Jurģi jeb Ūsiņa diena
Ūsiņi ir kristīgie un tradicionālie latviešu svētki, kas tiek svinēti 23. aprīlī. Ūsiņi, jeb Jurģu diena ir kārtējais piemērs, kur gadsimtu gaitā kristīgās baznīcas tradīcijas ir savijušās ar latviešu tautas tradicionālajiem svētkiem. Gan kristīgie, gan latviešu svētki sakrīt vienā dienā, tāpēc to saukšana gan par Ūsiņiem, gan par Jurģu dienu, nevienu nemulsina.
Baznīcas tradīcijās tā ir Svētā Jura diena, tādēļ latviešu vidū 23. aprīli sauc arī par Jurģiem. Svētais Juris ir leģendārs baznīcas tēls, kurš Krusta karu laikā esot karojis ar pūķi – pagānisma un ļaunuma simbolu.
Latviešu tradicionālo svētku vidū Ūsiņa diena atzīmē viduspunktu starp Lieldienām un Jāņiem, jeb pavasara un vasaras saulgriežiem. Ūsiņš latviešu mitoloģijā ir zirgu aizstāvis. Pēc Ūsiņa dienas tradīcijām, šajā dienā sākas ganu, un it īpaši pieguļas (zirgu ganīšana naktī) laiks. Pēc Ūsiņa dienas ticējumiem, lai būtu veiksmīgas pieguļas, pirmajā pieguļā vakarā ir jāēd īpašs olu ēdiens – pantāga. Visā visumā, Ūsiņi ir vieni no tiem svētkiem, kas atzīmē jauna darba gada iesākšanos vairākos latviešu zemnieku dzīves aspektos.
Ūsiņa, jeb Jurģu dienas ticējumi, līdzīgi kā citi saules kalendāra ticējumi, saistīti ar veiksmīgu ražas gadu un cilvēka veselību. Kāds interesants ticējums vēsta – lai govis un zirgi jaunajā gadā augtu apaļi, to mugurām pāri jāmet olas. Jurģu diena 19. gadsimtā izveidojās par līgumu laušanas dienu, kad bezzemnieku kārtā esošie strādnieki Latvijas laukos devās no vienas mājas uz citu, meklējot citu darba un mājas vietu. Tādēļ daļa Jurģu dienas ticējumi ir saistīti ar jaunu māju meklējumiem un veco atstāšanu.
Jurģu dienā saimes galdā jāliek apaļi maizes klaipi, skābēti kāposti un olas. Ticējums vēsta – ja jaunajam mājas iemītniekam saimniece devusi kāpostus, tad viņa vēlas, lai viesis ir uz palikšanu. Savukārt ja devusi zivis, vēlējusies, lai tas pēc iespējas ātrāk dodas prom.
Ūsiņu, jeb Jurģu diena mūsdienās netiek plaši atzīmēta. Neskatoties uz to, daudzi zina, apmēram kad tā ir jāsvin un ko tā atzīmē.
Jurģī, uz jaunās mājas zemes uzejot, jāiekurina uguns.
Jura dienā jāliek alus kanna rudzu vagā; ja kannas vairs nevar saredzēt, tad būs laba vasara.
Jurģu rītā agri jāuzceļas un jāiekur krāsns, lai dūmi izskrien pa skursteni. Kas to pirmais izdarīs, būs laimīgs.
Ejot Jurģos uz jaunu dzīves vietu, nevienam nevajag ardievas sacīt, tad jaunā dzīves vietā ies labi.
Starp vecu un jauno Jurģa dienu ap visiem tīrumiem un dārziem tiek vaga dzīta, lai nezāles izskaustu.
Ja pirms Ūsiņiem ir pērkons, būs bada gads.
Kāds vējš Jurģu dienā uzvar, tāds visvairāk to gadu pūš.
Jurģits jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi;
Es teceju vārtu vērt,
Man iedeva devito.
Jurģa dienā no rīta, bez saules, jāpeldina kumeļi, lai tie aug stipri.
Jurģa dienā saldena putra jāvāra, tad mājā būs saticība.
Ja dzeguze deviņas dienas pirms Ūsiņiem sāk kūkot – būs silta un auglīga vasara.
Ai, Jurģiti, Ūseniti,
Baro sirmus kumeliņus;
Sukadams, barodams,
Sēsties siles galiņā.
Ja Ūsiņu dienā spīd saule, labi padosies lopi.
