Apsveikumi, pantiņi, dzejoļi un novēlējumi
Smaržos zāle, pūtīs vējš,
Zemi pāršalks dabas spēks,
Bet kad mirkļus baudīt gribam,
Iesim kopā papardēs.
Sīn man sīru, Joņa mōt,
Es tev dūšu vainadziņu
Nū visōdim zemes zīdim,
Ōbeļzīdu vīn nadūšu;
Ōbelīte gouži roud,
Kōjiņom nūminūt.
Mums pieder pasaule
mēs piederam viņai,
tu – man, es- tev,
tā līdz bezgalībai.
Ir vieglāk svešam acīs lūkoties,
Un mīļus vārdus teikt.
Ar savu mīlu pieglausties,
Ar jūsmu turpināt to sveikt.
Varu putnu noglāstīt
Un teikt:
”Cik ļoti tevi vēlos sev!”
Bet tev-
Mīlas vārdus nepateikt.
Reiz dzīvoja divi cilvēki,
Kas nezināja, kam patikt.
Paldies, ka tu mani satiki
Un ļāvi man sevi satikt.
Mēs mīlestību audzējām
Tā vietā, lai dzīvotu spēli.
Paldies, ka tavā skatienā
Es lasu gan mīlu, gan kvēli.
Tu aizvien krāsaināks izliecies,
Un citās toņkārtās skani.
Paldies, ka negribi augt viens pats,
Bet tikai kopā ar mani.
Par brīžiem, kad varu ar sevi būt,
Un spārniem ko tu man devi –
Paldies, ka dāvā man brīvību,
Un līdzi – visu sevi.
Kāda mīļa zīmīte virtuvē,
Vāzē – sarkana, smaržīga puķe…
Paldies, ka vēl aizvien izskatos
Kā samīlējusies skuķe.
Bez vārdiem un ārējas sajūsmas –
Es tevi vienkārši mīlu.
Paldies, ka mūsu gaismiņu
Tu paturi sirdī dzīvu.
Paldies, ka atļauj man vājai būt
Lai pēcāk stiprāka kļūtu –
Tāpēc, ka esi Vīrietis,
Es sevī Sievieti jūtu…
Ai bagāti Lieldiensvētki,
Lieli olu gribētāji:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Zaga olas vistiņām.
Paši siltākie vēji,
pašas visskaistākās sniegpārsliņas,
vismīļākie vārdi,
vissaldākās bučiņas,
viskrāšņākkie ziedi,
lai tas viss tikai tev!
Pacelsim glāzes par to, lai Tev uzbruktu daudz daudz naudas un Tu nespētu no tās atkauties!
Ej pa virvi, nelīgojoties: Uz grīdas ar krītu novelk svītru vai noliek auklu, pa kuru droši un nelīgojoties jānoiet. To var padarīt jautrāku ar līniju taisot līkločus un zigzagus.
Kā ozoliņš, kas piedzimis no zīles
Un savās saknēs zemes spēku smeļ,
Tā Jūsu sirdis, pilnas svētas mīlas,
Pret sauli savu mazo bērnu ceļ.
Lai puisēns aug, lai vārdu nēsā godam,
Lai mūža kalvē pats sev laimi kaļ.
Lai visur viņa gaišās pēdas rodam,
Lai viņa prieks kā rudzu asni zeļ.
Ko lai šajā dienā vēlam
Brašam mūsu zemes dēlam,
Autiņu ar šipiem kaltu
Un vēl tautumeitu baltu
Ko cits nesauktu par mauku.
Šodien draugi ciešā lokā
Vēlē laimes, ziedus sniedz,
Kad uz mūžu drauga rokā
Savu mazo plaukstu liec.
Lai tev nekad nepietrūkst darāmā darba, lai nepietrūkst iespēju, draugu tuvuma, mīlestības un sirdsmiera. Skaties nākotnē ar cerību, drosmi un apņēmību, ar sparu un līksmu prātu. Jo šīs ir tās lietas, no kurām var veidot dzīvi, kādu patiešām ir vērts dzīvot.
