Mirušo piemiņas diena jeb Svecīšu vakars

Cilvēki smej, ka mums latviešiem kapu kultūra ir ļoti tuva un dārga. Vismaz salīdzinoši ar citām modernajām Rietumu kultūrām, tā noteikti ir taisnība. Senie latvieši godāja aizgājējus un veļu laiks bija ļoti īpašs periods, kurā mirušo dvēseles staigā pa zemes virsu. Šos veļus senie latvieši cienāja ar maizi, pienu un citiem labumiem. Pret tiem izturējās ar cieņu, kā pret savējiem. Šajā laikā tika dedzinātas sveces, lai veļi var vieglāk atrast ceļu pie viņiem. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka svecīšu vakari notiek tieši gada tumšajā periodā. Šī tradīcija, lai gan mazāk tieša un vairāk simboliska, turpina pastāvēt arī tagad.

Svecīšu vakari mūsdienās vairāk saistās ar baznīcas svētkiem. Tos dēvē arī par Mirušo piemiņas dienu. Katoļiem šis vakars notiek 1.novembrī, Luterāņiem svētdienā pirms pirmās adventes, bet senlatviešu tradīcijās šis laiks ir deviņas dienas pirms Miķeļiem un deviņas dienas pēc Mārtiņiem.

Šī ir viena no tradīcijām, kurā konfesijām varbūt nav tik liela nozīme, jo pieminēt aizgājušos ar gaišas sveces liesmu var jebkurš. Šajā vakarā cilvēki vienkārši atceras tuvos, dodas uz kapsētu un aizdedz sveces, lai dvēselei siltāk un aizgājējam miers. Dažiem cilvēkiem Svecīšu vakars ir vienīgais reliģiozais pasākums, kas gada laikā tiek apmeklēts.

Tas savā ziņā ir tik skaisti un nomierinoši, varbūt kādam pat dziedinoši, jo tuvinieka aiziešana ir ļoti sāpīgs un komplicēts notikums. Šis rituāls ar svecītēm noteikti nevienam nenāk par sliktu. Aizgājušie priecājas un palikušajiem paliek siltāk ap sirdi.

Sveces galu galā tiek izmantotas ļoti daudzos rituālos. Arī tad, ja mājoklis šķiet mazliet drēgns, vai atmosfēra neomulīga, mēs mēdzam iedegt sveces. Sveces mēdzam iedegt arī sēžoties pie bagātīga svētku galda, vai radot atmosfēru kādā romantiskā vakarā, ar mīļoto cilvēku. Tie visi ir rituāli, pat ja sākotnēji šķiet ierastas darbības.

Arī dzimšanas dienas kūkās mēs liekam aizdegtas sveces, kuras nopūšot ir jāvēlas vēlēšanās. Visi šie mazie dzīves rituāli ir tādi kā mūsu mazie svecīšu vakari.
Cilvēki smej, ka mums latviešiem kapu kultūra ir ļoti tuva un dārga. Vismaz salīdzinoši ar citām modernajām Rietumu kultūrām, tā noteikti ir taisnība. Senie latvieši godāja aizgājējus un veļu laiks bija ļoti īpašs periods, kurā mirušo dvēseles staigā pa zemes virsu. Šos veļus senie latvieši cienāja ar maizi, pienu un citiem labumiem. Pret tiem izturējās ar cieņu, kā pret savējiem. Šajā laikā tika dedzinātas sveces, lai veļi var vieglāk atrast ceļu pie viņiem. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka svecīšu vakari notiek tieši gada tumšajā periodā. Šī tradīcija, lai gan mazāk tieša un vairāk simboliska, turpina pastāvēt arī tagad.

Svecīšu vakari mūsdienās vairāk saistās ar baznīcas svētkiem. Tos dēvē arī par Mirušo piemiņas dienu. Katoļiem šis vakars notiek 1.novembrī, Luterāņiem svētdienā pirms pirmās adventes, bet senlatviešu tradīcijās šis laiks ir deviņas dienas pirms Miķeļiem un deviņas dienas pēc Mārtiņiem.

Šī ir viena no tradīcijām, kurā konfesijām varbūt nav tik liela nozīme, jo pieminēt aizgājušos ar gaišas sveces liesmu var jebkurš. Šajā vakarā cilvēki vienkārši atceras tuvos, dodas uz kapsētu un aizdedz sveces, lai dvēselei siltāk un aizgājējam miers. Dažiem cilvēkiem Svecīšu vakars ir vienīgais reliģiozais pasākums, kas gada laikā tiek apmeklēts.

Tas savā ziņā ir tik skaisti un nomierinoši, varbūt kādam pat dziedinoši, jo tuvinieka aiziešana ir ļoti sāpīgs un komplicēts notikums. Šis rituāls ar svecītēm noteikti nevienam nenāk par sliktu. Aizgājušie priecājas un palikušajiem paliek siltāk ap sirdi.

Sveces galu galā tiek izmantotas ļoti daudzos rituālos. Arī tad, ja mājoklis šķiet mazliet drēgns, vai atmosfēra neomulīga, mēs mēdzam iedegt sveces. Sveces mēdzam iedegt arī sēžoties pie bagātīga svētku galda, vai radot atmosfēru kādā romantiskā vakarā, ar mīļoto cilvēku. Tie visi ir rituāli, pat ja sākotnēji šķiet ierastas darbības.

Arī dzimšanas dienas kūkās mēs liekam aizdegtas sveces, kuras nopūšot ir jāvēlas vēlēšanās. Visi šie mazie dzīves rituāli ir tādi kā mūsu mazie svecīšu vakari.