Priekš Jurģiem nevar laukā uguni kurināt, tad mājas nodeg.
Tradicionāli Jurģa dienas ugunskurs bija kurts Saules ritu ugunskura vietā. Tas bija tas brīdis, kad Ūsiņa dienas svinībās vīri un sievas apvienojas kopējai rīcībai un darbībai. Ar pateicību par esošo un skaidru formulējumu, ko grib nākamajā rita posmā. Enerģijas apmaiņai, protams, tika gādāts zieds: medus, ūdens, graudi, pašcepta maizīte. Bet uz cita ugunskura bija pagatavots rituālais Ūsiņa dienas ēdiens pentāgs vai pantāgs – tajā ietilpa produkti, kas no pērnas ražas vēl saglabājušies, – dārzeņi, putraimi, olas un jaunie zaļumi. Gaļas ap to laiku krājumos vairs nebija, tāpēc pantāgs bija gandrīz veģetārs. Raksturīgi, ka vīri taisa savu, sievas – savējo pantāgu.
Grieta auda, Grieta meta
Margrietai villainīti;
Jurīšam, brālīšam,
Ūsiņš loka kumeliņu.
Ja Jurģa dienā lietus līst, tad pārgājējiem jāraud jaunā vietā visu gadu.
Ja Jurģos pārceļoties uz citu vietu, pārskrien čūska par ceļu, tad tur labi neies.
Ej, Ūsiņ, labais vīrs,
Baro manus kumeliņus;
Sukadams, barodams,
Sēsties siles galiņā.
Ūsiņš jāja pār kalniņu,
Bišu tropi padusē;
Ei, Ūsiņ, labais vīr,
Nāc manāi dārziņā,
Nāc manāi dārziņā
Bišu tropus aplūkot.
Atnāca Ūsiņš,
Atritināja;
Uzkāra mēteli
Vārtu stabā.
Ja Jurģis piektdienā, nelaimīgs gads, ja pirmdienā vai piektdienā – nelaimīga vasara.
Jurģu dienā nedrīkst aust, jo tad būs daudz pērkoņu; nedrīkst velēties – traki suņi nāks mājās, uguni kurt laukā – mājas degs.
Jurīts jāja Ģurģu nakti
Sirmu, bēru kumeliņu,
Lai aug lava(?) vasariņa,
Kumeliņiem barībiņa.
Ļaudīm lieli brīnumiņi
Par Ūsiņa kumeļiem:
Pieci zirgi, divi ķēves,
Septiņsimtu kumeliņu.
Ūsiņu dienā jāietur maltīte ar cietām olām, gaļu un alu, lai lopiem visu nākamo gadu labi klātos.
Jura dienā bija ierasts mainīt dzīvesvietu. Lai jaunajā vietā labi veiktos un visādi sekmētos, veco vietu atstājot, nedrīkst teikt ardievas. Kad Jurģu dienā aiziet uz jaunu māju, tad no vecās vietas jāpaņem salmi līdz un ar tiem jāizkaisa kūts, lai no izgājējiem nepieķertos nekādas burvības. Citi ņem arī akmeņus no vecās mājas līdz un izmētā tos jaunās mājas kūtī, lai izsargātos no burvībām.
Jurģa dienā, jaunā dzīves vietā nonākot, dzīvojamās telpas tūliņ jāizslaukot, tad nebūšot ar citiem mājas iedzīvotājiem jāķildojas.
Ja pirms Jurģiem iespļauj skudru pūznī, tad saule nenodedzina seju.
Jura dienā un Lielā piektdienā cits zemnieks kauj gaili un, asinis iztecinājis, ierok zemē. Tad ar zirgiem un lopiem labi laimējoties, bet kaimiņa zirgiem un lopiem tas būšot par sliktu.
Ūsiņš dara alutiņu
Kumeliņa pēdiņā;
Es tecēju alu dzert,
Viņš ar kausu mugurā.
Jeuseņš juoja lobu zirgu,
Mani lika lobu juot;
Dūd’, Dīveņ, lobu juot
Par Jeuseņa likumiņu.
Jurģa diena ir labākā linu sējamā diena.
Paldievs, zirgu Ūsiniti,
Par kumeļu barošanu!
Vaj izvedu, vaj aizjūdzu,
Noturèti nevareju.
