Valentīndienas apsveikumi, novēlējumi, dzejoļi

Es Tevi mīlu, gribu un jūtu –
Skaistu, jauku un simpātisku
Tūkstoš reiz tevi noskūpstītu,
Bet tik un tā man nepietiktu.

Mēs visu nakti runājām par mīlu,
Bet skūpstīties pat nebij drosmes mums,
Ar tukšu domu savu sirdi vīlu-
“Tā ilgāk saglabāsies sapņojums”.
Bet sapnis izgaisa kā vējā dūmi,
Tev nepatikās runāt vien.
Un viena paliku, sev teicu drūmi –
“Par vārdiem vairāk saista apskāviens”.
Cik sen tas bij… jau bezgalius gadus
Kopš nerunāju, tikai skūpstu es.
Bet tomēr jūtu mīlestības badu-
Tai naktī paliku bez dvēseles.

Kā es gribētu būt tas, kas gribu būt –
Kā gribētu būt tur, kur gribu būt –
Kā gribētu just to, ko gribu just.
Es gribu to, ko gribi tu
Es gribu būt kur esi tu
Es mīlu tevi – čabulīt.

Tu, kas no ugunīm un sniega,
Kā tevi mīlot dienas skrien!
Tu skaties rožaina un liega, –
Vairs nav ne nomoda, ne miega,
Ir tikai mīlestība vien.
/E. Virza/

Tu esi kā jūra, kā liedags silts,
Caur tevi ir dvēselē guvums.
Tu esi atvars un drošais tilts,
Un dienu, un rītausmu tuvums.

Manas lūpas visiem smaida,
Manas acis visiem mirdz,
Bet es mīlu tevi vienu
Tev pieder mana sirds.

Tavas acis pavedina,
Tavi vārdi pamudina,
Tavi glāsti samulsina,
Tavi skūpsti apklusina!

Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt.
Mīlestība tā kā zibens nāk,
Atnāk balta, uzliesmo un nosit.

Cik manas rokas alkst
Pēc Tevis mīlēšanas!
Cik manas lūpas slāpst
Pēc Tevis skupstīšanas!
Cik mana miesa gail
Pēc kopā saplūšanas
Saplūšanas, kad pazūd telpa,
Laiks un saprašana.

Šīs zilās debesis un putnus, kas tur slīd,
Un sudrabmākoņus ar rietu zelta liesmām
Tev atdot gribētu, Tev vienai katru brīd,
Kaut pats es paliktu bez atbalsīm un dziesmām.
/J. Grots/

Kā man izteikt mīlestību,
Tai tik daudzu vārdu trūkst!
Saliet glāzēs saules zibu,
Zvaigznēs atstāt, lai vēl rūgst!

Putu ziedus atdot vējam,
Lai tas sprauž tos sev pie krūts,
Rasas smaržu pārklāt sejām;
Bites sirdīs medu sūc!

Noķert ilgas tālē zilā,
Zelta sietā izsijāt,
Apmaldīties sapņu silā,
Lietus lāsēs pabradāt!

Kā man atdot mīlestību,
Viens jau nevar laimi sākt,
Tāpēc es ar tevi gribu
Rudenī iet zīles vākt!
/G. Kraulere/

Ir jauna diena, laukā pelēks….bet manu sirsniņu sildi tu….
paldies ka tu man esi….
cik ļoti labi, ka mēs abi esam atraduši viens otru….
Tu esi īpašs…ar to vien, ka esi!

Lai tumsas nav,
Lai staro tikai diena!
Un galvenais, ko vēlu,
Lai sirds nekad nav viena!

Tas, kurš Tevi pazīt ies,
Pazīt gribēs, ne pazīties,
Tam, kurš Tevi saprast ies,
Saprast nozīmēs saprasties.
Tas, kurš Tevi mīlēt ies,
Mīlēt gribēs, ne mīlēties,
Tam, kurš sevi atdot ies,
Vai Tu gribēsi atdoties?
Tas, kurš Tevi aizmirst ies,
Citā nevarēs aizmirsties.
/Z. Purvs/

Lai ir, ko mīlēt un ir, kas mīl.
Lai ir, ko gaidīt un ir, kas gaida.
Lai ir, ko darīt un ir, kas novērtē.
Lai sargā no debesīm un saprot uz zemes!

