Jāņu tradīcijas

Senie latvieši ticēja, ka tas, kas sameklē papardes ziedu, dabūs bagātību, laimi un iespēju izzināt noslēpumus. Bija uzskatīts, ka papardes zieda sameklēšanu aizkavē ļaunie gari un raganas. Senie latvieši bija izgudrojuši dažādas paražas un ticējumus, kas it kā palīdzēja sameklēt papardes ziedu. Senie latvieši tāpat kā mūsdienās cilvēki nodevās miesiskā papardes zieda meklēšanai. Papardes zieda meklēšana un mīlas aktu saistība slēpjas papardes zieda vizuālajā līdzībā fallam, kas ir viens no Līgo svētku simboliem auglības kontekstā. Ikviena meita vēlējās ieņemt bērnu tieši Jāņu naktī, jo likumsakarīgi tieši pavasarī dzimušajiem bērniem vienmēr bija lielākas izredzes izdzīvot. Vispār Līgo svētku laikā valdīja seksuālā vaļība, jo tika uzskatīts, ka erotiskām nodarbēm ir maģiska nozīme, kas labvēlīgi ietekmē radošo veģetācijas spēku jeb auglību, tādējādi veicinot vispārēju dabas enerģijas palielināšanos.

Līgo dienā un Jāņos sievām un meitām no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags galvā ir kā burvju aplis, kas padara tās skaistas, gudras un auglīgas.

Jāņos viesi jācienā – ar ķimeņu sieru, alu un rupjmaizi!

Deja ap zaļojošu koku simbolizē augšanas spēku. Sevišķi sargā un godā vecus kokus. Tiem var ziedot alu, sieru, maizi.

Kārtīgam līgotājam visu Jāņu nakts jāpavada nomodā. Nakts beidzas ar mazgāšanos rīta rasā. Sens ticējums vēsta, ka Jāņu rītā jābrien pa rasu, jo tad apavos sabiršot nauda. Savukārt sievietēm rasā jāmazgā seja, lai iegūtu skaistumu.

Nosaluši pēc nakts peldes, jāņabērni lec pāri ugunskuram – uguns un dūmi vēlreiz attīrīs no visa ļaunā, šķīstīs un sasildīs. Saulgriežu ugunij pieskāries cilvēks iemanto veselību visam gadam.