Tavai jubilejai rudens nepiedien,
Jo kā liesma kūlā lietiem cauri švirksti.
Tava valoda un smiekli šķiļ katrā bezcerībā spožu dzirksti.
Tavai jubilejai rudens nepiedien,
Jo ar dvēseli, kam saules pirksti,
Pelēcīgu dienu sudrabā
Spilgtu rozi iesiesi arvien!
Lieldienas klāt jau,
Lieldien zaķis klāt!
Nāc ārā meklēt olas,
Lieldien zaķis priecīgs būs!
Es nevēlu Tev saules dienas,
Jo karstā saulē ātri kājas gurst,
Bet novēlu gūt panākumus dzīvē,
Un nepagurt, kad dzīves grūtums māc!
Ne katram mīlu dzīvē atļausts rast
Tā jāmeklē, kā dzintars jūras krastā,
Bet ja šis dzintars plauķstā ņemts –
Lai nepazūd tā spožums skaistais.
Ilgu un laimīgu laulību dzīvi!
Lieldienas rītā bez Saules jāizkurina krāsns, tad darbi veicas visiem pa priekšu.
Katra diena ir diena,
lai atpūstos un sapņotu,
lai smietos un brīnītos,
lai mīlētu un baudītu mīlu,
lai runātu un klausītos,
lai priecātos un justos laimīgs.
Katra diena ir diena,
lai dzīvotu!
Daudz laimes dzimšanas dienā!
Smarzhos zāle, glāstīs vējš,
Dabu pāršalks zibens spējš.
Vienreiz dzīvē varam mēs
Sirdi zaudēt papardēs …
Jūsu ceļš ir nokaisīts ar pērlēm,
Tas ved uz 30 gadu jubileju
Jūs esat diezgan mainījušies,
Un esat kļuvuši pieredzējušāki un gudrāki.
Mēs apsveicam jūs ar brīnišķīgajiem svētkiem,
Veiksmi un laimi no sirds vēlam,
Vienmēr sargājiet savu mīlestību
Tā, lai dzīve vienmēr iet tikai uz priekšu kopā!
“Uz devēju tikpat tīkami skatīties kā uz dāvanu.” /Gēte/
Visi pie galda! Šodien ir iemesls –
Sieviešu dzimums šodien ir viss rūpēs
Mēs apsveicam drosmīgos, spēcīgos,
Šodien ir pasaules vīriešu diena!
Un mēs viņiem dāsni dāvājam savu mīlestību!
Nu, kur mēs būtu, ja ne vīrieši?
Kam prasītu nopirkt kažokus?
Kam prasītu iedot mašīnu?
Un ar ko tad dotos atpūsties?
Mīļie, mēs novēlam Jums panākumus,
Mēs pucējamies Jums par godu
Pasteidzieties pie galda, šeit būs daudz garšīgu ēdienu,
Lai dzert un ēst uz Jūsu veselību!
Es jau sen šo dienu gaidu
Lai ar vienu platu smaidu,
Teiktu vienā paņēmienā,
Sveicu tevi dzimšanas dienā.
Nav svarīgi, kur tu dzīvē ej, svarīgi ir tas, kurš tev ir blakus. Esmu laimīgs, kas man blakus esi tu! Apsveicu gadadienā!
Lai viss, kas tavās ilgās tīts,
Drīz nāk kā sapnis piepildīts!
Veselību stipru,gaitu allaž ņipru,
Tūkstoš labu domu, brīnišķīgu omu!
Lielais Jānis, mazais Jānis!
1. Lielais Jānis kalniņā strīķē savu izkaptiņ’, 2x
Trin, Jānīt, trin, Jānīt, trin, Jānīt, izkaptiņ’! 2 x (vai vairāk)
2. Ja tu labi neiztrīsi, izkaptiņa nekodīs!
Trin, Jānīt, trin, Jānīt, trin, Jānīt, izkaptiņ’!
