Skaisti

Es redzēju eņģeli baltu virs galvas,
Es redzēju sudraba zvaigzni, kas mirdz,
Es sajutu mieru sev guļam uz krūtīm,
Es mīlu to dienu, kas uzausis rīt…

Ļauj sirdij klusi saprast,
Cik Dieva laiks šis svēts,
Kad atkal ejam atrast,
Kas bija pazaudēts.

Caur Ziemassvētku puteņiem saltiem,
Kur sniegi kā dimanti mirdz,
Pāri klajumiem vizošiem baltiem,
Mīļus sveicienus sūtu no sirds!

Mirdz svecītes un lēnām dziest,
Bet krūtīs siltas jūtas briest.
Trīs klusā laimē mūsu sirds,
Šai pasaulē viss kluss un tīrs.

Visskaistākā laikam ir ziema,
Kad uzsnidzis sidrabains sniegs,
Visskaistākā laikam ir diena,
Kad Tevi neatstāj prieks!

Arvien, arvien vēl sapnis sirdi saista
Un augšā ceļ, kas laiku tumsā rakts:
Cik mīļa bij, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemas svētku nakts!
No tāles šurp pa mēmiem ledus kloniem,
Pa sniega lauku klusi nāca Tā,
Un pāri Tai ar zvaigžņu milijoniem
Kā ziedošs koks bij debess mirdzošā.

Zaļās eglēs pār pasauli šovakar
Sveču liesmiņas uzplaukst un zied,
Uzplaukst sirdī pumpurots cerību zars,
Gadu sniegi lai siltāki šķiet!

Ir, labi, ja kāds sirdī iemet
Klēpi baltu zvaigžņu…
Lai tas ir Ziemassvētku prieks,
Lai tas ir Jaunais gads!

Lai Ziemassvētku gaišums
sasilda tās dienas,
kas pēdās saltiem sniegputeņiem nāks,
un lai no egļu svecītes kaut vienas
simt dienu sirdī
uzmirdz savādāk!
/K. Apškrūma/

Šim vakaram – spožākās zvaigznes,
Šim vakaram – baltākais sniegs.
Bet gaišāks par svecītēm eglē
Lai sirdī nāk cerību prieks!

Pienācis laiks, kad zvaigžņu putekļi nogulst zem kājām
Un egle mirdz gaiši katrā mājā, –
Kad klusi pa durvīm ienāk gaišs prieks.

Gribas, lai baltā pasaulē
balti sniegi snieg,
Un pa baltiem lielceļiem
balti cilvēki iet.
Un, lai baltos cilvēkos
baltas domas dzimst.
Un, lai baltās darbdienās
balti svētki ir.
/I.Ziedonis/

Tumšu dienu gaišais brīdi,
Ziemassvētku vakars svēts,
Visām bēdām cauri spīdi,
Ilgi gaidīts, sen cerēts.

Nāk Ziemassvētki no sniegota sila
Un baltu mieru pār pasauli klāj,
Un debesis svēta ikvienu šai naktī,
Kas cerību gaismu dvēselē krāj!

Gaismas gariņi dejo
visos istabas kaktos.
Gaisma tev noglāsta seju
Ziemsvētku naktī.

Tevi ar labu vārdu
tālās sarunās piemin.
Klusi no zvaigžņotā āra
ienāk neredzams ciemiņš.

Svecītes rāmi liesmo.
Kāds tev noglāsta vaigu.
Šonakt pie tevis nāk viesos
visas pasaules maigums.
/Amanda Aizpuriete/

Mēness balts pa gaisu slīd.
Zvaigznes zalgodamas spīd.
Ziemassvētku vakars jauks,
Sniegā tīti mežs un lauks.

Miers klāj lejas, pakalnes,
Mīļā ciemā braucu es.
Zvaniņš dzidri, jautri skan,
Un tik saldi, saldi man.

Ziemassvētku vakarā klusi, klusi
Nakts sūta savus sargus uz mūsu pusi.
Ar tumšajām zvaigžņu mantijām māj,
Pār zemi tumsu un mieru klāj.

Kaut arī baltas pūkas nekrīt vēl no gaisa,
Gaišas domas sirds tik un tā raisa.
Lai laimīgs katrs šodien ir un rīt,
Lai Ziemassvētku brīnums visiem sirdī mīt!

