Ūsiņu tautasdziesmas

Jurģits jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi;
Es teceju vārtu vērt,
Man iedeva devito.

Ai, Jurģiti, Ūseniti,
Baro sirmus kumeliņus;
Sukadams, barodams,
Sēsties siles galiņā.

Grieta auda, Grieta meta
Margrietai villainīti;
Jurīšam, brālīšam,
Ūsiņš loka kumeliņu.

Ej, Ūsiņ, labais vīrs,
Baro manus kumeliņus;
Sukadams, barodams,
Sēsties siles galiņā.

Ūsiņš jāja pār kalniņu,
Bišu tropi padusē;
Ei, Ūsiņ, labais vīr,
Nāc manāi dārziņā,
Nāc manāi dārziņā
Bišu tropus aplūkot.

Atnāca Ūsiņš,
Atritināja;
Uzkāra mēteli
Vārtu stabā.

Jurīts jāja Ģurģu nakti
Sirmu, bēru kumeliņu,
Lai aug lava(?) vasariņa,
Kumeliņiem barībiņa.

Ļaudīm lieli brīnumiņi
Par Ūsiņa kumeļiem:
Pieci zirgi, divi ķēves,
Septiņsimtu kumeliņu.

Ūsiņš dara alutiņu
Kumeliņa pēdiņā;
Es tecēju alu dzert,
Viņš ar kausu mugurā.

Jeuseņš juoja lobu zirgu,
Mani lika lobu juot;
Dūd’, Dīveņ, lobu juot
Par Jeuseņa likumiņu.

Paldievs, zirgu Ūsiniti,
Par kumeļu barošanu!
Vaj izvedu, vaj aizjūdzu,
Noturèti nevareju.

Jurģišam jostu jožu
Pašā Jurģu vakarā,
Lai tas manas govis gana
Šo garo vasariņu.

Ūsiņam gaili kāvu
Dzeltenām kājiņām,
Lai manam kumeļam
Palīdzēja dubļu brist.

Ūsiņš jāja pieguļā
Ar bēro kumeliņu;
Meitas līdzi taisījās
Ūsiņam guni kurt.

Ūsens stāvu slaistījās
Muna staļļa galiņā.
Ai Ūsiņ, vecais tēvs,
Jāsam abi pieguļā:
Es guntiņas kūrējiņš,
Tu zirdziņu ganītājs.

Ūsiņam pasateicu
I dzirdoti, nedzirdot:
Visas ciema zeltenites
Manôs zirgôs raudzijàs.

Devu, devu Ūsiņam,
Ko es biju solījusi:
Melnu gaili, sarkanseksti,
Ar visiem nadziņiem.

Ūsiņā, Mārtiņā,
Saldu daru alutiņu:
Mārtiņš miežus audzināja,
Ūsiņš labus kumeliņus.

Ūzainīti, biksainīti,
Ar ko tevi mielosim?
Samalsim trīs auziņas,
Cepsim plānu plācenīti.

Ūsiņš stāv sētmalā,
Gaid’, lai lūdz istabā.
Nāc, Ūsiņ, istabā,
Sēdies galda galiņā.

Tuli tuli iz pīguļi,
Da tam Svātam Juram!
Svātais Jurs, zyrgu gons,
Lai tī zyrgi tukli pukli,
Dreiži skaisti kai uobuli.

Ai Jurģīti, Miķelīti,
Baro labus kumeliņus!
Vai es miju, vai pārdevu,
Tevis saucu līkaupos.

Ai, Jurģiti, Miķeliti,
Baro labus kumeliņus!
Vaj es miju, vaj pārdevu,
Tevis saucu līkaupôs.

Jurišam gaili kavu
Deviņiemi nadziņiem,
Lai tas manus zirgus gana
Šādu garu vasariņu.

Par kalniņu Ūsiņš jāja
Ar akmiņa kumeliņu;
Tas atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu āboliņu.

Pa kalniņu Ūsiņš jāj
Ar akmeņa kumeliņu;
Ei, Ūsiņ, labais vīrs,
Jāj ar mani pieguļā!

Jurģīšam jostu aužu
Deviņiem dzīpariem,
Lai tas manas aitas gana
Šādu gaŗu vasariņu.

Jeuseņš jója lobu zirgu,
Mani lika lobu jót;
Dúd’, Dìveņ, lobu jót
Par Jeuseņa likumiņu.

No Ūsiņa zirgu pirku,
Ne no sava bāleliņa;
Ūsiņam pilns stallits
Pārdodamu kumeliņu.

Kur tu iesi, ziergu Jurģi,
Pilla sauja iemauktiņ(u)?
Tam puišam ziergu došu,
Kam nav tēva devējiņ’.

Ūsiņam gaili kāvu
Pašā svētku rītiņā,
Lai tas man zirgus gana
Šo gaŗo vasariņu.

Ūsiņš jāja pieguļā,
Zaglis ceļa maliņā.
Ūsiņam augsti zirgi,
Zagļam augstas karatavas.

Ūsīšam, tētiņam,
Zyrgu kūpt gribējuos:
Dīnu nesja auzu sīku,
Nakti soldonu yudini.

Ūsiņš jāja pieguļā
Ar deviņi kumeliņi.
Es tev lūdzu, Ūsiņ brāl,
Dod man pāri ceļa zirgu.

Ūsens stāvu slaistijàs
Muna staļļa galiņā.
Ai, Ūsiņ, vecais tēvs,
Jāsam abi pieguļā;
Es guntiņas kūrejiņš,
Tu zirdziņu ganitajs.

Ūsiņš zirgu nojādīja,
Pieguļnieku meklēdams;
Gudri bija pieguļnieki,
Neguļ ceļa maliņā.

Ūsiņš stāvu slaistijàs
Mana staļļa pakaļā.
Nāc, Ūsiņ, stallitie,
Baro manus kumeliņus.

Ūsiņam zirgi zviedza,
Man jājot pieguļā;
Māršavai govis māva,
Man ganôs izdzenot.

Ūsiņš jāja labu zirgu,
Ir man lika labu jāt;
Skauģišam neteceja
Pa pavadas galiņam.

Ūsiņam gaili kāvu
Pavasara rītiņā:
Māsai spārni, brāļiem kājas,
Ūsiņam viducītis.

Ūsiņam gaili kavu
Deviņiem cekuliem,
Lai aug man govis, vērši
Deviņàm kārtiņàm.

Jeusenš zirga nùjódeja,
Pìguļnìku makládams.
Vai, Jeuseņ, nazinov,
Kur vacais guņkureits