3. Mazais Jānis lejiņā taisa savu stabulīt’.
Tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, stabulīt’!
4. Ja tu labi netaisīsi, stabulīte neskanēs!
Tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, stabulīt’!
5. Meitenīte, zilacīte, patur’ Jāņa stabulīt’!
Tur’, meitiņ, tur’, meitiņ, tur’, Jāņa stabulīt’!
6. Ja tu labi neturēsi, stabulīte neskanēs!
Tur’, meitiņ, tur’, meitiņ, tur’, Jāņa stabulīt’!
Dalībnieki sastājas divos vienādos dārziņos; viens – iekšējais, otrs – ārējais. Vienā stāv puiši, otrā – meitenes. Dziedot panta pirmo pusi, ārējais aplis kustās pa labi, bet iekšējais – pa kreisi, un šis virziens saglabājas visu spēles laiku. Dziedot otro daļu, kāds spēlētājs no iekšējā dārziņa (to sarunā iepriekš) pāršķeļ ārējo apli un izved savējo ārā. Bet tas, pie kā kreisās rokas tika pārcirsts ārējais aplis, ieved savējos iekšā. Tā katrā pantā vidējais dārziņš mijas vietām ar ārējo. Tam, kas ved iekšā, jāiet lēnāk, savukārt tam, kurš dalībniekus ved ārā, ir jāpasteidzas. Izmainīšanās notiek panta otrajā daļā, un, ja nepaspēj samainīties, otro panta pusi dzied vēlreiz.
Ja priekš Jāņa dienas iznīcina vienu odu, tad rodas simts vietā; bet ja pēc Jāņa dienas vienu iznīcina, tad simts iznīkst.
Jūsu papīra kāzās
Lai čaukst daudz naudas
Lai nāk klāt labklājība
Un iet prom visas nelaimes!
Piecus gadus ganos gāju,
Katru gadu kažociņš;
Nu atnāca Jāņa vakars,
Visi pieci mugurā.
Jau pūpoli mežu ielokā zied,
Un vizbulītes ēnā smaida.
Ik lapiņa saulei dziesmiņu dzied,
Un siltus sveicienus Tev sūta.
Es gaidīju Mārtiņdienu
Tā kā lielu svētku dienu:
Mīksts plācenis muldiņā,
Zosu gaļa bļodiņā.
Olu meklēšana. Zaķis Lieldienu rītā apciemo gandrīz ikvienu ģimeni ar bērniem, lai tiem dāvātu saldumus. Bet sākumā bērniem jāņem rokā groziņš un jāiet meklēt zaķa izdētās, krāsainās olas! Vecākiem iepriekš gan jāpaskaidro, kur tad zaķis tieši cilpojis un olas atstājis – olas var būt arī no šokolādes!
Nāc nākdama, Jāņu diena,
Visi ļaudis tevi gaida:
Gaida govis, gaida gani,
Gaida lauku arājiņ’.
Tad apstājā laiks.
Un tā bija mīlestība,
jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
un sviest uz vienu vai otru pusi-tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas
un nerūsēja dzelzs
un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir visskaistākais-
ka mīlestība nemāk skaitīt.
Lai svētki izdodas ir labi jāiedzer, lai izdodas vārda dienas svinības ir jāiedzer un jāieēd! Tad dzeram un ēdam!
Neatlaidīgs darbs uzvar visu.
Var vista olai lepoties:
Nu uzzināju cepoties,
Ko nezināju dēdama –
Es arī esmu ēdama!
Klusums skaists… Lūpu pieskāriens maigs… Viss zūd un padebešos mūk… Tikai tu un es… Tikai abi mēs…
Atceries to vakaru kad satiku Tevi!
Atceries to nakti kad glāstīju Tevi!