Putniņš pārlidoja, vakars nolaidās,
Visos ciema logos sveces iedegās,
Tie bij Ziemassvētki, kas tur ieradās,
Un ar savu gaismu namos apmetās!

Ir tik labi sapņot par laimi,
Vēl jo labāk uz mūžu to gūt,
Šajā skaistajā Ziemassvētku naktī
Es Jums novēlu laimīgiem būt!

Gads atnācis pavisam -pavisam jauns.
Ko tas no dzīves jēdz?
Tik apjukušu Vecaisgads
To mūsu vidū iestumt mēdz.

Nav laika bijis Vecajam
Ar jauno noņemties,to skolot
Cik ticīgi tam acis mirdz,
Kad sev un viņam kaut ko solām.

Gads atnācis-pavisam jauns.
Ko tas no dzīives zin?
Un visus mūsu solījumus
Kā svētkus lielākos viņš svin.

Cik viņš ir jauns un nesamaitāts
Un mūsos skatās apskaidroti.
Ak,soli,soli viņam,draugs!
Kurš cits vēl ticēs tev tik ļoti.
/M.Zālīte/

Ziemassvētku zvaigzne
Lai pār visiem mirdz:
Miers lai virs zemes,
Miers iekš katras sirds!

Kā eņģeļu asaras baltas,
Sniegs pasaules acīs kad kūst,
Lai ziemas saulgriežu zvaigznes,
Ikvienam nes debesu gaismu,
Pār nedienu rūgtuma ēnām,
Lai rītausmas svētība plūst!

Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet –
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemassvētkos iet?

Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jauns brūces vairs nespēj kost.

Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet –
Lai pēc tumsas atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!

Šim vakaram spožākās zvaigznes,
Šim vakaram skaistākais sniegs,
Bet spožāk par svecītēm eglē,
Lai sirdī nāk cerību prieks!

Tik balts un kluss…tie gaidot aiztur elpu…
Krīt zemei pāri mirdzošs zvaigžņu pakavs
Un, siltām rokām skaudams zemes telpu,
Nāk senais, mīļais Ziemassvētku vakars.

Caur mūsu sirdīm Ziemassvētki rit,
Pavisam tuvu Jaungads mīt.
Un tieši sajā laikā,
Par labo vajag paldies pasacīt,
Un vēl daudz laba izdarīt.

Ziemassvētku naktī
Zvaigznes spožāk mirdz
Un sargeņģelis nolaižas
Pie Tavas mazās sirds…

Kluss svētvakara prieks,
Lai ienāk Jūsu sirdīs.
Kad gaisma sveču liesmās
Silti pretīm māj!

Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem
ved mūs pretim kādam baltam klusumam,
aiz kura ir kaut kas mīļš,
sen aizmirsts un pazaudēts,
kas mums atkal no jauna jāatrod…
/K.Skalbe/

Ziemssvētku vakars atkal zemi sedz,
Miera eņģeļi zvaigznes debess samtā dedz,
Svētsvinīgas jūtas sirdī līst,
Un uz īsu brīdi dzīves rūpes klīst!

Gribas aizdegt sveces pretī Ziemassvētkiem,
Lai pār staru laipu viegli atnākt tiem,
Lai pār staru laipu baltas pārslas viz,
Nesot zemei tuvāk klusās debesis.

Ar Adventes svecēm vainagā,
Kā Ziemassvētku pasakā,
Ceļā pie mums ir viņš –
Mazais Jēzus bērniņš!
Kā baltais svētku sniedziņš,
Saviļņo tas sirsniņas,
Un zemē nomet svētku sniegpārsliņas.
Eglītes jau svētku rotā mirdz,
Cilvēkiem uz zemes labs prāts un mīļa sirds.

Šai baltā naktī daba duss
Logos leduspuķes zied.
Sēd koku zaros mēness kluss
Vējiņš šūpuļdziesmu dzied.

Sanāksim kopā un iedegsim prieku,-
Egles zaļajos zaros tā svecītes liek.
No tīrā un klusā Ziemassvētku sniega
baltākas domas un lūgšanas tiek.

Ieskaties… kā mēnesgaismā sasmaidās zvaigznes,
kā vientuļā naktī sniegotie klajumi mirdz.
Ieklausies… kā meža gariņš sniega vizuļus sijā,
kā debesu dzīlēs mūžīgi dun Tava sirds.

