Tradicionāli Jurģa dienas ugunskurs bija kurts Saules ritu ugunskura vietā. Tas bija tas brīdis, kad Ūsiņa dienas svinībās vīri un sievas apvienojas kopējai rīcībai un darbībai. Ar pateicību par esošo un skaidru formulējumu, ko grib nākamajā rita posmā. Enerģijas apmaiņai, protams, tika gādāts zieds: medus, ūdens, graudi, pašcepta maizīte. Bet uz cita ugunskura bija pagatavots rituālais Ūsiņa dienas ēdiens pentāgs vai pantāgs – tajā ietilpa produkti, kas no pērnas ražas vēl saglabājušies, – dārzeņi, putraimi, olas un jaunie zaļumi. Gaļas ap to laiku krājumos vairs nebija, tāpēc pantāgs bija gandrīz veģetārs. Raksturīgi, ka vīri taisa savu, sievas – savējo pantāgu.

Jura dienā bija ierasts mainīt dzīvesvietu. Lai jaunajā vietā labi veiktos un visādi sekmētos, veco vietu atstājot, nedrīkst teikt ardievas. Kad Jurģu dienā aiziet uz jaunu māju, tad no vecās vietas jāpaņem salmi līdz un ar tiem jāizkaisa kūts, lai no izgājējiem nepieķertos nekādas burvības. Citi ņem arī akmeņus no vecās mājas līdz un izmētā tos jaunās mājas kūtī, lai izsargātos no burvībām.
Jurģa dienā, jaunā dzīves vietā nonākot, dzīvojamās telpas tūliņ jāizslaukot, tad nebūšot ar citiem mājas iedzīvotājiem jāķildojas.

Laižot pirmo reizi ganos govis, katram pavadītājam iedod dzijas šķipsnu. Mājās nākot, dzijas sasien un satin kamolā. Gans kamoliņu satin un noliek kūtī zem siles, tad visu vasaru lopi turas kopā. Šeit ir simboliskā nozīme: dzijas pavediens ir dzīvības pavediens. Pirmo reizi ganos dzenot saimniece nodrošinājās pret vilkiem un citām nelaimēm. Viņa pie sevis paklusām riebj, ar sausu eglīti slaukot:
Liela, gara, sausa egle
Pār celiņu nolūzuse.
Lai tik garš vilka ceļš
Kā šis egles augumiņš,
Lai sakalst vilkam zobi
Kā sausie egles zari.
Kā redzams, tad Ūsiņa dienas paražas un visi maģiskie aizsardzības paņēmieni saistās ar lopu labklājību. Sasiet, aizslēgt, nostādināt vai citādi apturēt ļaunumu – šīm darbībām tiek piešķirts maģisks saturs.

Vakarā pēc rumulēšanās sākās mielasts, kur ēda kautos putnus, olas, plāceņus, bietes, burkānus, kāļus. Arī sviestu, pienu un Ūsiņa alu lika galdā. Ja šajā dienā uz galda ir gaļa, tad tā būs visu gadu. Pēc vakariņām pirmo reizi šajā gadā ne tikai puiši, bet arī vecie ļaudis devās pieguļā. Saimniece viņiem līdzi deva novārītas olas. Viena ola bija jāmet kārklā, priekš tam lai zirgi labi barotos. Ozola dobumā ielikta ola deva zirgiem spēku un izturību.

Ūsiņam, kā arī citām dievībām, senais latvietis veica ziedojumus, ko nolika noteiktās upurēšanai paredzētās vietās birzīs, pie lieliem akmeņiem vai kokiem, vai arī kādā noteiktā vietā dārza stūrī.
Visbiežāk upurdzīvnieks bija melns gailis, ko nokāva saimnieks, lai viņam padotos zirgi, vai melna vista, ko saimniece ziedo Ūsiņam, lai viņas govis padotos. Pavasaris ir laiks, kad pēc ziemas nepieciešama laba vitamīnu, spēka deva. Asinīs ir dzīvības spēks. Tāpēc asinis tika ziedotas Ūsiņam (gada otrajā pusē arī Mārtiņam). Ticējumos atrodamas norādes, ka ja cilvēks bija vājš, tad viņam deva dzert ar pienu sajauktas asinis. Mūsdienās var asinis aizstāt ar sarkanu dzīparu, tomēr saglabājot un ieliekot veicamajā rituālā jēgu.

Pirmo reizi lopus ganos izdzenot, saimniece deva arī ganam tik daudz olu, cik govju. Gani Ūsiņu dienā olas met pār govju mugurām, lai govis būtu apaļas kā olas visu vasaru. Ja Ūsiņu rītā rasa zālē, tad govis dos daudz piena. Dzenot govis ārā, kūts paslieksnē jāieliek duncis, lai govis cita citu nebadītu.