Par ziemu

Visskaistākā laikam ir ziema,
Kad uzsnidzis sidrabains sniegs,
Visskaistākā laikam ir diena,
Kad Tevi neatstāj prieks!

Gribas, lai baltā pasaulē
balti sniegi snieg,
Un pa baltiem lielceļiem
balti cilvēki iet.
Un, lai baltos cilvēkos
baltas domas dzimst.
Un, lai baltās darbdienās
balti svētki ir.
/I.Ziedonis/

Lai sniegs, kas tavās takās šodien krīt,
par baltu prieku parvēršas jau rīt!

Baltā, mīkstā kažociņā
Ziema eglēm tērpties liek.
Zaķēns apsēžas uz ciņa –
Arī viņam pūka tiek.

Ziema, ziema, sūti sniegu,
Lai uz zariem sarma zied.
Sargā meža balto miegu,
Bērniem ļauj ar slēpēm skriet!
/Jāzeps Osmanis/

Sirds tik viegla, laimes māta,
Viss kā zilā miglā tīts –
Zeme baltām pārslām klāta,
Ataust mirdzošs sniega rīts.
Bijīgs katrā solī stājos,
Apkārt lauks, tik balts un kluss,
Bērna dienām sarunājos,
Sveicot tālos apvāršņus.
Lai tie teic, cik sniega rītu
Manam mūžam pāri slīd.
Katru dienu aizvadītu
Vēlas sirds vēl ieraudzīt!
/Augusts Brocis/

Sals alkst tevi noglāstīt,
Kaut nedaudz mīļuma izrādīt.
Ir viņa laiks un tas būs īss,
Viņš vēlas sevi parādīt.Vai vēl kāds kokus izdaiļot tā māk?
Un krakšķināt, kad ezers
aizsalt sāk?
Putniem liek tas pulcēties
Un ar sārtām pīlādžogām mieloties.Kad rīts ir jauns un kristāltīrs,
Tavi pleci nezināmā dejā trīc.
Lai acis izkūst leduspuķu līksmē,
Un elpas dūmi gaisā patiesību zīmē.

Lai tādas ziemas nav,
Kas laimi sniegiem klāj.
Lai tādu gadu nav,
Kas gaismu neatstāj!

Tas ir tas, cik daudz sniega nokrita
Kas visu zemi klāja ar paklāju?
Un koki, tāpat kā pasakainā svētlaimē,
Kurināms no cietā sudraba …
Es eju šajā pasakainajā rītā
Un visapkārt ir balts mežs, balts mežs …
Kas ietina dzīvi šajā pasakā,
Parādot tik daudz ziemas brīnumu?
Visi krūmi ir tērpti mežģīnēs …
Un kažokāda ir pūkaina uz priedēm,
Un bērni apbrīno pasaku
Ļaujiet smiekliem zvanīt ar pārplūdēm.

Balti var nosnigt pār zemi sniegs,
Rāmi var pieskarties laimes mirklis,
ierausties klēpī kā kaķēns- prieks,-
Gaismu, ja šodien Tev dāvinās sirdis,
Izsējot siltāko sauli no sevis,
Tikai tad Tevī viss un ikviens
Atnāks vēlreiz un projām vairs neies.

Tas baltais ziemas miers, kas iespīd istabā
No sniega laukiem rīta klusumā,
Ir tā kā Dieva miers tu augstībā,
Kur, baltos spārnus klusi saglauduši,
Uz ceļiem eņģeļi stāv, galvas noliekuši.
Uz ceļiem eņģeļi
Kā sniega mākoņi.
/Kārlis Skalbe/

Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.

Pirms saules jau tie iedegas
Un sārtā zelta blāzmojas.

Kad lejas smaga krēsla klāj,
Vēl viņi kvēlot nenostāj.

Kaut bieži viņi dienvidos
Gaist zili baltos debešos,

Drīz tomēr miglas atstās tos
Un viņi sauli atstaros.

Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.
/J. Jaunsudrabiņš/

Nāk ziema saltajā gadskārtā
Sniegbalti mirdzošā uzvalkā
Man ziema patīk, man viņa laba
Vai tiešām tik barga ir viņas daba?

Gan sniegi snieg un putina,
Gan sals aiz ausīm plucina,
Bet skatat, cik skaista nāk ziema pa āri
Vai paļājot nedarat tai pāri?

Lai skan, kā sprakt- tas man tik nieks
Braukt ragutiņām jo lielāks prieks
Kā puteņu putenīšus tā kaisa
Kā bērniem sudraba taciņas taisa

Nē, mīļā ziema, es neļaušu,
Ka tevi par bargu kāds pataisa.
Un ja tev ar jāiet, kad ziedonis smaida
Nāc atkal, uz tevi bērniņi gaida.
/Rainis/

Sniegmātes maisam vīle ira,
Sniega pārsliņas bira, bira.
Sniegmāte ķēra,
Pārslas bēra
Atpakaļ maisā, –
Visas visapkārt izķēra gaisā.
Ķer! Ķer! Ķer! Ķer!
Ber! Ber! Ber! Ber!

Šeit griežas ziemas sniegpārslas
Ir auksts un auksts.
Ilgu, ilgu laiku gludinot ledu,
Galu galā ziema ir draugs ar salu.
Bet līdz pavasarim ziema nogurst
Un tas pārstās sasalt
Un ļaunais aukstums atkāpsies
Sniega vietā būs peļķes.
Un tad caur šīm peļķēm,
Noteikti ļoti vajadzīgs
Drosmīgie kuģos
Papīra laivas!
/N. Zubareva/

Šai ziemas saltajā rītā
Gribu tev trīs rudzupuķes uzdāvāt,
Kuras šonakt sniegotā pļavā,
Tik silti smaidīja.
Pēc mirkļa jau plaukstās bija
Pļavas puķes vienkāršās,
Debess sūtītās.
Lai dvēselē vasaras siltums un gaisma ielītu
Un Tavās acīs zvaigznes mirdzētu ,
Un sirsniņu saulīte sildītu.

Ziema, ziema!
Baltā māmuliņa!
Klusi, klusi atbraukusi
Šurp pa nakti viņa.

Klau, kā laukā
Bērni jautri klaigā
Slidinoties, vizinoties,
Purpursārti vaigā!

E kur, re kur
Lasās zēnu bari:
Pulkos stājas, rokām mājas –
Sāksies lielie kari.

Māmiņ! Māmiņ!
Manu cepurīti!
Es ar līdzi skriešu
Tur, kur visi citi!
/Vilis Plūdonis/

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulksten’s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.

Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.

Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.

Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs likten’s nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulksten’s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/J.Poruks/

Sniegputenis sniegu nes,
Viņam daudz vēl jāsanes.
Ziemcietīši gaida segas,
Gaida katrs jumts un dzega.
Kad būs āres silti segtas,
Svētku eglēs sveces degtas,
Ziemas svētku godi būs,
Svētku Brīnums svētīs mūs.
/I.Bērza/

Ir ziemas diena. Gaiss tik savāds.
Ik zarā baltas sveces mirdz.
Un gaisma pludo tālās pļavās,
Un lielus svētkus gaida sirds.