Dzejoļi par mīlestību

Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
lai viņas to pasaka.

Es nevaru salīgt ar papīru,
lai tas viņu paņem.

Un neizsacīts
tas nevar palikt.

Ar katru sekundi
vairāk plīst kapilāri,
kamēr saplīsīs pavisam.

Laikam tas viss
mēmi krājies pa gadiem,
apvārtījies ziedputekšņos
pa priekiem un bēdām
un tagad pieprasa
savu reizi un tiesu.

Un stāv tā reize
pār mani kā šķīlies
un tagad vairs nedziestošs
zibens.

Cik negaisiem bija jānāk,
cik zibeņiem bija jāšķiļas,
lai beidzot tie kļūtu
nedziestoši!
/Ojārs Vācietis/

Tu uzziedi kā puķe,
Aiz mīlas reibstu es,
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
/J. Jaunsudrabiņš/

Vējam sauli neaizpūst,
Mākoņus priekšā tai nesapūst,
Tā spīd…
Tā vienmēr ir bijis, kopš brīža,
Kad pasaulē manā ienāci Tu,
Dāvinot tai savu dvēseles siltumu.
Pasaulē savā sev citas saules es negribu.
Man pietiek ar vienu – ja tas esi Tu…

Kad blakus tu man nostājies,
Es nejūtos vairs vientuļa.
Kad lūkojies uz mani tu,
Es nejūtu kā elpoju.
Tu iemācīji pasmaidīt
Tu iemācīji laimi gūt!
Šī pasaule tik skaista šķiet,
Ja līdzās vienmēr esi man.
Es lūdzos tevis…neaizej!
Bez tevis dzīvot neprotu.

Kas esi tu –
Mīlestība? –
Salds brīnuma lāsts –
Un nāves un dzīvības stāsts.
/J.Poruks/

Un tad pa baltu, dziļu, tīru sniegu
Kā divas slēpes iesim – tu un es.
Tu čukstēsi pie auss man kaut ko liegu,
Lai vējš to citiem neaizness.
/A. Čaks/

Balts ir akāciju palags,
vai tu gribi tajā gulēt?
Vai tu negribi vai gribi,
būs tev akāciju palags.
Vai tu negribi vai gribi,
būs tev manas vēsās rokas,
un uz katras tavas bēdas
Viena zaļa kļavas lapa.

Alus putos biezu putu,
Tu tur muti atveldzēsi
un kā rudens rītā zirgu
Peldināsi savu sirdi.
Guli, guli manā klēpī,
vai mēs negribam vai gribam,
Melnā naktī aužas diena,
Baltais akāciju palags.
/M.Čaklais/

Pie tevis agri rītā esmu,
Pie tevis vēlu vakarā,
Pie tevis glaužos saldos sapņos,
Pie tevis jūtas nomodā.
Tu mīti manā karstā elpā,
Ikkatrā dvašas vilcienā –
No tevis viss ap mani telpā
Skan simtkārīgātīgā atbalsā.
/Aspazija/

Atnes man mierīgu miegu.
nesaki man, ka mīli, ka ilgojies,
tikai atļauj būt vājai.
atļauj kaut vienreiz pateikt – es nevaru,
mani vairs neklausa kājas
atļauj, ka rūpes, lielas un mazas,
tavās rokās tad lieku.
un uz saviem platajiem pleciem
atnes man mierīgu miegu –
lai man atkal sapņos nerādās
gara un lietaina diena,
kad es dubļu sļakatām apšļakāta,
brienu pa ceļu vienu.
/E.Zalite/

Sirds, es tevi nesaprotu,-
Raudāt gribas man un smiet.
Es tev visu, visu dotu,
Ja tu pierimtu mazliet!

Ja kaut brīdi tu man ļautu
Prātīgai un klusai būt,
Vai tad zvaigznes neapskautu?
Nezinu, varbūt…

Sirds, kas tev gar zvaigznēm daļas!
Tā jau mani nemiers māc:
Tu tik strauja un tik skaļa,
Un ja tevi sadzird kāds?

Un ja sadzird?….Klusēt spēsi?
Saki taču, kā tad būs!
Neprāte, ja neklusēsi,
Atnāk kāds un paņems mūs!
/L.Vāczemnieks/

Ik rītus,
Kad saule starus mākoņos pakar,
Es tevi mīlu vairāk
Nekā vakar. Vakaros,
Kad riets sāk ūdeni apzeltīt,
Es tevi mīlu mazāk
Nekā rīt.
/V. Toma/

Ja tās domas, ko tev veltu,
Visas puķēs pārvērstos-
Bagāts dārzs ap tevi zeltu,
Grimdams smaržu vīrakos.
Ja tās ilgas, ko tev sūtu,
Visas skaņās pārvērstos-
Saldās dziesmās ietīts būtu
Tu kā cīruls debešos.
/E.Zālīte/

Caur skaidru ledu skatījos
Es dzelmes tukšumā;
Es skatījos un sabijos
No tāda dziļuma.

Caur klusām acīm skatījos
Tev sirdī-brīnumā;
Es skatījos un sabijos
No tāda dziļuma.