Lai modina rīts Tevi ļoti mīļi,
Un noliek uz gultas saules šķīvi,
Kas smaržo pēc sapņa un iedomu vīna,
Un arī pēc mīlas vitamīna!

Nāc, pasēdesim abi,
Kaut laiks ir projām iet,
Uz citu pusi katram
Liek dzīves ceļš mums skriet.

Nāc, paklusēsim brīdi,
Ir daudz, kas piedzīvots.
Uz mirkli bija brīnums
Mums abiem toreiz dots.

Nāc, pabūsim vēl kopā
Zem zvaigznēm šovakar,
Lai dvesmu jaunai dzivei
Rīt sevī atrast var!

Lai tev vienmēr ir kāds,
Uz kuru paļauties un ticēt;
Laimīgās dienās mīlēt,
Likteņa šķēršļus vīlēt!

Mīlu tevi stipri, stipri
Gribu tevi kvēli karsti
Gribu lai tu skūpsti mani
Lai tu satver mani maigi
Gribu just es tevi kailu
Gribu satvert tevi zaigu
Atver savu sirdi man
Atdod savu mīlu man
Kopā varam kaisli just
Un starp aukstu ledu kust…

Skaists ir plūkts lotosa zieds,
Skaistāks šūpojas atvarā;
Skaists ir izrunāts vārds,
Skaistāks viņš manos sapņos.
Tādēļ tik grūti runāt
Un tik saldi klusu ciest.
Sniedz man roku,
Lai runā saule un sirds.
/K. Skalbe/

Tavu domu apsargāta
Es kā valdiniece justos.
Nespētu neviena bēda
Manu gaišo ceļu krustot.
Ja tavs tumšo matu vilnis
Nebūs manām rokām skarams,
Pelēcīgā pulkā dienas
Blāvi aizslīdēs man garām.
Šalks ap mani rudzu druva,
Jūras tāle būs man dota,
Taču puse dzīves paliks
Man bez tevis nedzīvota.
/Ā. Elksne/

Man gribējās tevi ieaijāt,
Kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribējās pār tevi klāt
Kā zaļsirmu vakaru maijā.

Man gribētos tevi vest un vest
Pa tumšzilām sapņu pļavām.
Man gribētos tevi uz spārniem nest
Uz debesīm – manām un tavām…
/Fricis Bārda/

Vienu mīlēt
tas ir nieks,
Piecus, sešus
Sirdij prieks.

Mums pieder pasaule
mēs piederam viņai,
tu – man, es- tev,
tā līdz bezgalībai.

Ir vieglāk svešam acīs lūkoties,
Un mīļus vārdus teikt.
Ar savu mīlu pieglausties,
Ar jūsmu turpināt to sveikt.
Varu putnu noglāstīt
Un teikt:
”Cik ļoti tevi vēlos sev!”
Bet tev-
Mīlas vārdus nepateikt.

Reiz dzīvoja divi cilvēki,
Kas nezināja, kam patikt.
Paldies, ka tu mani satiki
Un ļāvi man sevi satikt.

Mēs mīlestību audzējām
Tā vietā, lai dzīvotu spēli.
Paldies, ka tavā skatienā
Es lasu gan mīlu, gan kvēli.

Tu aizvien krāsaināks izliecies,
Un citās toņkārtās skani.
Paldies, ka negribi augt viens pats,
Bet tikai kopā ar mani.

Par brīžiem, kad varu ar sevi būt,
Un spārniem ko tu man devi –
Paldies, ka dāvā man brīvību,
Un līdzi – visu sevi.

Kāda mīļa zīmīte virtuvē,
Vāzē – sarkana, smaržīga puķe…
Paldies, ka vēl aizvien izskatos
Kā samīlējusies skuķe.

Bez vārdiem un ārējas sajūsmas –
Es tevi vienkārši mīlu.
Paldies, ka mūsu gaismiņu
Tu paturi sirdī dzīvu.

