Sniegmātes maisam vīle ira,
Sniega pārsliņas bira, bira.
Sniegmāte ķēra,
Pārslas bēra
Atpakaļ maisā, –
Visas visapkārt izķēra gaisā.
Ķer! Ķer! Ķer! Ķer!
Ber! Ber! Ber! Ber!

Šeit griežas ziemas sniegpārslas
Ir auksts un auksts.
Ilgu, ilgu laiku gludinot ledu,
Galu galā ziema ir draugs ar salu.
Bet līdz pavasarim ziema nogurst
Un tas pārstās sasalt
Un ļaunais aukstums atkāpsies
Sniega vietā būs peļķes.
Un tad caur šīm peļķēm,
Noteikti ļoti vajadzīgs
Drosmīgie kuģos
Papīra laivas!
/N. Zubareva/

Šai ziemas saltajā rītā
Gribu tev trīs rudzupuķes uzdāvāt,
Kuras šonakt sniegotā pļavā,
Tik silti smaidīja.
Pēc mirkļa jau plaukstās bija
Pļavas puķes vienkāršās,
Debess sūtītās.
Lai dvēselē vasaras siltums un gaisma ielītu
Un Tavās acīs zvaigznes mirdzētu ,
Un sirsniņu saulīte sildītu.

Ziema, ziema!
Baltā māmuliņa!
Klusi, klusi atbraukusi
Šurp pa nakti viņa.

Klau, kā laukā
Bērni jautri klaigā
Slidinoties, vizinoties,
Purpursārti vaigā!

E kur, re kur
Lasās zēnu bari:
Pulkos stājas, rokām mājas –
Sāksies lielie kari.

Māmiņ! Māmiņ!
Manu cepurīti!
Es ar līdzi skriešu
Tur, kur visi citi!
/Vilis Plūdonis/

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulksten’s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.

Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.

Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.

Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs likten’s nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulksten’s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/J.Poruks/

Sniegputenis sniegu nes,
Viņam daudz vēl jāsanes.
Ziemcietīši gaida segas,
Gaida katrs jumts un dzega.
Kad būs āres silti segtas,
Svētku eglēs sveces degtas,
Ziemas svētku godi būs,
Svētku Brīnums svētīs mūs.
/I.Bērza/