Lai tādas ziemas nav,
Kas laimi sniegiem klāj.
Lai tādu gadu nav,
Kas gaismu neatstāj!

Tas ir tas, cik daudz sniega nokrita
Kas visu zemi klāja ar paklāju?
Un koki, tāpat kā pasakainā svētlaimē,
Kurināms no cietā sudraba …
Es eju šajā pasakainajā rītā
Un visapkārt ir balts mežs, balts mežs …
Kas ietina dzīvi šajā pasakā,
Parādot tik daudz ziemas brīnumu?
Visi krūmi ir tērpti mežģīnēs …
Un kažokāda ir pūkaina uz priedēm,
Un bērni apbrīno pasaku
Ļaujiet smiekliem zvanīt ar pārplūdēm.

Balti var nosnigt pār zemi sniegs,
Rāmi var pieskarties laimes mirklis,
ierausties klēpī kā kaķēns- prieks,-
Gaismu, ja šodien Tev dāvinās sirdis,
Izsējot siltāko sauli no sevis,
Tikai tad Tevī viss un ikviens
Atnāks vēlreiz un projām vairs neies.

Tas baltais ziemas miers, kas iespīd istabā
No sniega laukiem rīta klusumā,
Ir tā kā Dieva miers tu augstībā,
Kur, baltos spārnus klusi saglauduši,
Uz ceļiem eņģeļi stāv, galvas noliekuši.
Uz ceļiem eņģeļi
Kā sniega mākoņi.
/Kārlis Skalbe/

Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.

Pirms saules jau tie iedegas
Un sārtā zelta blāzmojas.

Kad lejas smaga krēsla klāj,
Vēl viņi kvēlot nenostāj.

Kaut bieži viņi dienvidos
Gaist zili baltos debešos,

Drīz tomēr miglas atstās tos
Un viņi sauli atstaros.

Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.
/J. Jaunsudrabiņš/

Nāk ziema saltajā gadskārtā
Sniegbalti mirdzošā uzvalkā
Man ziema patīk, man viņa laba
Vai tiešām tik barga ir viņas daba?

Gan sniegi snieg un putina,
Gan sals aiz ausīm plucina,
Bet skatat, cik skaista nāk ziema pa āri
Vai paļājot nedarat tai pāri?

Lai skan, kā sprakt- tas man tik nieks
Braukt ragutiņām jo lielāks prieks
Kā puteņu putenīšus tā kaisa
Kā bērniem sudraba taciņas taisa

Nē, mīļā ziema, es neļaušu,
Ka tevi par bargu kāds pataisa.
Un ja tev ar jāiet, kad ziedonis smaida
Nāc atkal, uz tevi bērniņi gaida.
/Rainis/