Paldies, ka atļauj man vājai būt
Lai pēcāk stiprāka kļūtu –
Tāpēc, ka esi Vīrietis,
Es sevī Sievieti jūtu…

Paši siltākie vēji,
pašas visskaistākās sniegpārsliņas,
vismīļākie vārdi,
vissaldākās bučiņas,
viskrāšņākkie ziedi,
lai tas viss tikai tev!

Tad apstājā laiks.
Un tā bija mīlestība,
jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
un sviest uz vienu vai otru pusi-tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas
un nerūsēja dzelzs
un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir visskaistākais-
ka mīlestība nemāk skaitīt.

Klusums skaists… Lūpu pieskāriens maigs… Viss zūd un padebešos mūk… Tikai tu un es… Tikai abi mēs…

Atceries to vakaru kad satiku Tevi!
Atceries to nakti kad glāstīju Tevi!
Atceries zvaigznes kas rādīja ceļu!
Lai šodien tās spīd mums atkal pa ceļam.

Tavas acis vienmēr
Kārdinās manējās,
Tavas lūpas vienmēr
Uzsmaida manējām,
Bet mana sirds,
Alkst pēc tavējās!

Lai cik reižu es tev teiktu, ka mīlu tevi,
atceries, ka ar katru nākošo reizi
es mīlu tevi vēl vairāk.

Mīlestība ir tad, kad tuvība smaržo pēc saules stariem, kas tikko ieurbušies zemē, pār kuru nolijis silts pavasara lietus, un klusums ir tik paredzams, jo putni vienkārši vēl nav pamodušies un sapratuši. Tā ir mīlēt – un nekā citādāk!
/M. Freimanis/

Ņem manu plaukstu un noskūpsti to
Ņem manu sirdi un sasildi to
Ņem visu kas man – lai tiek tev tas prieks
Bet atceries vienu šeit nav nekas lieks!

Es no tevis neaiziešu, tevi – projām nelaidīšu,
Dziļi tevī saknes dzīšu, tavai sirdij apkārt vīšu,
Paliec mans, es tava būšu,
Visu mūsu balto mūžu!

Sieviete un vīrietis – tās ir divas notis, bez kurām cilvēka sirds stīgas nevar atskaņot nevienu pareizu un pilnīgu akordu. Mīlestības pilnus šos svētkus!

Ar smaidu maigi aizveru Tev acis ciet,
Un mīļi lieku gulēt iet.
Un tad noglāstu es tevi tā,
Ka neaizmigt tev šā vai tā.

Nav mīla jāmeklē, tā atnāks pati,
Un visām durvīm droši cauri ies,
Jo mīlestība – tā ir dzīve pati,
No kuras cilvēks nevar noslēpties.

Puksti, puksti mana sirsņ,
vēlu pukstēt gana daudz;
mīlestības spēkā dzīvot,
Dvēselītē mieru gūt!

Paliec pie manis par nolemto zvaigzni
Apsolu es – tavas debesis būt,
Tādas – tik zilas kā jūra un ilgas,
Kurās visbrīvāk sirds plašumu jūt.
Neaiznes projām vēl neteiktos vārdus,
Kuri Tev acīs kā oglītes gail.
Atļauj tos saprast man vienmēr līdz galam,
Tici – es klusums, ja vētras Tev bail.
Pavadi mani no ausmas līdz rietam,
Nezūdi naktī, kas spītīgi skumst.
Paliec pie manis par mūžīgo zvaigzni
Bezgalīgs plašums ir jāapgūst mums.

Es prasīju Dievam ūdeni un
Viņš deva okeānu.
Es prasīju Dievam zvaigzni,
Viņš deva debesis.
Es prasīju Dievam eņģeli,
Viņš deva man TEVI!

Es iededzu pār tevi savu mīlestību
Kā gaviļainu zvaigžņu pilnas debesis.
Ik reizes, kad man pāri dari,
Tu tikai vienu mazu zvaigni dzēs…
Par ko gan skumt?
/V. Belševica/

Kad svētki atkal klāt,
Un Valentīns sāk rokas māt,
Tad mīlestība apkārt valda
Un sirsniņa kļūst cukursalda…

Pasaulē par visu dārgākā
Ir divu cilvēku mīlestība.
Šo mīlestību jāsargā, jāglabā.
Jātur dvēseles ietvarā.