Atceries zvaigznes kas rādīja ceļu!
Lai šodien tās spīd mums atkal pa ceļam.
Darbā ziloņa spēku,
Mīlestībā mazliet grēku,
Mājās mieru turēt svētu,
Un par niekiem necelt brēku.
Jāņu mātei kroni pinu
Ar ozola zīlītēm,
Lai tai auga raibas govis
Ziedaiņām kājiņām
Spēku, laimi, veselību.
Tūkstoš labu domu, naudas pilnu somu.
Skumjas dienas nepazīt, garlaicību neatzīt.
Visur, kur tik skatiens sniedz, visur, visur prieku rast.
Tavas acis vienmēr
Kārdinās manējās,
Tavas lūpas vienmēr
Uzsmaida manējām,
Bet mana sirds,
Alkst pēc tavējās!
Tavs vārds ir tikai ziedlapiņa,
Kas laika vējos plīvo,
Bet lai ar uguns dvēseli
Tas savu mūžu dzīvo.
Visu gadu naudu krāju
Metenīša vakaram:
Es māsiņas vizināšu
Metenīša vakarāi.
Ganiņiem šajā rītā pirms saullēkta saules jānomazgājas tekošā strautiņā, lai visu vasaru ganos nenāktu miegs.
Lai cik reižu es tev teiktu, ka mīlu tevi,
atceries, ka ar katru nākošo reizi
es mīlu tevi vēl vairāk.
Lai notiek tā, kā vēlas Tava sirds,
Lai atspīd saule tad, kad lietus līst,
Lai atskrien vējš, kas bēdas aiznes līdz,
Lai Tev ar smaidu, atnāk katras dienas rīts!
Mīlestība ir tad, kad tuvība smaržo pēc saules stariem, kas tikko ieurbušies zemē, pār kuru nolijis silts pavasara lietus, un klusums ir tik paredzams, jo putni vienkārši vēl nav pamodušies un sapratuši. Tā ir mīlēt – un nekā citādāk!
/M. Freimanis/
Mīļi lūdzu Laimes mātes:
Dod man Jāni arājiņu!
Jānim vērši, Jānim govis,
Jānim bēri kumeliņi;
Kad atnāca Jāņa diena,
Visi Jāni daudzināja.
Jāņa tēvs alu dara
Baltā bērza muciņāi;
Jāņa māte sieru sēja
Baltā linu audeklāi.
Es vācieti dancināju
Pašā Jāņu vakarā:
Pauti gāja bicu, bacu,
Pipelīte uhcakcā!
Ai māmiņa, cik laba Tu,
Tu mani baltu mazgāji.
No acīm skūpstot asaras
Man svētku drānas uztērpi.
Jānīts nāca pār kalniņu
Zelta kanna rociņā,
Es palaidu savu suni,
Nu sēž Jānis kociņā!
Jāņu naktī es Jums vēlu
Atrast skaistu tautu dēlu,
Lai tas ņēmējs būtu gruntīgs
Un lai izskats ar nav štruntīgs
Kad vasara sāk stāt, nāk Jāņu dien klāt,
Visapkārt atskan Līgo dziesmas,
Steidz ugunskuru kurt un prieku sirdī burt
Lai draudzībā iekvēlo sirds.
Kur alus puto balts un miestiņš garšo salds,
Kas aizdedz visiem līgo dziesmas,
Lai dziesmas uzdziedam un Jāni sveicinām,
Ar jāņuzālēm rotājot to,
Lai dziesmas uzdziedam un Jāni sveicinām
Un visi kopā Līgas sagaidām!
Piedz:
Hei Jāni, Jāni, Jāni ko mūs ar runām māni,
Sāc savus Jāņa bērnus cienāt,
Hei Hei Jāni, Jāni, Jāni, met skopumu nu sāni,
Lai kausā tek alutiņš salds.
