Dzejoļi par mīlestību

Tu, kas no ugunīm un sniega,
Kā tevi mīlot dienas skrien!
Tu skaties rožaina un liega, –
Vairs nav ne nomoda, ne miega,
Ir tikai mīlestība vien.
/E. Virza/

Šīs zilās debesis un putnus, kas tur slīd,
Un sudrabmākoņus ar rietu zelta liesmām
Tev atdot gribētu, Tev vienai katru brīd,
Kaut pats es paliktu bez atbalsīm un dziesmām.
/J. Grots/

Kā man izteikt mīlestību,
Tai tik daudzu vārdu trūkst!
Saliet glāzēs saules zibu,
Zvaigznēs atstāt, lai vēl rūgst!

Putu ziedus atdot vējam,
Lai tas sprauž tos sev pie krūts,
Rasas smaržu pārklāt sejām;
Bites sirdīs medu sūc!

Noķert ilgas tālē zilā,
Zelta sietā izsijāt,
Apmaldīties sapņu silā,
Lietus lāsēs pabradāt!

Kā man atdot mīlestību,
Viens jau nevar laimi sākt,
Tāpēc es ar tevi gribu
Rudenī iet zīles vākt!
/G. Kraulere/

Tas, kurš Tevi pazīt ies,
Pazīt gribēs, ne pazīties,
Tam, kurš Tevi saprast ies,
Saprast nozīmēs saprasties.
Tas, kurš Tevi mīlēt ies,
Mīlēt gribēs, ne mīlēties,
Tam, kurš sevi atdot ies,
Vai Tu gribēsi atdoties?
Tas, kurš Tevi aizmirst ies,
Citā nevarēs aizmirsties.
/Z. Purvs/

Nāc, pasēdesim abi,
Kaut laiks ir projām iet,
Uz citu pusi katram
Liek dzīves ceļš mums skriet.

Nāc, paklusēsim brīdi,
Ir daudz, kas piedzīvots.
Uz mirkli bija brīnums
Mums abiem toreiz dots.

Nāc, pabūsim vēl kopā
Zem zvaigznēm šovakar,
Lai dvesmu jaunai dzivei
Rīt sevī atrast var!

Skaists ir plūkts lotosa zieds,
Skaistāks šūpojas atvarā;
Skaists ir izrunāts vārds,
Skaistāks viņš manos sapņos.
Tādēļ tik grūti runāt
Un tik saldi klusu ciest.
Sniedz man roku,
Lai runā saule un sirds.
/K. Skalbe/