Valentīndienas apsveikumi, novēlējumi, dzejoļi

Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.

Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds
Un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas!
Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību,
Nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt…

Es tevi atkarošu
eksistencei un varām
es tevi iekarošu
uz durstīgāk smilgām un skarām
es tevi izkarošu
ar bezmiega naktīm garām
lai dzīve tev nepaiet garām.
/K. Elsbergs/

Nāc ar saules zelta smaidu,
Vienmēr tavus soļus gaidu.
Mīlas skūpstu es tev sūtu,
Lai ar cik tu tālu būtu.

Mīlē, mīlē vecs un jauns,
Mīlē zoss un mīlē auns,
Mīlē visi, kamēr mirst
Kamēr kauli kopā birst!

Katru dienu brīnos ļoti,
Kur man sirds ir pazudusi?
Izrādās, ka tā pie tevis
Razbainiece aizmukusi!…

Tu esi tāda, kāda nav neviena,
Tu esi tāda, kādu vēlētos ikviens!
Tu esi mana mūza un mans prieks,
Tu esi mana mīlestība!

Ja es būtu stīga,
Es apvītu tevi.
Ja es būtu uguns,
Es sildītu tevi.
Ja es būtu vējš,
Es glāstītu tevi.
Ja es būtu ……
….. Es mīlētu tevi.!

Ar prieku uz lūpam es atminu Tevi,
Ar smaidu uz lūpām es ieraugu Tevi,
Ar lūpām uz lūpām es noskūpstu Tevi,
Jo kvēli un karsti mīlu Tevi!

Paņem mani maigi, maigi
Velc sev tuvu klāt,
Apskauj mani bieži
Un lūdzu neatstāj.
Tavi apskāvieni
Kā sapņi man šķiet,
Neļauj man tiem garām iet.

Mēness gaisma apspīd mūs abus
Skūpsts ir ilgs, bet liekas tik īss
Šķirties ir grūti, asaras plūst
Aizbrauc tu projām, paliksim vieni.
Sirds skumst pēc tevis, bet netikties mums
Tālu tu esi, bet domās mēs tuvu
Asiņo sirds ilgās pēc tevis
Mīlu es tevi un zinu, ka tu ar.

Ceru, ka Tu jūti cik daudz un cik stipri par Tevi domāju!
Es Tev atdotu visas savas jūtas un domas un netikai… 🙂
Arī savu sirsniņu! Tā pieder Tev vienīgajam!

Tad apstājās laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis.
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs.
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Tas ir tas skaistākais –
ka mīlestība neprot skaitīt.

Klusā cerībā es Tevi gaidu,
Atkal redzēt tavu smaidu,
Mīļus skūpstus es Tev sūtu,
Kaut nu es Tev blakus būtu…

Vai vēlies Mani šonakt Sev?
Es būšu sapnī blakus Tev!
Un Mani kaisles pilnie skūpsti,
Ar rozes ziediem apbērs Tevi!

Saki puisīt kāpēc tā?
Man par tevi jādomā,
Diena aust un atkal tumst
Mana sirds pēc tevis skumst!

Tais dienās, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur nav miera man,
Un sirds tad neatplaukst nekādos priekos,
Kā iesists zvaniņš skan.
Tās dienas, kad ar tevi nesatiekos,
Nekur man saules nav;
Kā izstīdzējis stāds es sevim liekos,
Kas tumsā nomests stāv.
/E. Zālīte/

Kā silts un mitrs atraitnītes zieds,
Kas viegls apdvests ir ar medus smaržu,
Neredzams caur bezgalīgām naktīm iet,
Pie tevis skūpsts,kas darīs ilgām galu.

Es tavu vārdu piesaucu
rītos,
dienā,
vakaros,
naktīs,
priekos,
bēdās,
barā
un vientulībā,
un – kad nav bara,
ne vientulības,
kad nav nekā.