Laižot pirmo reizi ganos govis, katram pavadītājam iedod dzijas šķipsnu. Mājās nākot, dzijas sasien un satin kamolā. Gans kamoliņu satin un noliek kūtī zem siles, tad visu vasaru lopi turas kopā. Šeit ir simboliskā nozīme: dzijas pavediens ir dzīvības pavediens. Pirmo reizi ganos dzenot saimniece nodrošinājās pret vilkiem un citām nelaimēm. Viņa pie sevis paklusām riebj, ar sausu eglīti slaukot:
Liela, gara, sausa egle
Pār celiņu nolūzuse.
Lai tik garš vilka ceļš
Kā šis egles augumiņš,
Lai sakalst vilkam zobi
Kā sausie egles zari.
Kā redzams, tad Ūsiņa dienas paražas un visi maģiskie aizsardzības paņēmieni saistās ar lopu labklājību. Sasiet, aizslēgt, nostādināt vai citādi apturēt ļaunumu – šīm darbībām tiek piešķirts maģisks saturs.
Vakarā pēc rumulēšanās sākās mielasts, kur ēda kautos putnus, olas, plāceņus, bietes, burkānus, kāļus. Arī sviestu, pienu un Ūsiņa alu lika galdā. Ja šajā dienā uz galda ir gaļa, tad tā būs visu gadu. Pēc vakariņām pirmo reizi šajā gadā ne tikai puiši, bet arī vecie ļaudis devās pieguļā. Saimniece viņiem līdzi deva novārītas olas. Viena ola bija jāmet kārklā, priekš tam lai zirgi labi barotos. Ozola dobumā ielikta ola deva zirgiem spēku un izturību.
Kad Jurģu dienā ada, tad vilks plēš aitas.
Jurģa dienā nedrīkst nekā ar zirgiem strādāt, pat braukt var tikai uz baznīcu. Ja tai dienā strādā ar zirgiem, tad tie paliek nespēcīgi un slimi.
Lai saime būtu mudīga, Jurģos jāvāra cūkas kāja.
Jurģu dienas rītā plikam saimniekam jāpārdzen pār tīrumu krusteniski vagas, lai tīrumā nezāles neaugtu.
Jurģišam jostu jožu
Pašā Jurģu vakarā,
Lai tas manas govis gana
Šo garo vasariņu.
Jurģos jācep maize, tad zirgi būs brangi.
Laiku pareģojot vēro, cik dienu priekš Jurģiem ir rasa: tik dienu priekš Jēkaba dienas rudzu pļauja.
Ūsiņam gaili kāvu
Dzeltenām kājiņām,
Lai manam kumeļam
Palīdzēja dubļu brist.
Jurģa dienā nedrīkst ne art, ne ecēt, lai labībai nemetas melnas vārpas.
Lai izdzītu prusakus, tad vajaga Jurģa dienā paņemt pātagu, pērt visus kaktus un sacīt: “Citiem jurģi, jums arī jurģi!”
Ūsiņam, kā arī citām dievībām, senais latvietis veica ziedojumus, ko nolika noteiktās upurēšanai paredzētās vietās birzīs, pie lieliem akmeņiem vai kokiem, vai arī kādā noteiktā vietā dārza stūrī.
Visbiežāk upurdzīvnieks bija melns gailis, ko nokāva saimnieks, lai viņam padotos zirgi, vai melna vista, ko saimniece ziedo Ūsiņam, lai viņas govis padotos. Pavasaris ir laiks, kad pēc ziemas nepieciešama laba vitamīnu, spēka deva. Asinīs ir dzīvības spēks. Tāpēc asinis tika ziedotas Ūsiņam (gada otrajā pusē arī Mārtiņam). Ticējumos atrodamas norādes, ka ja cilvēks bija vājš, tad viņam deva dzert ar pienu sajauktas asinis. Mūsdienās var asinis aizstāt ar sarkanu dzīparu, tomēr saglabājot un ieliekot veicamajā rituālā jēgu.
Jura dienā jāslauka istaba un mēsli jāber uz krustceļiem, tad neaug blusas.
Ūsiņš jāja pieguļā
Ar bēro kumeliņu;
Meitas līdzi taisījās
Ūsiņam guni kurt.
Ūsens stāvu slaistījās
Muna staļļa galiņā.
Ai Ūsiņ, vecais tēvs,
Jāsam abi pieguļā:
Es guntiņas kūrējiņš,
Tu zirdziņu ganītājs.
Ja Jurģī tik vien saule atspīd, ka laiks zirgu apseglot, tad nākošu vasaru būs pietiekošs siena laiks.
