen neredzētus radus, draugus, paziņas un nodibinātu jaunus sakarus. Meteņos viesi varēja ierasties arī bez aicināšanas, tie vienmēr tika laipni sagaidīti un labi pacienāti.
Vastlāvja dienā jāvizinās ar ragaviņām, jākož cūkas auss un jādzied:
“Cik no kalniņa nolaižos,
Tik no auss nokožos.”
Meteņa vakarā staigāja budēļi apkārt, pārģērbušies ērmotās drēbēs ar ragiem un ar notraipītiem ģīmjiem. Nekad netrūkst pārģērbta lāčudīdas ar lāci. Pārgrieztā rupjā balsī budēļi saka:
“Bu, bu, bu, bu, spriņģ, mani jēriņi, spriņģ kazlēniņi!” Budēļus labprāt pacienāja ar ēdieniem, dzērieniem, pat ar naudu.
Meteņus sauc arī par Budēļa vakaru – pēdējā diena, kad vēl varēja iet ķekatās jeb budēļos, jo budēļi pieder ziemas nodarbēm. Maskošanās mērķis bija atjaunoties un iegūt jaunu spēku, tāpēc gājieni bija skaļi un jautri, budēļi lēkāja, trokšņoja, dziedāja un dancoja. Maskotie tēli mājai un saimei nesa svētību, veselību, aizsardzību un nodrošina auglību, padzina visu slikto un ļauno. Arī budēļu maskas steidzināja pavasara atnākšanu un simbolizēja auglību – uz otru pusi apvilkts kažoks, mice ar zvaniņiem, bet pie jostas starp diviem sīpoliem iekārts burkāns.