Un katrreiz
tavs vārds skan
savādāk.

Es tavā vārdā
varu visu pasauli pateikt
un visu pasauli
uzrunāt.
/O. Vācietis/

Es jūtu tikai Tevi,
Tavus pieskārienus maigos,
Saldi teiktos vārdus.
Tu esi man dzīve
Manas jūtas
Mani sapņi neizsapņotie
Vārdi neizteiktie…

Klusi krīt sniegs uz Tavām plaukstām,
Un lēni tajās kūst
Tu tagad esi tālu,
Man Tevis ļoti trūkst!
Es gribētu par sniegu kļūt
Un Tavās plaukstās tagad būt!I

Kad nakts no kalniem nokāpusi
un aizver visus padebešus ciet,
Tad zini – stunda pienākusi
un gribas man pie tevis iet.

Kad mēs tiekamies, mīļais,
Tad runājam niekus,
Un nepateiktais kā akmens
Guļ starp mums nekustināts.
Mēs pļāpājam vien,
Bet pie sevis
Klusībā akmeni bīdām
Un stumjam, un netiekam klāt
Ne tam, ne arī viens otram,
Jo abi runājam niekus,
Bet galvenais tā arī paliek,
Paliek nepateikts?
/G.Kraulere/

Mana sirds ir dīvainu jūtu pilna
Kāpēc nebālē mana mīlestība,
Kas to uztur pie dzīvības?
Viņas domas pie manis.
Nezūd ne jūtu spēks,ne skaistums.
Kaut es nekad nepiederēšu viņai,
Bet viņas dēļ es gribu iet
Pretī gaismai pa to ceļu,
Kuru man piešķīra viņas mīlestība!

Tavos glāstos reiz es slīkšu,
tavu elpu sajutīšu.
Tavā varā būšu es,
prom no visas pasaules.

Es gribu tikai vien drusku saules,
Kas lietainā dienā pāri pār peļķēm skrien,
Es gribu tikai vien vienu zvaigzni,
Kas manu skatienu augstāk par zemi sien.

Es gribu tikai vien kādu plaukstu,
Kas manai nastai liks drusku vieglākai tapt,
Es gribu tikai vien rudenī aukstā
Naidā gailošas acis ceļā sev nesastapt.

Es gribu tikai vien mazu brīdi
Pie tavas dvēseles savējo sasildīt,
Es gribu šai dzīvē no laimes sprīdi
Noķert cieši aiz astes un ? pasmaidīt!
/G. Kraulere/

Mīla ir sapnis,
Mīla ir malds.
Bet pirmais skūpsts
Vienmēr ir salds.

Es zinu, kā roze plaukst:
Klusi, klusi!
Tā nosarkst un iemirdzas
Klusi, klusi!
Es zinu, kā mīlē sirds:
Klusi, klusi!
Tā sapņo un ilgojas
Klusi, klusi!
/J. Poruks/

Dodu Tev erotisku, asins stindzinošu, lūpas dedzinošu, jaukāku kā paradīze, karstāku kā elle, saldāku kā zemene, super garu skūpstu!

Viens Tevi mīl un Tu esi šaj pasaulē vajadzīgs.Tu vienu mīli un Tev šo pasauli vajag, lai vienam to dāvātu.
/Rainis/

Trīs vārdi.

Trīs vārdi uz papīra
Tur izlikta dvēsele mana
Trīs vārdi uz papīra
Bet kāda savādi jauka skaņa

Tie izsaka visu…un neko
Tie satrauc, iedvesmo un saviļņo
Tie patiesi mēdz būt un lēti
Bet man tie vienmēr paliks svēti

Tos māte saka savam bērnam dzimušam
Tos puisis saka meitenei tik jaunai
Tos saka vīrs, kas karā dodas
Tie vārdi, kur, no kurienes tie rodas?