Lai ienācēji nebūtu pļāpīgi, Jurģos viņiem nedrīkst dot ēst zirņus.
Jurģa dienā maize jācep, jo tad esot zirgi resni.
Ūsiņam pasateicu
I dzirdoti, nedzirdot:
Visas ciema zeltenites
Manôs zirgôs raudzijàs.
Devu, devu Ūsiņam,
Ko es biju solījusi:
Melnu gaili, sarkanseksti,
Ar visiem nadziņiem.
Lai lopiem Jurģos jaunā vietā neķertos nekāds ļaunums, tad no vecās dzīves vietas jāpaņem gultas maiss un maisa salmi jāizkaisa jaunās dzīves vietas kūtī pa visiem kaktiem.
Jurģu dienā jāglabā cirvis un atslēgas zem sliekšņa, lai vilki lopus neaiztiek.
Jurģa dienā nedrīkst lauka darbus strādāt, jo citādi krusa nosit druvas.
Pirmo reizi lopus ganos izdzenot, saimniece deva arī ganam tik daudz olu, cik govju. Gani Ūsiņu dienā olas met pār govju mugurām, lai govis būtu apaļas kā olas visu vasaru. Ja Ūsiņu rītā rasa zālē, tad govis dos daudz piena. Dzenot govis ārā, kūts paslieksnē jāieliek duncis, lai govis cita citu nebadītu.
Ja Ūsiņu dienā iet uz upi mazgāties, tad skauģi nevar noskaust.
Jurģa dienā nevajag muti mazgāt, tad vasaru nenodegt (nenosauļoties).
Ūsiņu rītā staļļi jāaizslēdz, jo tanī laikā burvji un raganas staigā apkārt.
Ja Jurģos jaunā vietā aizejot, vējš pūš no muguras puses, tad būs laba dzīve.
Ūsiņā, Mārtiņā,
Saldu daru alutiņu:
Mārtiņš miežus audzināja,
Ūsiņš labus kumeliņus.
Ūzainīti, biksainīti,
Ar ko tevi mielosim?
Samalsim trīs auziņas,
Cepsim plānu plācenīti.
Ja Jura dienā akmeni aiz spāres aizbāžot, tad zvirbuļi mājās nedzīvojot.
Jurģa dienā nevajag nekā nest no meža mājās, tad atnesot skudras.
Priekš Jurģiem svešās mājās nedrīkst iet ar basām kājām, jo tad bites neizdodas.
Ūsiņš stāv sētmalā,
Gaid’, lai lūdz istabā.
Nāc, Ūsiņ, istabā,
Sēdies galda galiņā.
Tuli tuli iz pīguļi,
Da tam Svātam Juram!
Svātais Jurs, zyrgu gons,
Lai tī zyrgi tukli pukli,
Dreiži skaisti kai uobuli.
Ai Jurģīti, Miķelīti,
Baro labus kumeliņus!
Vai es miju, vai pārdevu,
Tevis saucu līkaupos.
Ai, Jurģiti, Miķeliti,
Baro labus kumeliņus!
Vaj es miju, vaj pārdevu,
Tevis saucu līkaupôs.
Kad sanāk Jura dienā jauna saime, tad jādod biezie kāposti ēst, jo tad ilgi dzīvos.
Ūsiņu rītā izliek uz kāda sevišķa galda plāceni, gaļu, alu u.t.t. un to noliek aiz istabas kādā paspārnē (arī pie lieliem kokiem un akmeņiem), gariem (dieviem), ko mieloties.
Kad Jurģu dienā ada, tad rodas tikai ragaini jēri.
Ja priekš Jurģiem staigā basām kājām vai svilpj, piemetas drudzis.
Ejot ganos, daudz dziedāja dažādas dziesmas. Sevišķi par ganu dziesmām skaitīja gavilēšanu un lelošanu. Bij daudz dažādu dziesmu, ar ko gani savā starpā sasaucās. Gavilēšana atšķiras ar to, kad divrindes beigās, dažreiz arī vidū, beidzamo skaņu ļoti gari izvilka, līdz pietrūka elpa, pēc tam balsij lūstot, skaļi ūvināja augstajā balss reģistrā, lai atbalss skaļi atskanētu – sadzirdētu citi gani. Arī dažādu stabuļu izmantošana ganos ir ļoti svarīga.