Pasmaidi… par pasaules priekiem un niekiem
par blēdīgām acīm, kas zibina pusnakts sejā.
Mana pasaule… tā atveras Tevī,
Tu esi tas, ko Ziemsvētkos lūdz mana sirds.
/Māra Bitāne/

Sirds tik viegla, laimes māta,
Viss kā zilā miglā tīts –
Zeme baltām pārslām klāta,
Ataust mirdzošs sniega rīts.
Bijīgs katrā solī stājos,
Apkārt lauks, tik balts un kluss,
Bērna dienām sarunājos,
Sveicot tālos apvāršņus.
Lai tie teic, cik sniega rītu
Manam mūžam pāri slīd.
Katru dienu aizvadītu
Vēlas sirds vēl ieraudzīt!
/Augusts Brocis/

Klusums visapkārt un norimst pat vēji,
Vien zvaniņu skaņas tālumā skan,
Tur kamanas vieglas velk kumeļi bēri,
Un priecīgus Ziemsvētkus atsūta mums.

Piespiest pie rūtīm lūpas un pieri,
Klajums lai pārredzams tiek,
Lūkoties, cik uz skujiņām mierīgs
Ziemsvētku vakarā sniegs.

Sarmas pilni koku zari,
Tālums dūmakās viss tīts,
Tāds tu senāk arvien biji,
Pirmo Ziemas svētku rīts.

Sals alkst tevi noglāstīt,
Kaut nedaudz mīļuma izrādīt.
Ir viņa laiks un tas būs īss,
Viņš vēlas sevi parādīt.Vai vēl kāds kokus izdaiļot tā māk?
Un krakšķināt, kad ezers
aizsalt sāk?
Putniem liek tas pulcēties
Un ar sārtām pīlādžogām mieloties.Kad rīts ir jauns un kristāltīrs,
Tavi pleci nezināmā dejā trīc.
Lai acis izkūst leduspuķu līksmē,
Un elpas dūmi gaisā patiesību zīmē.

Viens zelta stars no zvaigžņu spieta
Mums katram tieši sirdī krīt,
Jo tieši sirdī ir tā vieta,
Kur Ziemassvētku brīnums mīt…

Šī nakts ir mūsu cerība un māja,
Ar saules griežiem jaunu loku sāc.
Un pats visdārgākais, sen gaidīts dāvinājums
Ikkatram mums ir mīlestības vārds.

Kad egļu zaros sveces degs
Un teiksmains sapnis zemi segs,
Lai acīs tad Jums laime mirdz
Un visu skumjo aizmirst sirds.

Vizuļo istabās puzuri kārti,
Sētās, kur puteņi sniegpārslas jauc,
Celiņi slaucīti, atcelti vārti:
Rakstītās kamanās Ziemassvētki brauc.
/N. Kalniņš/

Ar Ziemassvētku baltajām kamanām
Eglīšu gaismā
Brauksim Jaungadam pretī,
Līdzi ņemot tik labās dienas,
Gaišās domas un cerību putnus.

Kad egles zaros sveces degs,
Un teiksmains sapnis zemi segs,
Tad acīs lai Jums laime mirdz,
Un visu rūgto aizmirst sirds!

Ar gaišām domām Ziemassvētki nāk,
Lai tumsas kupenas mēs izbrist spētu,
Lai saprastu – vien mīlestība māk
Ar sauli sirdi piestarot un sētu!

Viss mainās un plūst…
Viss kļūst savādāks,
Bet katram gadam
Ir savs svētvakars,
Savs slieksnis balts…

Lai Ziemassvētki sirdi vij ar prieku,
Ar cerībām, ka rīt viss labāk būs!
Lai aiziet prom pa tīru, baltu sniegu,
Tās rūpes, kuras nomākušas mūs!

Lai Ziemassvētku baltais miers
Nes gaišu prieku Jūsu sirdij,
Lai Jaunais gads liek laimes liet,
Ar panākumu putām dzirkstīt!

Tas ir tas, cik daudz sniega nokrita
Kas visu zemi klāja ar paklāju?
Un koki, tāpat kā pasakainā svētlaimē,
Kurināms no cietā sudraba …
Es eju šajā pasakainajā rītā
Un visapkārt ir balts mežs, balts mežs …
Kas ietina dzīvi šajā pasakā,
Parādot tik daudz ziemas brīnumu?
Visi krūmi ir tērpti mežģīnēs …
Un kažokāda ir pūkaina uz priedēm,
Un bērni apbrīno pasaku
Ļaujiet smiekliem zvanīt ar pārplūdēm.