Hei Jāni, Jāni, Jāni ver vaļā dziesmu lādi,
Lai dziedam un līksmojam tad,
Svin Jāņi, svin Līgas
Un dziesmām tiek sagaidīts rīts,
Dzied kalnos, dzied lejās
Un dzied katra latvieša sirds!
Kad vakars iesāk tumst, pēc dejām sākam skumst,
Pa pāriem gunij lecot pārī,
Tiek meklēts papard’s zieds un čalots, mīlēts, smiets,
Līdz saulīte rotāties nāks.
Lai kopā esam mēs un līksmes pilna sirds
Ar „Līgo” Jāni jāņos sveicot!
Lai dziesmas uzdziedam un Jāni sveicinām,
Ar jāņuzālēm rotājot to,
Lai dziesmas uzdziedam un Jāni sveicinām
Un visi kopā Līgas sagaidām!
Laistīties ar ūdeni ir viena no Polijas Lieldienu tradīcijām, tā tiek saukta – Smingus-Dyngus. Lieldienu rītā puiši izmanto spaiņus, ūdens pistoles vai citus priekšmetus, un aplej citus cilvēkus ar ūdeni. Pēc leģendas – meitenes, kuras būs visvairāk samirkušas, apprecēsies tuvākā gada laikā.
Kāzu gadadiena –
Mīlestības sertifikāts.
Datumu, to sirdī
Jūs saglabājat visu savu dzīvi.
Dzirnaviņas raudajàs,
Ka nelika vaiņadziņa.
Neraudiet, dzirnaviņas,
Likšu Jāņa vakarâ.
Ņem manu plaukstu un noskūpsti to
Ņem manu sirdi un sasildi to
Ņem visu kas man – lai tiek tev tas prieks
Bet atceries vienu šeit nav nekas lieks!
Tā tik bija liela diena,
Pienākusī Lieldieniņa.
Agri rītā piecēlos,
Skatos – grozā zaķis sēž.
Zaķim blakus raibas olas.
Jāmeklē nu stiprāko.
Olu atradu es skaistu
Un tad seko lielā cīņa.
Cīņa bija ļoti spraiga,
Tomēr uzvara bij mana!
“Vienīgais cilvēks, par kuru tev ir lemts kļūt, ir cilvēks, par kuru tu izvēlies kļūt.” /Ralfs Voldo Emersons/
Es no tevis neaiziešu, tevi – projām nelaidīšu,
Dziļi tevī saknes dzīšu, tavai sirdij apkārt vīšu,
Paliec mans, es tava būšu,
Visu mūsu balto mūžu!
Īsa īsa Jāņa nakts,
Te satimsa, te izausa;
Nepaspēju bāliņam
Jaunas sievas salīgot.
Nepadodies, tautu dēls,
Vīru svētkus svinēdams,
Sit citiem olas pušu,
Lai plīst čaulas brakšķēdamas!
Nafig man tie Līgo svētki
vienu reizi vasarā!
Kad es gribu tad es dzeru,
kaut vai rītā vakarā!
Priecīgas Pohas
P.S Iedzer pats un izglāb draugu
Jānīt’s jāja gad’ apkārti,
Atjāj Jāņa vakariņu.
Norīb zeme atjājoti,
Noskan pieši nolecoti.
Jānīt’s sēdēj kalniņā,
Vara bungas mugurā.
Sit, Jānīti, vara bungas,
Lai ceļas Jāņa māte.
Sit, Jānīti, vara bungas,
Vārtu staba galiņā,
Lai klausās tie ļautiņi,
Kam nav sava bungotāja.
Sieviete un vīrietis – tās ir divas notis, bez kurām cilvēka sirds stīgas nevar atskaņot nevienu pareizu un pilnīgu akordu. Mīlestības pilnus šos svētkus!