Jurišam gaili kavu
Deviņiemi nadziņiem,
Lai tas manus zirgus gana
Šādu garu vasariņu.
Par kalniņu Ūsiņš jāja
Ar akmiņa kumeliņu;
Tas atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu āboliņu.
Pa kalniņu Ūsiņš jāj
Ar akmeņa kumeliņu;
Ei, Ūsiņ, labais vīrs,
Jāj ar mani pieguļā!
Jurģīšam jostu aužu
Deviņiem dzīpariem,
Lai tas manas aitas gana
Šādu gaŗu vasariņu.
Jeuseņš jója lobu zirgu,
Mani lika lobu jót;
Dúd’, Dìveņ, lobu jót
Par Jeuseņa likumiņu.
No Ūsiņa zirgu pirku,
Ne no sava bāleliņa;
Ūsiņam pilns stallits
Pārdodamu kumeliņu.
Kur tu iesi, ziergu Jurģi,
Pilla sauja iemauktiņ(u)?
Tam puišam ziergu došu,
Kam nav tēva devējiņ’.
Jāpiemin, ka Jurģi jeb Ūsiņi mūsu senčiem ir bijuši īpaši ar to, ka Jurģos kalpi varēja izbeigt līgumus ar esošajiem saimniekiem un meklēt kādu citu saimnieku, kam kalpot. 19. gadsimtā, atceļot dzimtbūšanu, Jurģi latviešu kultūrā kļuva par termiņu, kad izbeidzas līgumi. Arī ar šo pārbraukšanu jeb Jurģiem ir saistīti vairāki ticējumi. Piemēram, ja Jurģi iekrita sestdienā, ticēja, ka jaunajā vietā kalpiem būs ilga dzīvošana.
Ūsiņa dienā jāliek alus kanna rudzu vagā; ja kannas vairs nevar saredzēt, tad būs laba vasara.
Ūsiņam gaili kāvu
Pašā svētku rītiņā,
Lai tas man zirgus gana
Šo gaŗo vasariņu.
Ūsiņš jāja pieguļā,
Zaglis ceļa maliņā.
Ūsiņam augsti zirgi,
Zagļam augstas karatavas.
Jurģu rītā nedeva mājā nekādam svešam ne uguni, nedz ūdeni.
Ūsīšam, tētiņam,
Zyrgu kūpt gribējuos:
Dīnu nesja auzu sīku,
Nakti soldonu yudini.
Kāds laiks ir Jurģu dienā, tāds arī Miķeļdienā.
Jurģa diena bijusi lopu, sevišķi zirgu, svētdiena.
Tad zirgus labāki barojuši, ar tiem nestrādājuši.
Tad vārījuši arī olas, kuras devuši ganiem un
pieguļniekiem. Baznīcā likuši upurus, lai zirgi
būtu veseli. Tai dienā jājuši pirmo reiz pieguļā,
lai arī dažu gadu vēl nebijis zāles. Tāpat tai
dienā rumelējuši ganus un pieguļniekus. Jura dienā
svētījuši baznīcā maizi, ko devuši slimiem lopiem
un arī cilvēkiem.
Ūsiņu rītā vispirms jāuzceļas saimniekam ar saimnieci: ja kāds cits pirmais uzceļas, tad mājā rodas kāda nelaime.
Jurģa rītā nevar nevienam neko dot, tad piemetas kas ļauns.
Jurģu rītā zvirbuļi ar iesmu jādzenā, tad tie nepostīs labību.
Ūsiņš jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi.
Es tev lūdzu, Ūsiņ brāl,
Dod man pāri ceļa zirgu.
Ūsens stāvu slaistijàs
Muna staļļa galiņā.
Ai, Ūsiņ, vecais tēvs,
Jāsam abi pieguļā;
Es guntiņas kūrejiņš,
Tu zirdziņu ganitajs.
Kas Jura dienā zivis zvejo, tas paliks ārprātīgs.
Ūsiņš savus divus dēlus
Darbiņam radināja:
Vienu sūta pieguļā,
Otru arti tīrumā.
Ūsiņos jāvāra cūkas kāja, lai saime būtu mudīga.
Ziedos tērpies Jurģis pareģo aukstu un slapju maiju.
Ja priekš Jurģiem pirmo reizi dzird rūcam pērkonu, jāņem no zemes akmens, trīs reizes jāpārvelk pār pieri un jāatliek atpakaļ, tad nesāpēs galva.
- 1
- 2