Ir spēks šais vārdos iekšā likts
Tur burvība, tur virzība, tur dzīves jēga
Trīs vārdi
Es
Mīlu
Tevi

Kāds puisītis mīlēja skuķīti
Un meta tai ar puķīti,
Bet tagad zēnu gaida sods,
Jo puķei līdz bij puķu pods!

Ja es būtu asara,
Es gribētu piedzimt Tavās acīs,
Dzīvot uz Tava vaiga un….
…..nomirt uz Tavām lūpām…..

Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.
/I. Ziedonis/

Valentīns ir vienreiz gadā
Nenomirsi Tu nu badā
Tik daudz siržu ceļo apkārt
Mājās visur tās gribās sakārt!

Klusums skaists, lūpu pieskāriens maigs.
Viss zūd un padebess mūk.
Tikai Tu un es, tikai abi mēs…
Sargā mani, mīli mani,
neatdod nevienam mani…

Kad manas rokas tevi skāva,
Tad nojauda, – tas nebij māns,
Jo visu manim sajust ļāva
Tavs apģērbs vaļīgs, viegls un plāns.
Pats nejauši tas risa vaļā,
Kad, kopā saķērušies, mēs
No sola kritām zālē zaļā,
Kur velgums smaržains bij un vēss.
/E. Virza/

Tu dusi manā sirdī,
kā debess jūrā dus,-
tā pieber pērlēm bez gala
vistumšos dziļumus.
Es stāvu kluss un brīnos:
zib – zalgo – vizmo – mirdz…
Un jautāju. vai tiešām.-
vai tiešām
tā mana nabaga sirds?
/F.Bārda/

Kad stāvam mēs divi vien….
Mīlestība ir krāsains tauriņš,
Kas spēlējas tavā vēderā,
Un caur acīm tavām,
Tas ielido manī.

Kad laimi tumšā rozes ziedā
Kāds cits tev kādreiz steigsies nest,
Varbūt vēl kaut kur dziesmu dziedās
Kā dziedu šovakar tev es.
/Alfrēds Krūklis/

Ja mīlestībā vīlies,
Tad nesēro par to,
Bet pagriezies un nospļaujies,
Un meklē nākošo.

Kad Tevi mīlu, pat zvirbuļus mīlu,
jo saprotu:zvirbuļiem jāčiepst,
lai nebūtu klusuma, kad klusējam mēs.

Kad Tevi mīlu, pat lietavas mīlu,
jo saprotu: pasaulē siltuma
pietiek, un labi, ja reizēm ir vēss.

Kad Tevi mīlu, pat akačus mīlu,
jo sausā laikā grāvjos nav ūdens
un purvos nāk brieži dzert.

Kad Tevi mīlu, pat kaķus es ciešu,
jo saprotu: pasaulē kādam pa naktīm
ir jādodas peles ķert…

Kad Tevi mīlu, šķiet: ne par matu
nav alksnis sliktāks kā palmas
vai cipreses zars.

Kad Tevi mīlu, kad Tevi mīlu –
pat dzīvot šai pasaulē var!…
/I.Auziņš/

Tu esi man vajadzīgs, tāpēc Tu nāc
Lai kāptu pret sauli vēl augstāk,
Un labi, ka pasaulē esi Tu tāds
Ar savām stiprajām lielajām palukstām..
/H.Gāliņš/

Es tevi mīlu, dievinu
Bez tevīm dzīvot nevaru
Mana sirds pieder tev
Tikai tev mana mīļā!

Svētā Valentīna naktī,
Kūtri kūpot sveces daktij,
Meitas aizrautīgi zīlē,
Vai būs kāds, kas viņas mīlē.

Viena vēlas vīru staltu,
Un ar mersedesu baltu,
Lai tam allaž nauda ķešā,
Tā, lai nepaliktu bezšā…

Otra vēlas spēkavīru
Vienmēr smaržīgu un tīru,
Lai tam vienmēr skaidrs prāts,
Lai ir galants, akurāts.