Jura dienā bija ierasts mainīt dzīvesvietu. Lai jaunajā vietā labi veiktos un visādi sekmētos, veco vietu atstājot, nedrīkst teikt ardievas. Kad Jurģu dienā aiziet uz jaunu māju, tad no vecās vietas jāpaņem salmi līdz un ar tiem jāizkaisa kūts, lai no izgājējiem nepieķertos nekādas burvības. Citi ņem arī akmeņus no vecās mājas līdz un izmētā tos jaunās mājas kūtī, lai izsargātos no burvībām.
Jurģa dienā, jaunā dzīves vietā nonākot, dzīvojamās telpas tūliņ jāizslaukot, tad nebūšot ar citiem mājas iedzīvotājiem jāķildojas.
Tēti, kad es padomāju,-
Viegla dzīve man pa māju!
Tu mums esi apgādnieks
Tas gan laikam nav vis nieks.
Augu dienu darbā strādā,
Maizīti mums visiem gādā.
Apavu un drēbju arī
Vajag ziemā, pavasarī.
Tiklīdz pārnāc vakarā,
Jāsāk ar mums rotaļa.
Ja kas mājās saplīsis,
Gan jau tētis sataisīs.
Zāli pļaut un sētu taisīt,
Zāģēt, mūrēt, krāsu maisīt…
Tētis tas, kurš visu var
Tāds kā tu – es augšu ar!
Ņem tautieti, ved pie rokas
Savu daiļu līgaviņu.
Būs tev mājas kopējiņa,
Atslēdziņas glabātāja.
Tam varavīksnes krāsas,
Viņš krāso baltas māsas.
Un smaida baltā ola,
To zaķis krāsot sola.
Sitkla kāzu dienā mēs pacelsim glāzes,
Lai dzīve Jūs mīl, lai laime glāsta
Un lai jūs nerastu ne bēdas, ne dusmas,
Lai mēs svinētu atkal pēc četrdesmit gadiem!
Plauksta gulst plaukstā –
mana tavā
un tava manā,
un tā – tā ir paļaušanās,
vēl neapzinoties – kam,
bet – šim brīdim,
šim brīnumam.
/Z.Purvs/
Ne jau vienmer ar gadiem viss aiziet,
Ne jau vienmēr ar gadiem viss zud .
Katra diena nes mirkli laimes
Un ik mirkli kļūst bagatāks mūžs!
Soldu olu pīdarēju,
Jōņu dīnas gaideidams,
Lai varātu dyžan brangi
Sovus bārnus pacīnēt.
Mans vectēvs ir tik viens
Viņš ir īstais meistars!
Viņš visu patur prātā
Un gribasspēks ir dūrē!
Vectēva viltīgais un gudrais
Un šī pieredze rodas vēlāk
Lai nepalaistu garām mājas,
Un mēs pieradām pie biznesa!
Vectēvs, es tevi mīlu!
Un jubilejai es saku
Jūs dzīvojat divsimt gadus, mans vectēvs,
Es novēlu jums uzvaras!
Šī pasaule nu reiz ir tāda,
Ka mīlestību vajag tai.
Ik katrā valodā vārds “māte”,
Ir vārdi “mīļš” un “mīļotais”.
/Ā. Elksne/
Ja pirms Jurģiem iespļauj skudru pūznī, tad saule nenodedzina seju.
Gluži kā sniedziņš,kas ziemu krīt,
Tu esi tik gaiša un maiga.
Māmiņa mīļā, tev saku labrīt
Un pieglaužu vaigu pie vaiga.
Tu jau to zini ka visādi iet;
Nez, kur tās nelaimes rodas?
Laboties gribas, bet tomēr mazliet
Atkal pa reizītei gadās…
Nesolu šorīt, bet noskūpstu,
Juka lai tev ir šī diena,
Māmiņa mīlā, tik labas kā tu
Nav pasaulē laikam nevienas.
/B. Saulītis/
Mēs jums dāvinām rožu pušķi
Par godu krāšņajiem kopā pavadītajiem gadiem.