Kad Tevi satiku –
pats nezinu, ko daru:
Ne laipni pasmaidīt,
Ne kaut ko runāt varu.
Prom, garām aizsteidzos
pilns nevaldāmām liesmām
Un ilgi drebu vēl,
kā izbēdzis no briesmām.
/J. Ziemeļnieks/

Man dienas ar naktīm jūk,
Kad blakus nēsi Tu!
Es visu pasauli aizmirstu,
Lai pie Tevis nokļūtu!

Kā vēlētos es būt kā vējš
Kā vējš, kam tevi apskaut ļauts
Es cieši tevi apskautu
Un ilgi projām nelaistu…

Kā vēletos es būt kā lietus…
Kā lietus, kam tevi skūpstīt ļauts
Tad lītu es vai diena ir vai nakts
Ar lietus lāsēm tevi skūpstītu…

Kā vēlētos es būt kā nakts…
Kā nakts kam tevi iemidzināt ļauts.
Pasaku par veju un par lietu šajā
naktī es tev stāstītu…
Vai tiešām tas, ko vēlos ir par
daudz?

Mīlēt, mīlēt, mīlēties,
tur jau nav ko brīnīties.
Klēpī sēdēt bučoties,
tur jau nav ko kaunēties.

Dvēseļu dziņa rada draudzību.
Prāta dziņa izraisa cieņu.
Ķermeņa dziņa rada vēlmi.
Šo triju dziņu apvienojums rada mīlestību.

Pār zemi nolaižas nakts.
Tas ir atpūtas un miera laiks.
Un tas ir vissvētākās radīšanas laiks,
Nesavtīgas Mīlestības radīšanas laiks.
Tīra ir mūsu doma kā zvaigžņu klaids.
Skaidrs ir mūsu prāts kā ūdens šalkas klusumā.
Skanīga balss tai Mīlestībai, kura cauri mums plūst
Un ir mūs modinājusi dzīvībai.

Vārdi ir viedi un stipri.
Doma kā miers un tumsas skaņa.

Tīra un nesavtīga,
Radoša un skaidra
Mīlestība plūst caur mani un padara mani svētu,
Un padara mani radošu,
Padara mani brīvu.
Domas un jūtas ir brīvas,
Robežas zudušas,
Mīlestība ir brīva ? kā gaiss, kā skaņa, kā dzīvība…

Reizēm mīlestība ir kā smalks lietus,-
Tu ej un neko nenojaut,
Bet pēkšņi saproti,
Ka esi izmircis līdz pat sirdij.

Tikai tas, kurš kvēlu mīlu izjūt,
Spēj pa īstam laimi izbaudīt.
Kad viskvēlākais no visiem sapņiem,
Tavas lūpas maigi noskūpstīt.

Ja nebūtu jūras, es nezinātu, kas ir plašums,
Ja nebūtu debess, es nezinātu, kas ir zvaigznes,
Ja nebūtu Tevis, es nezinātu, kas ir mīlestība!

To nevar pateikt priekšā,tas ir jāsadzird pašai….
To nevar parādīt,tas ir jāsajūt pašai…
To sajutīsi tad, kad busi man piespiedusies cieši klāt….dzirdēsi, jutīsi,ka sitās man sirds….
Sitās tāpēc, ka Tu esi man blakus…vairāk neko nevajag,tikai lai man esi Tu…
/D.Pabērzs/

Piēj pie loga!
Piegāji?
Paskaties debesīs!
Paskatījies?
Izvēlies spožāko zvaigzni!
Izvēlējies?
Un tagad ņem to sev,es Tev to dāvinu!