Valentīns nu kasa pauri,
Kā to visu dabūt cauri?
Stalti, smuki, bagāti
Sen jau visi precēti…

Katrai iedos tādu veci,
Kuram galva ir uz pleciem,
Un vēl gultā ir kas tāds,
Par ko meitām lustīgs prāts
/R.Andersone/

Paldies Tev par smaidu! Es čukstu klusi.
Tik gaiši pat saule nav mirdzējusi!
Viens mirklis… bet simtus spēj aizvietot.
Viens mirklis… bet gadiem var gaismu dot.
Un sirds – pat, ja būtu tā tēraudcieta,
Man pārvērstos ziedošā pļavā uz vietas.
/J.Sirmbārdis/

Sūtu tev 3 bučiņas…
pirmā būs paklausīga un aizlidos tur, kur teikšu (uz vaidziņa)…
otrā laikam kaut ko sajaukusi, bet trāpīs kaut kur blakus….
bet trešā ir baigā draiskule tāpēc, tā tev būs jānoķer pašam!

It visur, kur es eju,
kaut dziļa nakts vai rīts
es redzu tavu seju
un sirds man priekā trīc.

Ja es būtu velniņš mazs,
Un zem zemes dzīvotu.
Tad es uz zemes rādītos,
lai ar tevi bučotos!

Tu esi kā siena smarža
Tikko nopļautā vālā.
Tu esi kā mežezers
Dižsilu līcī tālā.

Ezeri lidot mākot,
Tikai jānosauc vārdā,
Laikam tāpēc tavs vārds
Diendienā man jāatkārto…

Un, lūk, te tu esi,
Zilām dzelmēm man pretī spīdi.
Te nu tu esi,
Vismaz brīdi…
/J. Osmanis/

Man gribētos tevi ieaijāt, kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribētos pār tevi klāt kā zaļsirmu vakaru maijā.
Man gribētos tevi vest un vest pa tumšzilām sapņu pļavām.
man gribētos tevi uz spārniem nest uz debesīm – manām un tavām…
/F. Bārda/

Es no tevis neaiziešu
Tevi projām nelaidīšu
Dziļi tevī saknes dzīšu
Tavai sirdij apkārt vīšu
Ciešām stiprām saitēm siešu
Neaiziešu…nelaidīšu
Paliec mans es tava būšu
Visu mūsu abu mūžu.

Tu vilinies un saldi smejies,
Tu visa esi prieka vilns, –
Es kā arvienu iemīlējies
Un skumjš, un greisirdības pilns.
Bet sirds man netrīc tumšā baisā,
Pret daudziem skatiens tevim zib,
Jo tu kā puķu smarža gaisā,
Ko paķer vējš un nes, kur grib.
/E. Virza/

Tu esi mana saule,
Mana zeme un gaiss,
Tu esi man viss
Uz šīs pasaules!

Mēs katrs esam eņģelis, tikai ar vienu spārnu.
Un lidot varam, kad cieši apkampjam un apmīļojam mums līdzīgu būtni.
/Lučiāno de Kreščenco/

Katru rītu – bučiņu vingrinājumi,
katru dienu – apskāvienu nodarbības,
Katru vakaru – glāstu treniņi,
Katru nakti – skūpstu,apskāvienu, glāstu stafete…

Es mīlu tāpēc,ka starp mums ir aiza;
Kur visi izdzirdamie soļi gaist.
Es mīlu tādēļ,ka starp mums ir vārdi;
Kuri neizteikti dziļi krūtīs kaist.
Es mīlu tādēļ,ka tik vēja šalkās ir mūsu satikšanās prieka zvans un tādēļ,ka tu šodien mani mīli,
Bet rīt varbūt jau nebūsi mans.
Es mīlu tādēļ,ka šai mīlas dziesmai
Ir gaviļu un reizē moku takts
Un,ka starp manu un tavu dienu lauž visus tiltus bezgalīga nakts!