Balti var nosnigt pār zemi sniegs,
Rāmi var pieskarties laimes mirklis,
ierausties klēpī kā kaķēns- prieks,-
Gaismu, ja šodien Tev dāvinās sirdis,
Izsējot siltāko sauli no sevis,
Tikai tad Tevī viss un ikviens
Atnāks vēlreiz un projām vairs neies.

Vai tu zini eglīte
Cik tu šodien skaista
Spožas, spožas liesmiņas
Tavos zaros laistas

Vai tu zini eglīte
Cik mums līksmas sirdis
Tev mēs dziedam dziesmiņas
Tu jau viņas dzirdi

Vai tu zini eglīte
Kāpēc mēs tā smaidām
Pašu sala tētiņu
Šodien ciemos gaidām

Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.

Pirms saules jau tie iedegas
Un sārtā zelta blāzmojas.

Kad lejas smaga krēsla klāj,
Vēl viņi kvēlot nenostāj.

Kaut bieži viņi dienvidos
Gaist zili baltos debešos,

Drīz tomēr miglas atstās tos
Un viņi sauli atstaros.

Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.
/J. Jaunsudrabiņš/

Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu,
Sētā nāk rūķīt’s ar dāvanu maisu.
Atnāca, nolika priekšnamā klusi
Un aizgāja tālāk uz kaimiņu pusi.
Ne manīja sētnieks, ne ierējās suns,
Bet, kur tas bija bijis,
Gaiši iedegās guns.
/Vilis Plūdonis/

To Ziemsvētku zvaigzni,
Kas šonakt debesīs mirdz,
To noplūc kā puķi
Un nēsā pie sirds!

Šo ziedu trauslo
No sīkas saknītes,
Kas ticību un mieru nes
No Tēva pajumtes.

Lai zaļās egles sīkstums cerībām
Un sirdīm miers, ko Ziemassvētki dod.
Bet vērtības priekš dienām nākamām
Mums pašiem sūrā darbā jāatrod.

Ir Ziemassvētki saruna ar sevi
Par pārtapšanu, kuru iesākt rīt,
Lai svētā nakts
Caur mani nāk un Tevi,
Lai palīdz Mīlestībai kroni vīt!

Kad egļu zaros sveces degs,
Un teiksmains sapnis zemi segs,
Tad acīs lai Tev laime mirdz,
Un visu skumjo aizmirst sirds

Ir gaišums, ko tev dāvāt varu,
Lai tavā dvēselē tas krīt, –
To saņemsi ar zaļu egles zaru
Un svecītēm, kas silti mirdz.

Viens zelta stars no zvaigžņu spieta,
Mums katram tieši sirdī krīt.
Jo tieši sirdī ir tā vieta,
Kur Ziemassvētku brīnums mīt.

Es jūtu Ziemassvētkus tuvu.
Cik daudz jauna šogad guvu!
Gan vilšanās, gan patiess prieks
Un vēlreiz izjusts pirmais sniegs.

Uz skropstām laižas sniega pārslas,
Viss zaigo sudrabainās krāsās.
Sirdī mājo Ziemassvētku siltums,
Visapkārt- neaptverams brīnums.

Loga rūtī klauvē Lausks.
Naktij zvaigžņots uzvalks austs.
Katrs pavards piparkūku smaržā-
Dieva eņģeļi šo mirkli sargā.

Vienā acumirklī viss ir kluss,
Katrā sirdī svētums dus.
Mēness laimes ceļu spīd,
Lai brīnums valda arī rīt.

Šai naktī svētajā
No debesīm krīt, zvaigzne kāda
Un mūsu sirdīm klusi
Mīlestības ceļu rāda.

Svētku eglīte tik koši,
Tik jauki, tik spoži spīd,
Un liekas debešķīgais prieks
Ikviena sirdī mīt!

Ziemassvētku vakars atkal zemi sedz,
Miera eņģel’s zvaigznes debess samtā dedz,
Svētsvinīgas jūtas atkal sirdī līst,
Un uz īsu brīdi dzīves rūpes klīst.

Lai sasildās sirds tai baltajā dziesmā,
Ko šovakar zeme debesīm dzied.
Lai nosargā sevī to svecīšu liesmu,
Ar kuru var droši caur puteņiem iet!