Tu esi viens no eņģeļiem, kas mīt uz šīs zemes, bet vienīgais, kurš ir mans enģelis. Tu esi viens no vismīļākajiem, skaistākajiem eņģeļiem, bet vienīgais pēc kura es ilgojos …

Kad mani tu skūpsti, man liekas,
Ka sirdī kāds vīraku lej,
Ka zeme ar debesīm tiekas,
Un velni ar eņģeļiem dej!
Ap mani viss griežas un grīļo,
Viss smaržo un reibumu dveš,
Te laistās, te mirgo, te zvīļo,
Te satumst kā pusnaktī mežs.
/E. Zālīte/

Tavi apskāvieni ir mans apģērbs,
Tavi skūpsti ir visa dzīve mana,
Tavs acu skatiens – mana apskaidrība,
Mūsu mīlēšanās – mana nevainība…

Tavas uzrauktās uzacis – mans smaids,
Tavas vaigu bedrītes – mana simpātija,
Tavas stiprās rokas – mana drošība,
Tu vienīgais un īstais – mana mūža mīlestība…

Dzer mīlu kā vīnu,
Par asarām smej,
Tik nepievil zēnu,
Kas uzticas tev.

Es Tevi mīlu!
Tam ticēt negribu, bet tomēr zinu.
Es Tevi mīlu!
To noliedzu, bet dzirdēt gribu.
Es Tevi mīlu!
To dzirdot, atkal Tevī grimstu.
Es Tevi mīlu!
To liedzot, sirds man pukstēt stātu.
Es Tevi mīlu!
Tas tiešām izteikt daudz man ļautu.
Es Tevi mīlu!
Ja to dzirdētu, tad Tevi paturētu.
Es Tevi mīlu!
Es to Tev vienai pateikt spētu.
Es Tevi mīlu!
To saku Tev es tagad – jo tomēr zinu.
Es Tevi mīlu!
/Simors Langs/

Vārdus tos, kas nozīmē tik daudz,
Šajos svētkos gribu tev teikt –
Mīla ir vis skaistākais,
Vislabākais kas vien var būt,
Tapēc nepazaudē to
šajā valentīndienā.

Mīlestība kā stīga-
sākas sirdī, ietiecas debesīs.
Skrien garām vēja pirksti
un uzspēlē sonāti,
uzspīd velīnā rudens saule
un notis izskan kā skūpsti.
Es tikai nesen sapratu,
ka arī starp manu un tevi ir stīga.
Kad sapņos dzirdu Mazo naktsmūziku,
to izpilda tavas mīlestības pilnās sirds,
tavas mīlestības pilnās elpas
simfoniskais orķestris.
Kad eju pa ielu,
tavas mīlestības pilnās domas
riņķo ap mani kā naktstauriņi
un gaiss tā dīvaini žūžo.
Mīlestība vienmēr ir stīga.
No sirds uz sirdi.
No vientulības uz pasauli.
No dvēseles tumsas
uz dievišķo gaismu.
Vienīgi mīlestība dara dzīvu!!

Es skatos Tavās acīs,
un redzu maigumu.
Es klausos Tavos vārdos,
un jūtu siltumu
Es jūtu Tavu tuvumu,
un maigi silto elpu.
Es jūtu Tavu miesu,
kas maigi pieskārusies man
Kad Tevis nav man blakus,
es dzīvot nespēju.
Ik, katru mīļu brīdi,
par Tevi domāju.
Es gribu sajust Tavas lūpas,
kas maigi skūpstīt māk.
Sev tuvumā ik brīdi,
kad sirdī tukšums nāk.
Cik loti Tu man patīc,
nav vārdiem izsakāms,
to tiešām var tik sajust,
ja sirdī ieskatās.
Ja vien es spētu…
Ja vien es spētu pārvarēt šīs bailes,
Vai tiešam arī turpmāk,
Viss varēs būt tik skaisti.
Vai tiešam ari turpmāk,
Mēs spēsim radīt kaisli?
Es ceru…
Es ceru un mīlu šo cerību…
Es mīlu visu kā Tevi,
Kā Tavus skūpstus maigos,
Un apskāvienus jaukos.
Es Tevi mīlu!
To saku es
No sirds, kas ir tik šķīsta
Kā mazulīša asaras!
Uz atvadām, Tev sveiciens maigs,
Kas, nāk no manas sirds kā tvaiks.
Uz drīzu tikšanos viņš teic,
Un jauku skūpstu iedot steidz!