Tu esi zaļākā zāle,
kas mani pie dzīves sien,
Tu – pļava un debess pār pļavu.
Kur manas viskarstākās dienas
Un naktis viskarstākās.
Es stāvu par tuvu zvaigznei
Tāpēc stāvi vēl tuvāk man klāt.
/V.Ļūdēns/

Ja man pazustu lūpas,
Es skūpstītu tevi ar rokām.
Ja pazustu rokas,
Skūpstītu ar sirdi.
Bet ja pazustu arī sirds –
Tad zini, viss tevis dēļ!

Pāriet krusa, pāriet lietus,
Vēji nāk un projām iet,
Saule bāl un meklē rietus,
Tikai mīla nepāriet.

Aiz laimes es jutu bailes
Un sirdī tumšas šaubas,
Bet kad domāju par Tevi
Tad saprotu, ka nevaru bez Tevis

Nav mani jāmeklē, es nākšu pats,
Un visām durvīm droši iešu cauri,
Jo Tevi redzēt – tā ir dzīve pati,
No kuras cilvēks nevar noslēpties!

Kā saules gaisma, tik spoži iekriti man acīs
ka rotaļieta, kuru samīļot
ar dvēseli tu mani apbūri.. tu ienāci manā dzīve
un par to es tevi mīlu
paskaties, kur asaras līst… kāda cilveka dvēsele aizklīst
mana ir šeit un smaida,
jo tu esi pie manis!

…Ņem!
Visas manas mīlestības ņem!
Vai nu ir vairāk?
Pats redzi – nav.
Ja mīlas tiesu taisnīgu tu lem,
tad viss, ko prasi, sen jau bijis tavs.
Un bij šī mīla sen tev dāvināta,
ar to tu vari darīt kas tev tīk.
Bet kurnēšu, ja untumainā prātā
Tu spēlēdamies savainosies pats.
Tev, mīļo zaglēn, piedodu,
kaut gan līdz pēdējam es aplaupīta.
Bet gribu, lai saproti, ka naidu paciest
man ir vieglāk nekā mīlas netaisnību.
Un tomēr – mīlot moki, nokauj pat –
mēs ienaidnieki nebūsim nekad!…

Mīlestība ir tad, kad divi cilvēciņi skatās vienā virzienā, nevis viens uz otru….

Ja esi putns – dziedi,
Ja esi puķe – ziedi,
Ja esi burve – zīlē,
Ja esi skuķe – mīlē!

Pār dārzu zvaigžņu gaisma lejas,
Un tava mīļā, mazā sirds
Ir pilna maiguma un dzejas.
Pār dārzu zvaigžņu gaisma lejas
Un saldi smaržo orhidejas,
Un balti krizantēmas mirdz.
Pār dārzu zvaigžņu gaisma lejas
Un staro tava mazā sirds…

Vai mīlestība tā, kas tevi vada
Pa tavām pēdām cauri dzīvei šai,
Kad tumšās skumjās gājis gads pēc gada
Līdz ziedu svētku dienai saulainai?
Varbūt Tu vēlies skaistu vārdu ķīlu,
Kas zūd un gaist kā staru pavediens?
Mans labais draugs, vai teikt: ?Es tevi mīlu
Kā nava mīlējis neviens!?
/H.Dorbe/

Vakars vēls,
Acīs pamodās tavs tēls.
Acīs sniega pārslas birst,
Sirds bez tevis skumjās mirst.

Cik daudz vēl mīļu vārdu zvaigznēs man Tev ierakstīt!
Cik daudz vēl mīļu glāstu un kvēlu skūpstu man Tev aizsūtīt!
Es vēlos Tavu smaidu un Tavas lūpas noskūpstīt.

Ja mīli,tad mīli vienu
Bet pārējos līmē gar sienu
Ja mīlēsi simtu vienu
Tad nedabūsi ne vienu.

Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības viļņos
Izkustu mums dvēseles.
/J.Poruks/

Es pārkāpu pāri Everestam,
Es pārpeldēju pāri Amazonei,
Es pārlidoju pāri bezgalībai,
Es pārgāju pāri grāvjiem un purviem,
Es gāju caur ērkšķiem pie rozēm,
pie rozēm pie kurām stāvēji tu,
Es pateicu tev ka…
es tevi nemīlu… es tevi dievinu!

Bez mīlestības suņi gaudo,
Bez mīlestības rozes vīst,
Bez mīlestības žēli ņaudot
Pa jumtiem naktī runči klīst.

Vienā ziedā slēpjas tik jaukas smaržas, ko vēlamies sajust.
Vienā vārdā slēpjas tik daudz patiesības un melu.
Vienā asarā slēpjas tik daudz prieka un bēdu.
Vienā skūpstā slēpjas tik daudz kaisles un jūtu.
Bet manā sirdī esi tikai Tu.

Es esmu atradis
Kaut ko bezgala mīļu
Un skaistu.
Turu cieši cieši.
Abām rokām.
Lai neizgaistu!

Atradums,
Mans atradums
Arī mani
Cieši cieši tur.
Es laimīgs čukstu:
-Tu, tu tu! …
/J. Osmanis/

Aizsnieg ceļi, pēdas, aizsnieg meži,
Dziļās kupenās man kājas stieg,
Aizsnieg paši sniegu padebeši,
Tikai mīlestība neaizsnieg.

Man ir tikai viena sirds Divas acis kuras mirdz Dvēsele, kas mīlēt lik Vai ar to Tev nepietiek?

Es nevaru vairs valdīt sevi,
Jo sapnī redzu tikai tevi.
Tie vairs nav nekādi joki,
Ka Tu manas jūtas moki!

Sveiciens visiem
Valentīna dienā…
Tiem kas pa pāriem,
Un tiem,
Kas pa vienam.
Saliekam puķes
Glīši pa vāzēm…
Bučas visiem,
Un
Paceļam glāzes!

Lai skavas žņaudz
Un skūpsti šmaukst.
Un amorbultas sasnaiperēti
Pilni puķpodi – lai plaukst!

Es mīlu tevi
Kā vilnis jūrmalu,
Kā ziediņš smaržu,
Kā mēness nakti,
Kā rudens sauli mīl!
Es mīlu tevi tā,
Kā vārds mīl ausi,
Kā stars mīl aci,
Kā pukstiens tavu sirdi mīl-
Es mīlu tevi!

No zieda uz ziedu,
No sirds uz sirdi
Lido mīlestība.
Un zieds pēc zieda
Atkal izplaukst,
Un sirds pamostas.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds,
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība…
/J.Poruks/

Es gaidu sauli, kas sildīs mani.
Es gaidu lietu, kas veldzēs mani.
Es gaidu dienu, kas laimi nesis.
Es gaidu Tevi, kas mīlēs mani.

Ceriņi smaržo caur stiklu,
un es tevi mīlu – tevi aiz stikla.
Ne es esmu iestiklojis šo stiklu,
Ne es esmu izdomājis to lietu,
Kas izšķiedies violets krāso rūti.
Ne es esmu izdomājis šos ceriņus,
Ne es esmu izdomājis mīlestību.
Viss ir atnācis pats no sevis –
Ceriņi, lietus, tu
Un stikls tam visam priekšā,
caurspīdīgs, tomēr – stikls, stikls, stikls.
Stikls, caur kuru ceriņi smaržo.
/M.Čaklais/

Ja man slāptu,
Vai Tu veldzētu skūpstos?
Ja man sals,
Vai sildītu glāstos?
Jā, jā,
tad pasniedz man no sevis nedaudz,
Un es paņemšu Tevi visu!!!