Viens zelta stars no zvaigžņu sieta
Mums katram sirdī krīt.
Jo tieši sirdī ir tā vieta,
Kur Ziemassvētku brīnums mīt.

Mēness balts pa gaisu slīd,
Zvaigznes mirdzēdamas spīd,
Ziemassvētku vakars jauks,
Sniegā ietīts mežs un lauks.

Ziemassvētku laiks…
Kad vārdi ko vēlamies teikt, tiek rakstīti sirdī,
Kad atmiņām zūd ikdienas rūgtuma garša,
Kad atceramies būtisko…
Tas ir Ziemassvētku laiks…

Kaut kur sniegi, kaut kur sniegi,
Kaut kur balti sniegi snieg.
Mežā katram egles zaram
Balta pārslas zvaigzne tiek.
/A. Vējāns/

Šeit griežas ziemas sniegpārslas
Ir auksts un auksts.
Ilgu, ilgu laiku gludinot ledu,
Galu galā ziema ir draugs ar salu.
Bet līdz pavasarim ziema nogurst
Un tas pārstās sasalt
Un ļaunais aukstums atkāpsies
Sniega vietā būs peļķes.
Un tad caur šīm peļķēm,
Noteikti ļoti vajadzīgs
Drosmīgie kuģos
Papīra laivas!
/N. Zubareva/

Baltiem vārdiem baltā pasaulē,
Baltiem sapņiem savā sirdī vietu sameklē,
Neļauj tumsai ceļam pāri krist,
Ja pār melnu upi jāiet brist.
Tālu augšā saule gaismu krāj,
Balti sniegi rudens pelnus klāj un neapklāj,
Tad, kad naktīs zvaigznes zemē krīt,
Paņem vienu sirdi sasildīt.
/Armīns Ronis/

Cik koši svētku egle laistās,
Kā mirdz tā sveču spožumā!
Nu svētku jūtas sirdī mostas,
Un klusi pieaug cerība!

Ticu Saulgriežu sniegiem, kas zemi
tīru un mirdzošu padarīt nāk,
Ticu Ziemassvētku klusajam brīnumam,
kuram dvēselē jāienāk.

Tumšo dienu baltais klusums
Laukiem siltu sagšu klāj.
Sveču liesmās atspīd mēness,
Zvaigznes zemei mieru vēl.

Cik rāmi, cik brīvi un lēnām
Pār pasauli pārslas laižas!
Un vietas vairs nepaliek ēnām,
Un takas un domas ir gaišas.

Ziemas un Saulgriežu kalnā
Saule un cilvēki kāpj –
Pārlūkot darbus, kas veikti,
Sagaidīt jaunos, kas nāk…

Visas zemes takas zilgas
Šonakt sargā miera gariņš.
Tāli zvani… Klusas ilgas…
Rokās smaidošs egļu zariņš…
Visur viegliem, mīļiem soļiem
Senā svētku teika staigā.
Zvaigžņu acis atvērdama,
Debess atspīd zemes vaigā…

Svētki atnāk un aiziet, bet paliek prieks
Par svecēm, egli un dāvanām,
par sirdi, ko cilvēks neaizliedz,
dvēselei mācot būt baltai.
Un tad nav svarīgi:
Ir vai nav sniegs,
Jo ceļš atvērts gaišākām domām…

Skan kā bites vēji liegi,
Viegli laižas mīksti sniegi,
Svētkus gaidot, zeme salta
Top kā kupena drīz balta.
/Nikolajs Kalniņš/

Katrā brīnumsvecītē,
Mazs brīnumiņš,
Ne čiku,ne grabu,
Sēž iekšā viņš!
Kad pāri egles galotnei,
Sidraba vīksna vijas un jūk,
Ziņkārīgais brīnumiņš,
laukā sprūk.
Sprakšķēdams un sprēgādams,
Kā sienāzis lēkādams,
Gaisu jaukdams un kaisīdams,
Brīnum piparus kaisīdams.

Kad gada visgarākās naktis,
Nāk ar tumsu mūs biedēt,
Mēs katrs pa svecītei iededzam,
Lai liesmiņas tumsu sāk kliedēt.

Debesu liedagi sniegos,
Pārslas uz zemi krīt,
Ziemassvētki ir ceļā
Pasauli sasildīt!