Agrāk, pirms sastapu Tevi,
Vēlējos daudz ko.
Tagad, kad esi blakus,
Man nevajag neko!
Varu vēlēties tikai to,
Lai mīli mani kā es Tevi!

Man mana mēle mīksta lēpe.
Kas esi tu? Kas esmu es?
Tavs augums – rožu koka slēpe,
Kas mani aizmirstībā nes.
/A. Čaks/

Mīlestība ir slimība, kurai nepieciešams gultas režīms!

Man ļoti gribas tev patikt,
Man gribas pie tevis palikt,
Man negribas neko sacīt,
Jo to nemaz nevar sacīt,
Tam jādzīvo gaisā un zemē,
Tam jādzīvo visu laiku.
/O. Vācietis/

Mana mute izveido vārdus
Klusi klusiņām čukstu
Lai neizbiedētu tevi
Ar skaļajiem sirds pukstiem

Mani pirksti noglāsta tevi
Maigi liegi un viegli
Kā zvaniņš skan mani smiekli
Tevī saredzu pati sevi

Tevi mīlu

Tu esi mans cilvēks ar visu,
kas tevī labs ir un ļauns.
Ar to, ko tevī mīlu,
ar to, par ko man ir kauns.

Tu esi mans kopā ar velnu,
kas tev sirds stūrītī sēž
un, izbāzis roķeli melnu,
aiz matiem man dvēseli plēš.

Tu esi mans kopā ar Dievu,
kas baltu ceļu klāj
un, pasakas kaktiņā sēžot,
sargā un neatstāj.

Tu esi mans cilvēks ar visu,
Kas tevī apdziest vai skan,
kas tevī nomirst un piedzimst,-
tu esi un paliec mans.
/L.Sēle/

Neteic manim vārdu daudz, –
Kas gan man no vārdiem tiek?
Teic man dažus labus vārdus,
Teic man dažus saules vārdus,
Kas man visu mīlēt liek.
Teic man vārdus divus trīs,
Kas kā zelta lāses trīs.

Man vajag tavas acis,
Kad tās mīļi manī raugās.
Man vajag tavas rokas,
Kad tās silti mani skauj.
Man vajag tevi visu,
Jo visam manam mūžam
Esi vajadzīga tieši tu…

Mīlestība ir lēnprātīga,
Mīlestība ir laipna,
Tā neskauž,
Mīlestība nelielās,
Tā nav uzpūtīga.
Tā neizturas netikli,
Tā nemeklē savu labumu,
Tā neapskaišas,
Tā nepiemin ļaunu.
Tā nepriecājas par netaisnību,
Bet priecājas par taisnību.
Tā apklāj visu, tā tic visu,
Tā cerē visu,
Tā panes visu.
Mīlestība nekad nebeidzas.

Cik dīvaini, ka arī kuģi apsnieg…
Un balti pavedieni tos pie krasta sien.
Un zemei atkal jauna mīlestība
Pa baltu zvaigžņu sniegputeni brien.

Es saku Tev paldies!
Par to, ka ienāci manā dzīvē.
Paldies par katru skūpstu.
Un glāstu , kas ļāva iemīlēties.
Paldies par katru smaidu un vārdu,
kas lika justies mīlētai.
Paldies ka biji un, ka esi man blakus.
Paldies!!!

Tādas ziemas nav,
Kas laimi sniegiem klāj.
Tādas Valentindienas nav,
Kas mīlu neatstāj.

Deg sveces liesma trausla, met ēnas novakarē,
manas domas kā sniega virpulis maldās,
tevi meklējot, gaidot un mīlot.
Nenodzēs gaismu, kaut maza vēl tā.
Es zudīšu sniegā tad viena,
un sasaukt vairs nevarēsi.
Ņem sveci un nebaidies, nāc
Būs gaisma mums abiem un mīla tāpat.

Kad amoriņš šai dienā atnāk,
tas skatās kur lai bultas šauj;
Bet ne jau tikai to viņš dara,
Viņš sūta sveicienus no manis.