Jūsu jūtu svaigums, tāpat kā rožu svaigums,
Ļaujiet tam jūs satraukt līdz priecīgām asarām.
Ja kāds grib otru noskaust, tad vajaga Jāņa vakarā kurināt pirti un lūgt to pirtī, kuru grib noskaust.
Papardītei grūta dzīve…
Papardītei grūta dzīve,
Līgo Līgo
Jāņu naktes baidījās,
Līgo Līgo
Jāņu naktī Jāņa bērni,
Līgo Līgo
Papardītes retināja
Līgo Līgo !
Nāc, iepīsim vasaras savas… Nāc, iepīsim vasaras savas
Jāņu vainagā biezā!
No madarām,vīgriezēm,papardēm,
No ozollapām dižām.
No miglas pa smalkai nītij.
Un rasas zīlēm kā krellēm.
Iepīsim vasaras savas
Vasaras Saulgriežu stellēs!
Sildīs seģene dārgā
Košām vasarām austa,
Kad ziemas Saulgriežu baltums
Cels savas plaukstas vēl augstāk.
/G.Salna/
Pēc veciem seņču tikumiem,
šņabi dzer bez likumiem,
lai galva zin cik dibens sver,
uz to mums atkal, jāiedzer!
Apsveicu dzimšanas dienā!
Ja Jāņa vakarā ieliek padusē olu un tura līdz nākošiem Jāņiem, tad no tās izšķiļas pūķis.
Nevienam es nesaku
Savu lielu žēlabiņu,
Māmiņai tai pasaku,
Ta nesaka nevienam.
Pavadu lieldienu
Pār augstu kalnu
Pār augstu kalnu
Caur zaļu birzi.
Ar smaidu maigi aizveru Tev acis ciet,
Un mīļi lieku gulēt iet.
Un tad noglāstu es tevi tā,
Ka neaizmigt tev šā vai tā.
Kas spīdēja, kas mirdzēja
viņā lauka galiņā?
Jānīts kūra uguntiņu
savus bērnus gaidīdams.
Nav mīla jāmeklē, tā atnāks pati,
Un visām durvīm droši cauri ies,
Jo mīlestība – tā ir dzīve pati,
No kuras cilvēks nevar noslēpties.
Līgo svētku galdā vienmēr lika Jāņu siera rituli, kas arī ir kā saules simbols. Balstoties uz seno latviešu ticējumiem, siera uzlikšana galdā veicināja govs piena došanu nākamajā vasarā. Svētku galdā liek visu apaļu – pīrāgus, maizi un maizītes, plāceņus, pirmās zemenes un citu.
Justies kā enģelim, spēt saklausīt savus smieklus un katrā peļķē ieraudzīt debesis!
Ja reibt, tad tikai no papardes zieda,
Ja slīgt tad tikai apskāvienos,
Ja zaudēt, tad tikai skaidro saprātu…
Jāņa naktī, kad parādās zvaigznes, ja atminēsi savu zvaigzni, tad paliksi svēts.
Meteņa vakarā vēla sniegu kamolus, lai kāpostiem lielas galviņas augtu.
Puksti, puksti mana sirsņ,
vēlu pukstēt gana daudz;
mīlestības spēkā dzīvot,
Dvēselītē mieru gūt!
Pusmūža vecums – kad jūs nevis saķemmējat matus, bet sākat tos “sakārtot”.
/Herberts Kevets/
Jura dienā un Lielā piektdienā cits zemnieks kauj gaili un, asinis iztecinājis, ierok zemē. Tad ar zirgiem un lopiem labi laimējoties, bet kaimiņa zirgiem un lopiem tas būšot par sliktu.
Ja vien paši jautri būsim,
Papardītē laimi gūsim!
Galu galā varam mēs,
Sirdi zaudēt papardēs!
Ūsiņš dara alutiņu
Kumeliņa pēdiņā;
Es tecēju alu dzert,
Viņš ar kausu mugurā.