Šai Ziemassvētku naktī, kad svecītes mirdz,
Saki visu, kas sakāms, saki to no sirds.
Tas palīdzēs ielīksmot, piedot un lūgt,
Tas palīdzēs visiem daudz labākiem kļūt!

Ir atkal laiks,
kad sveces ienāk mājā-
ar Adventi tā pirmā, otrā, trešā,ceturtā
Klāt atkal laiks,
kad sveces aizsāk runāt
un klusā pazemībā
tavās acīs lūkojas.
Ir atkal laiks,
kad gaidām Ziemassvētkus,
to svēto brīnumu,
ko dziļi izjūt sirds
un prāts.
Klāt atkal laiks,
kad līdz ar sveču ziediem
plaukst mūsu dvēselēs
gaišs svētlaimības prieks.

Vēl tikai vienu es tev vēlēt gribu,
Kad Klusā nakts pār zemi snieg:
Lai šonakt pati Mīlestība
Uz tavas galvas roku liek.

Logu acīs uguns dzirkstī,
Tumsā metot gaismas tiltu.
Kā no tuva drauga pirkstiem
Sirdī ielīst gaismas siltums…

Zvaigžņu lietus nolīst klusi,
Visa zeme mirdzēt sāk.
Griežas gads uz otru pusi,
Balti Ziemassvētki nāk.

Visas zemes tekas zilgas
Šonakt sargā miera gariņš.
Tāli zvani… Klusas ilgas…
Rokās smaidošs egļu zariņš…
Visur viegliem, mīļiem soļiem
Senā svētku teika staigā.
Zvaigžņu acis atvērdama,
Debess atspīd zemes vaigā…

Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Izplēn, pazūd un gaist.
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo
Un siltums, ko izstaro sirds –
Tas nezūd. Tas paliek.
/I.Egle/

Laimīt, mums Ziemsvētkos mīļumu dāvā un svecīti gaiši, kas mirdz!
Laimīt, mums sirsniņā prieciņu ielej un actiņās spožumu liec!
Laimīt, mums Ziemasvētku brīnumu sūti, lai piepildās sapnītis kluss!
Laimīt, Tu svētkos nāc arī pati un svētība visiem mums būs!

Dzied Ziemsvētku enģeļi Ziemsvētku dziesmas,
Klāj zemi pūkainais Ziemsvētku sniegs.
Šai vakarā, sirdīs kad jūtu liesmas,
Jums zvaigznes un sniegpārslas bēdāties liegs!

Raugies ar bērna ticību
Zvaigžņu atspulgos sārtos, –
Šonakt tev gaisma jāsaredz
Debess atvērtos vārtos.

Paveikt nepaveicamo,
Saglabāt nesaglabājamo.
Par spīti ikdienišķībai
Izplaucēt brīnumu dzīvē,
Par spīti grūtumam
laimīgiem būt!
/L.Brīdaka/

Arvien, arvien vēl sapnis sirdi saista
Un augšā ceļ, kas laiku tumsā rakts
Cik mīļa bij, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemassvētku nakts!

Dieviņš stāv aiz vārtiem
Nosalušu kumeliņu;
Pūtiet guni, lauziet skalus,
Laidiet Dievu istabâ.

Ziemassvētku vakars, kad satumst aiz loga,
Zaigot sāk zvaigznes kā dimanta pogas,
Spīd zelta mēness, mirdz sudraba sniegs,
Ir bagāts ikviens, ja sirdī mīt prieks!

Ar gaišu laimi, spožām zvaigznēm,
Ar labu domu, mīļu dziesmu,
Ar zaļu, kuplu egles zaru
Lai katram atnāk svētku prieks!

Es ticu, ka ir brīnumi,
Kas necerēti nāk,
Un daiļu sapņu pasauli
Ap sevi radīt sāk.
Es ticu ka ir laimība,
Kas svētās liesmās mirdz
Un, ja tā visa nebūtu,
Vai justu mums tad sirds?

Kristus bērns lai pār mums staro,
Saldi, saldi skujas garo —
It kā sveiciens tas no dabas,
Lai mums sirdis tīras, labas!

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulksten’s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.

Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.

Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība –
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.

Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidr(i)s būt,
Jeb vai būs likten’s nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Balts sniedziņš snieg uz skujiņam,
Un, maigi dziedot, pulksten’s skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds pukst aplaimota man.
/J.Poruks/