Bieži domu viļni virsū nāk,
Sirds par tevi domāt sāk
Neko nevar tagad pateikt tā,
Kamēr nēsi vēl manā tuvumā…

Bet cerība mirst pēdējā-
Ja tā sieta jūtu pavadā,
Cerēt vajag ļoti, ļoti,
Lai laimes mirkļi tiktu doti…

Es gribu par daudz?
klau, mīļais!
Es gribu Tava būt,
Ne rīt, ne parīt
Bet tulīt.
Gribu daudz Tev teikt,
Bet nevar vārdus sameklēt.
Vienkārši atplest rokas,
Un Tevi maigi apskaut.
Gribu lūpas Tavas just,
Just kā sirds Tava pukst.
Gribu, lai Tu dzirdi
Ko mana sirds Tavai čukst!

kas ir vārdi…
kas ir mīlestība?
raugos tavās acīs
un zinu atbildes…

– Es Tevi mīlu
– Pierādi
– Kā?
– Nobļauj. ka mīli mani tā, lai visa pasaule to sadzird.
Vinsh klusiņām pienāk un pachukst austiņā:
– Es Tevi Mīlu….
– Kapēc tik klusu un kapēc austiņā?
– Tapēc, ka visa pasaule man – ESI TU!

Ieskaties manās melnajās acīs,
bezgalīgā dziļumā, tumšā atvarā!
Tanīs var gremdēties pamazām
vai mesties neprātā…
Ieskaties manās melnajās acīs,
tās Tev neļaus kavēties sajūtām dziļajām!
Viens mirklis no mūžības,
kad esam divatā.
Iemīlies manās melnajās acīs, nebēdā,
tās Tevi sargās no vēja brāzmainā!
Iemīlies manās melnajās acīs
pakrēslas pustumsā, naktī melnajā…!

Tā elpa pēc elpas, vārds pēc vārda,
Telpa pēc telpas, pilda un ārda…
Viss ir tik pilns un nav vairs kur dēties… Varbūt mums ņemt un vienam otrā iemīlēties?

Katra mīlestība ir īsta –
Vai tā būtu mūžu gara
Vai vienu vien mirkli īsa.
Tā smaržo pēc pavasara,
Tā atnāk kā maiga trīsa
Vai zibens rīkste tik asa.
Vienalga, vai purpurā tīta
Vai aukstumā kaila un basa.
Kā puķe vainagā vīta,
Vai bāka uz klinšaina krasta
Katra mīlestība ir īsta
Un reizē – tik neparasta.

Kad vakarā pie loga piēj
Un redzi zvaigznīti krītam,
Tad nebīsties bet vēlies sev kaut ko,
Ka kādreiz vēlējos un satiku es tevi

Es paņemšu pusi no sāpēm,kas tavā sirsniņā griež
Vēl es paņemšu rūpju nastu kas tavus plecus spiež
Vēl es smaidīšu katru rītu, kad acis atvērsi tu,
Kad ar pieskārienu, tik maigu, tu mani modinātu.
Vēl es pateikšu, cik skumstu, kad tevis nav
Un, redzot tik mīļās acis, es smaidā atplaukšu jau.
Kluss maigums man piepilda sirdi, tik liels, ka pat nedaudz sāp.
Es vairs neteikšu nelaipnos vārdus, kuri pār lūpām grib kāpt,
Jo tikai vakar sapratu tieši, cik daudz man nozīmē tu.
Pie tevis turēšos cieši cieši, lai kur tu ar neietu.

Mazs Amoriņš man šodien
Tā pie austiņas čukstēja
Man vajag atdzīties tik Tev,
Ka esi svarīgs man!

Vakarā, pielietā sveču gaismu,
Es rakstu tev vēstuli, skaistu un maigu,
Tajā stāstīts par jūtām, kas manī mīt,
Tā var tev, kas nepateikts, pasacīt.

Man mācīja, ka dienā ir 24 stundas
Stundā- 60 minūtes
Minūtē – 60 sekundes
Bet man neviens nebija teicis,
Ka pat 1 sekunde bez tevis
Var likties kā mūžība!