Šodien Valentīna diena,
Mīla pamostas ikvienā,
Lai Tev karsta mīlēšanās,
Piepildās ik vēlēšanās!

Tu esi manī un Tu esi man visapkārt.
Manās domās, vārdos un darbos.
Tu esi katrā manā solī, kustībā, elpas vilcienā
Tu esi manī un man Tevis trūkst.
Tu esi manī, bet es Tevi meklēju vēl un vēl…
Es Tevī slīkstu un man Tevis slāpst….

Lai tu ieliktu galvu man klēpī, es iešu par salmu pīteni,
Lai es aptītos apkārt tev, tu dari mani par tīteni,-
Un tad skrullēšu rokas neatvairāmas, pieķērīgas,
Riņķu riņķiem sapiņķerēšu stīgas;
Lai tu netiktu prom no manis, būšu par dūksti –
Iesūkšu tavas pēdas. Tu, kas man trūksti,
Klausies: tā es. Nekur un visur.
Lai esi man viss, es tev gribu būt par visu.
/D. Dreika/

Es skūpstu Tavas rokas –
Tās darbā neapkūst.
Es skūpstu Tavu pieri –
Tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu Tavas acis –
Un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu Tavas lūpas –
Tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe –
Aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
/J.Jaunsudrabiņš/

Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
lai viņas to pasaka.

Es nevaru salīgt ar papīru,
lai tas viņu paņem.

Un neizsacīts
tas nevar palikt.

Ar katru sekundi
vairāk plīst kapilāri,
kamēr saplīsīs pavisam.

Laikam tas viss
mēmi krājies pa gadiem,
apvārtījies ziedputekšņos
pa priekiem un bēdām
un tagad pieprasa
savu reizi un tiesu.

Un stāv tā reize
pār mani kā šķīlies
un tagad vairs nedziestošs
zibens.

Cik negaisiem bija jānāk,
cik zibeņiem bija jāšķiļas,
lai beidzot tie kļūtu
nedziestoši!
/Ojārs Vācietis/

Tu uzziedi kā puķe,
Aiz mīlas reibstu es,
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
/J. Jaunsudrabiņš/

Vējam sauli neaizpūst,
Mākoņus priekšā tai nesapūst,
Tā spīd…
Tā vienmēr ir bijis, kopš brīža,
Kad pasaulē manā ienāci Tu,
Dāvinot tai savu dvēseles siltumu.
Pasaulē savā sev citas saules es negribu.
Man pietiek ar vienu – ja tas esi Tu…

Ne jau skaistums nosaka, ko mēs mīlam,
Mīlestība ir tā, kas nosaka, ko mēs uzskatām par skaistu…

Ja skūpsts būtu lietus lāse
Aizsūtītu tev negaisu,
Ja apkampiens būtu sekunde,
Aizsūtītu tev stundas,
Ja smaids būtu ūdens
Aizsūtītu tev jūru.

Kad blakus tu man nostājies,
Es nejūtos vairs vientuļa.
Kad lūkojies uz mani tu,
Es nejūtu kā elpoju.
Tu iemācīji pasmaidīt
Tu iemācīji laimi gūt!
Šī pasaule tik skaista šķiet,
Ja līdzās vienmēr esi man.
Es lūdzos tevis…neaizej!
Bez tevis dzīvot neprotu.

Kas esi tu –
Mīlestība? –
Salds brīnuma lāsts –
Un nāves un dzīvības stāsts.
/J.Poruks/

Ūdens spēks ratus griež,
Mīlestība sirdi spiež,
Labāk mīlēt, ciest un cerēt
Nekā kaktā cāļus perēt.

Klusi cerībā es gaidu.
Atkal redzet tavu smaidu.
Mīļus skūpstus es tev sūtu.
Kaut nu blakus Tu man būtu.

Mana sirds kā putra vārās,
Tā kā nokauts tītars spārdās
Visas desas riņķī griežas
Mīlestība ārā spiežas