Tu biji mans mīļuma rīts, tu biji mans maiguma vakars
Un nesaki, ka tas bijis un kāds tev ar to vairs sakars.
Ir gājuši mēneši, dienas,bet zudis jau nav nekas.
Tik noslēpts aiz nedienu sienas, aiz vārda, kurš bija tik ass..

Varbūt tāpēc nosargāt vēlos liesmiņu mazo, kas tumsā trīc,
Jo tu biji mans maiguma vakars, jo tu biji mans mīļuma rīts.
Un tikai pilnīgā tumsā to dzirkstīti ieraudzīt var
Kura starp pelniem kvēlo, kuru abi tā baidamies skart.

Bet kaut kur sirsniņā dziļi dziļi šī mazā oglīte gail
Tikai dusmās nenopūt viņu jo tai no vēja ir bail
Un kaut kur atmiņās tālu tālu vēl kāda stīga trīc
Jo tu biji mans maiguma vakars, kļūsti atkal mans mīļuma rīts

Mīlēt nozīmē dzīvot tā cilvēka dzīvi, kuru mīl.
/Ļ. Tolstojs/

Ja lietus līst- zini, ar to es Tev glāstus sūtu,
ja spīd saule- ar saules stariem mani smaidi pie Tevis steidz,
ja vakars vēls un zvaigznes krīt- tie skūpsti, kas klusumā Tev solīti

Ja mīli, tad pacelies augstāk
Par mākoņu baltajiem spārniem.
Tver degošo sauli plaukstās
Uz zemi mīļajam pārnes.
Ja mīli, tad mācies sāpes
Ar uguni dedzināt sevī –
Uz laimi tik tas ceļ kāpnes,
Kas otram prieku ir devis.
Ja mīli…
/D. Avotiņa/

Tu biji kails un vēju aplauzt koks,
Es lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem
Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok
Nu pilni tavi zari, ziediem maniem

Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets
Un putni lizdo zaļo lapu ēnā
Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec
Un spoguļojies ilgi vilnī rēnā

Tev liekas, ka tu salapojis pats
Tu gribi izrauties no manu stīgu skavām
Dreb sāpēs tītenis un zila zieda acs
Lej asaras pār zaru rokām tavām

Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok
Vēl maigāk zvana visiem ziedu zvaniem,
Es aiziet nevaru no tevis, sausais koks,
Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem.

Būt vienu dienu laimīgam, vai zini,
Pusgadam tad ir priecīgs skanējums.
Tu, saulē sēdēdams, tad mīklas mini.
Būt vienu dienu laimīgam, vai zini,
Ir – starā pārvērsties un skūpstīt cini,
Jo mīlas dāsnums patīk visiem mums.
Būt vienu dienu laimīgam, vai zini,
Pusgadam tad ir priecīgs skanējums.
/A.Pormale/

Glabā manu sirsniņu
Tā kā baltu tauriņu,
Neļauj viņu samīdīt,
Dzīves dubļos notraipīt.

Mīli mani franču mēlē,
Tev ir lemts šo stīgu skart.
Spēle, dvēseliski spēlē
Nu vairs nevar citādāk.
Ar visgrēcīgākām liesmam
Manā cellē sveces deg.
Ar vissvētākajām dziesmām
Sirds uz neprātību iet.

Pilns ziedošas mīlas,
Pilns naksnīga klusuma,
Pilns teiksmainu sapņu,
Pilna saulaina prieka
Dienā, kura nebeidzas
Ar vienreizēju Saules rietu
Jūras krastā, Tavos soļos
Pretim savai Mīlestībai.
/L.Zariņa/

Simtiem vārtu tev ir teikti
Simtiem darbu priekš tevis veikti,
Bet es domāju, ka ar vienu
Skūpstu iegūtu tavu cieņu.

Ugunīgi vārdi ceriņziedos līst
Kaisles pilni glāsti -visas brūces dzīst
Vienvakara laime kastaņkokā dzied
Kāda maiga plauksta-un Tava sirds jau zied